Takers vispirms sameklēja saulesbrilles, uzlika tās, tad uz labu laimi paņēma kādu kaseti un ielika atskaņotājā. Takers bija liels piecdesmito gadu mūzikas cienītājs, tālab automašīnā nevarēja atrast nevienu ierakstu, kas būtu tapis pēc tūkstoš deviņi simti sešdesmit otrā gada. Par Slepkavu iedēvētā dziedātāja Džerija Lī Luisa balss, kas mērcēta viskijā, un izmisīgie klavieru akordi likās svinam faktu, ka nu tikai sāksies īstā jautrība.
Tai pievienojās arī Takera izcilais tenors, kad spidometra bultiņa sasniedza astoņdesmit jūdžu iedaļu. Pirksti bungoja pa automašīnas stūri, un likās, ka viņš spiež klavieru taustiņus.
Traucoties kalnā, viņam nācās veikt plašu pagriezienu uz kreiso pusi, lai neietriektos aizmugurē kādam veiklam BMW. Takers pasignalizēja ar auto tauri – ne jau brīdinājumam, bet gan sveicienam –, kad apbrauca eleganto sarkanbrūno automašīnas spārnu. Takers nesamazināja ātrumu, bet atpakaļskata spogulī pamanīja, ka BMW ir daļēji nostūrējis no brauktuves un apstājies pagriezienā uz Īditas Maknēras māju.
Džerijs Lī savā čerkstošajā balsī dziedāja ”Bez elpas”. Takers vairs daudz nedomāja par svešo automašīnu un tās vadītāju. Mis Īdita aptuveni pirms diviem mēnešiem bija pametusi šo pasauli, un apmēram tajā pašā laikā bija atrasts arī otrs sakropļotais līķis Spūkholovā.
Tas atgadījās kaut kad aprīlī, un tika noorganizēta meklētāju grupa, lai atrastu Frānsiju Elisu Loganu, kura bija pazudusi jau divas dienas. Takera žoklis saspringa, kad viņš atminējās, kā vajadzēja brist pa purvāju, nesot rokās bisi, un cerēt, ka neiešaus pats sev kājā un neko neatradīs.
Taču viņi bija to atraduši. Un Takeram nepaveicās – viņš bija kopā ar Bērku Trūsdeilu, kad tas notika.
Bija grūti domāt par visu, ko ūdens un zivis bija nodarījušas kādreiz tik dzīvespriecīgajai Frānsijai – piemīlīgajai miniatūrajai sarkanmatei, ar kuru viņš savulaik bija flirtējis, pat pāris reižu aizgājis uz satikšanos un arī apsvēris iespēju pārgulēt.
Kuņģis savilkās čokurā, un Takers pagrieza skaļāk mūziku. Viņš nedomāja par Frānsiju. Nespēja. Viņš domāja par mis Īditu. Un tā bija labāk. Vecā kundze bija nodzīvojusi teju līdz deviņdesmit gadiem un aizsaulē aizgājusi rimti un mierīgi. Miegā.
Takers atcerējās, ka viņa savu māju – kārtīgu divstāvu ēku, kas celta Rekonstrukcijas laikā, – novēlējusi kādam radiniekam no ziemeļu štatiem.
Piecdesmit jūdžu rādiusā nevienam Inosensā nepiederēja BMW, tālab Takers secināja, ka jaunais īpašnieks laikam būs izlēmis ierasties un apskatīt savu mantojumu.
Viņš aizgainīja ziemeļnieku invāziju no sava prāta, paņēma cigareti, tad nolauza naga tiesas garuma galu un aizsmēķēja.
Pusjūdzi atpakaļ Kerolaina Veiverlija cieši turēja savas automašīnas stūri un gaidīja, līdz sirds straujais ritms normalizēsies un vairs neatbalsosies viņai kaklā.
”Idiots! Jukušais izdzimtenis! Neuzmanīgais ķēms!”
Ar lielu piespiešanos viņa noņēma kāju no bremžu pedāļa un atsāka braukšanu, un automašīna turpināja ceļu pa aizaugušo, šauro ceļu.
”Collas…” viņa domāja. ”Pietrūka tikai dažu collu, lai viņš būtu ietriecies manā automašīnā. Un tad vēl viņam pietika nekaunības signalizēt ar autotauri! Kaut viņš vismaz būtu apstājies! Jā, kaut viņš būtu apstājies, tad man būtu iespēja tam slepkavnieciskajam mērkaķim izpaust savas domas šajā jautājumā.”
Vismaz pēc tam viņa justos labāk, jo varētu dod vaļu savām emocijām. Viņai šajā ziņā bija sasodīti labi panākumi, kopš doktors Palamo bija paskaidrojis, cik tiešā ceļā čūlas rašanās un galvassāpes ir saistītas ar to, ka viņa apslāpē savas emocijas, un, protams, ar hronisku pārstrādāšanos.
Nu ko, viņa tagad bija sākusi kaut ko darīt lietas labā. Kerolaina ar spēku atrāva sasvīdušās plaukstas no automašīnas stūres un noslaucīja tās gar plato bikšu starām. Viņu gaidīja jauka, gara un mierpilna atpūta šeit, šajā nekurienē Misisipi štatā. Pēc dažiem mēnešiem – ja vien viņa nenomirs no šīs neciešamās tveices – viņa būs spējīga gatavoties savai pavasara tūrei. Un ar emociju apspiešanas netikumu viņa bija pilnībā tikusi galā. Beidzamais neglītais un pat nekontrolētais emociju izvirdums ar Luisu izrādījās tik atbrīvojošs, tik brīnišķīgi neiegrožots, ka viņa gandrīz vai vēlējās atkal atgriezties Baltimorā, lai piedzīvotu to vēlreiz.
Gandrīz.
Pagātne – un Luiss ar savu veiklo valodu, spožo talantu un klīstošo skatienu pavisam noteikti piederēja pagātnei – bija droši noglabāta un palikusi tieši tur, kur tai jābūt. Nākotne – vismaz līdz brīdim, kad nervi būs daudzmaz sakārtoti un veselība uzlabota, – Kerolainu pārāk neinteresēja. Pirmo reizi mūžā Kerolaina Veiverlija, brīnumbērns, kas pilnībā nodevies mūzikai, un emocionāli trausla būtne, grasījās dzīvot tikai jaukajai, saldajai tagadnei.
Un šajā vietā viņa galu galā izveidos sev mājas. Tā, kā vēlēsies pati. Un nebūs vairs nekādas izvairīšanās no problēmu risināšanas. Vairs nebūs nekādas bijīgas paklausīšanas mātes pavēlēm un pūlēšanās piepildīt viņas gaidas. Vairs nebūs nekādu centienu iztapt dažādu cilvēku vēlmēm.
Viņa iekārtosies mājā, sāks saimniekot. Un kad būs pienākušas vasaras beigas, viņa jau skaidri zinās, kas īsti ir Kerolaina Veiverlija.
Sajutusies labāk, Kerolaina pārvietoja rokas uz stūres un turpināja ceļu. Atmiņā uzausa gandrīz netverama apjausma, ka reiz viņa pa to jau ir braukusi. Kaut kad ļoti, ļoti sen, kad bija devusies apciemot savus vecvecākus. Vizīte, protams, izvērtās ārkārtīgi īsa. Māte darīja itin visu, lai tikai apcirstu pati savas saknes, kas bija laukos. Kerolaina atcerējās savu vectēvu, liela auguma vīru ar sarkanu seju, kurš kādā skaidrā, rāmā rītā bija vedis viņu makšķerēt. Un pati savu meitenīgo nevēlēšanos uzdurt tārpu uz āķa – līdz brīdim, kad vectēvs paskaidroja, ka tas vecais tārps taču to vien gaida, lai tiktu uzsēdināts uz āķa un kāda liela zivs viņu norītu.
Kāds trīsuļojošs prieks viņu pārņēma brīdī, kad makšķeres aukla noraustījās, un kāda godbijības un piepildījuma sajūta, kad viņi uz mājām nesa trīs pamatīgus samus!
Un vecāmāte – stiegraina sieviete ar tēraudsirmiem matiem – bija izcepusi viņu lomu uz smagas, melnas pannas. Kerolainas māte atteicās nogaršot pat kumosu, taču Kerolaina – trausla sešgadniece ar gariem, slaidiem pirkstiem un lielām zaļām acīm – ēda itin alkaini.
Kad māja parādījās skatienam, viņa pasmaidīja. Tā nebija diez ko daudz mainījusies. No logu aizvērtņiem lobījās krāsa, un zāle bija izaugusi garumā līdz potītēm, tomēr tā joprojām bija tā pati divstāvu ēka ar apjumtu lieveni, kur varēja ērti sēdēt, un akmens skursteni, kas pavisam nedaudz bija noliecies uz kreiso pusi.
Kerolaina juta, ka acīs iedzeļ asaras, un samirkšķināja plakstus. Bija muļķīgi tagad skumt. Viņas vecvecāki bija nodzīvojuši garu un piepildītu mūžu. Bija muļķīgi justies vainīgai. Kad pirms diviem gadiem nomira vectēvs, Kerolaina bija Madridē. Bija koncertturnejas pats vidus, viņa vai ļima no pienākumu gūzmas, un gluži vienkārši nebija nekādas iespējas aizbraukt uz bērēm.
Un Kerolaina bija pūlējusies, patiesi pūlējusies iekārdināt vecmāmiņu ar piedāvājumu pārcelties uz pilsētu, kur itin viegli starp turnejām būtu iespējams viņu apciemot.
Tikai Īdita nekustēja ne no vietas un pasmējās par iedomu, ka būtu jāpamet māja, kurā pirms septiņdesmit gadiem ienākusi kā jauna līgava. Māja, kurā bija piedzimuši un izauguši viņas bērni. Māja, kurā viņa aizvadījusi visu savu dzīvi.