Kad vecmāmiņa aizgāja mūžībā, Kerolaina atradās slimnīcā Toronto, kur atkopās no izdegšanas sindroma. Par vecmāmuļas nāvi viņa uzzināja tikai nedēļu pēc tam, kad jau bija notikušas bēres.
Tātad bija patiešām muļķīgi justies vainīgai.
Tomēr, sēžot automašīnā, kur gaisa kondicionētāja plūsma glāstīja vaigus, viņa aizvien dziļāk ieslīga emociju jūrā.
– Man ir patiešām žēl, – Kerolaina skaļi sacīja vecvecāku gariem. – Man ir ļoti žēl, ka nebiju šeit. Ka manis nekad nebija te.
Viņa nopūtās un izslidināja pirkstus caur spožajiem, medus blondajiem matiem. Nebija labi tā sēdēt automašīnā un gremzties. Vajadzēja ienest mājā atvestās mantas, izstaigāt telpas, iekārtoties. Tagad šī vieta piederēja viņai, un viņa bija nolēmusi to paturēt.
Kerolaina atvēra automašīnas durvis, un tveices vilnis teju izrāva pēdējās skābekļa paliekas viņai no plaušām. Tverdama gaisu, viņa no automašīnas aizmugures sēdekļa paņēma vijoles futrāli. Nesot uz lieveni instrumentu un kasti ar nošu lapām, Kerolaina jau bija pilnībā nosvīdusi.
Sekoja vēl trīs gājieni uz automašīnu – ar ceļasomām, diviem nelielā tirdziņā trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem sagādātas pārtikas iepirkumu maisiem un beigās arī lenšu magnetofonu. Pēc tam varēja uzskatīt, ka viss ir izdarīts.
Visas mantas sarindojusi uz lieveņa, Kerolaina paņēma atslēgas. Katrai bija piestiprināta zīme. Parādes durvis. Sētas puses durvis. Pagrabs. Seifs. Ford markas pikaps. Atslēgas džinkstēja, kā atskaņodamas kādu melodiju, un Kerolaina izvēlējās parādes durvju atslēgu.
Kā jau vecām durvīm pieklājas darīt, tās iečīkstējās un atvērās, gaisā uzvilnīja putekļi, jo tās ilgi nebija lietotas.
Vispirms Kerolaina paņēma vijoli. Tā pavisam noteikti bija daudz svarīgāka par jebkuru no iegādātajiem pārtikas produktiem.
Mazliet apjukusi un pirmo reizi pavisam viena, Kerolaina iegāja mājā.
Gaitenis veda mājas dziļumā, kur, kā sacīja atmiņa, vajadzēja atrasties virtuvei. Kreisajā pusē bija kāpnes, kuras pēc trešā pakāpiena veidoja leņķi pa labi. Tumšā ozolkoka margas bija krietni putekļainas.
Tieši zem kāpnēm atradās galdiņš, uz kura blakus tukšai vāzei bija novietots smags, melns ciparripas telefons. Kerolaina nolika savu nešļavu uz tā un ķērās pie darba.
Viņa aiznesa pārtikas produktus uz virtuvi, kurai bija dzeltenas sienas un balti skapīši ar stikla durtiņām. Mājā izrādījās karsts kā krāsnī, tāpēc viņa nosprieda, ka par produktiem jāparūpējas vispirms. Kerolaina atviegloti ieraudzīja, ka ledusskapis ir mirdzoši spodrs.
Kāds bija sacījis, ka viena kaimiņiene pēc bērēm te bijusi un visu sakopusi. Kerolaina tagad varēja pārliecināties, ka runas par šajā pusē valdošo laipnības garu ir patiesas. Putekļi gan bija krājušies divus mēnešus, un čaklie zirnekļi savilkuši tīklus telpas stūros, tomēr gaisā vēl jautās tikko manāms lizola smārds.
Kerolaina lēnām atgriezās priekštelpā, un viņas papēži skaļi klikstēja uz cietkoksnes grīdas. Viņa ieskatījās atpūtas istabā ar izšūtajiem spilveniem un vecmodīgo televizoru, kas viņas acīm šķita kā senlaiku artefakts, un dzīvojamā istabā, kur uz sienām vijās lieli, izbalējuši rožu raksti un mēbeles no putekļiem sargāja pārklāji. Pēc tam Kerolaina pavēra durvis uz sava vectēva istabu, kurā atradās skapis ar medību bisēm un sporta pistolēm un liels krēsls ar krietni padilušiem paroceņiem.
Paņēmusi ceļasomas, Kerolaina devās augšup pa kāpnēm, lai izraudzītos sev istabu.
Gan sentimentālu jūtu, gan praktisku apsvērumu vadīta, viņa izvēlējās vecvecāku guļamistabu. Smagā gulta ar baldahīnu un vatētā sega, kas stepēta gredzenu rakstos – likās, ka tas sola ērtumu un omulību. Ciedrkoka lāde pie gultas kājgaļa droši vien glabāja daudzus noslēpumus. Skaisti izvītais sīkais vijolīšu un rozīšu raksts uz sienām varētu radīt patīkami mierinošu gaisotni.
Kerolaina nolika ceļasomas malā un devās pie šaurajām stikla durvīm, kas veda uz augsto, atvērto verandu. No turienes viņa varēja labi saskatīt savas vecmāmiņas stādītās rozes un daudzgadīgos augus, kas izmisīgi turējās pretī uzstājīgajām nezālēm. Bija saklausāmi šļaksti, ūdenim atsitoties pret kādu akmens bluķi vai nogāztu koku aiz juceklīgi augošajiem mūžzaļajiem ozoliem, kuru stumbri un zari biezi apauguši ar usneju tilandsijām. Un cauri tveicei Kerolaina saskatīja brūno varenās Misisipi ūdens lenti.
Un putni… Sīļi un zvirbuļi, vārnas un cīruļi karstajā gaisā radīja īstu skaņu simfoniju. Un ļoti iespējams, ka bija dzirdami arī guldzošie savvaļas tītaru saucieni.
Kādu mirkli Kerolaina – smalki veidota sieviete, iespējams, ka pat pārāk kalsna, ar izcilām rokām un dūmakainu skatienu – tur stāvēja sapņodama.
Piepeši skaistais skats, smaržas un skaņas kaut kur pagaisa. Kerolaina atradās savas mātes dzīvojamā istabā, kur klusi tikšķēja zelta imitācijas pulkstenis, bet gaisā dvesmoja Chanel smaržu aromāts. Jau pavisam drīz viņām bija jādodas uz Kerolainas pirmo solokoncertu.
– Mēs no tevis gaidām pašu labāko sniegumu, Kerolaina. – Mātes balss plūda gludi, līdzeni un lēni, neatstājot vietu nekādiem iebildumiem. – Mēs gaidām, ka tu būsi vislabākā. Ne pēc kā cita tiekties nav jēgas. Vai tu saproti?
Kerolaina savās mirdzošajās kurpēs nervozi savilka pirkstus. Viņai bija tikai pieci gadi. – Jā, kundze.
Citkārt viņa stāvēja atpūtas istabā, un rokas sāpēja no saspringtās vingrināšanās divu stundu garumā. Ārā spīdēja spoža un mirdzoši zeltaina saule. Viņa redzēja kokā sēžam sarkanrīklīti. Putns ieķiķinājās un apklusa.
– Kerolaina! – Mātes balss atplūda no kāpņu augšas. – Tev vēl ir stunda, lai pavingrinātos. Kā gan tu varēsi justies gatava šai turnejai, ja tev pietrūkst jebkādas disciplīnas? Tā, un tagad ķeries pie darba!
– Piedod. – Smagi nopūtusies, Kerolaina pielika vijoli savam divpadsmitgadnieces plecam. Tagad tā likās gluži kā ar svinu pielijusi.
Aizkulises. Cīņa ar šķebinošo satraukumu pirms pirmizrādes. Un nogurums. Tik milzīgs, milzīgs nogurums pēc nebeidzamās vingrināšanās, gatavošanās, pārbraucieniem! Cik ilgi viņa jau atradās šajās vējdzirnavās? Vai viņai bija astoņpadsmit vai jau divdesmit gadu?
– Kerolaina, Dieva dēļ, uzklāj vairāk vaigu sārtuma! Tu taču izskaties bāla kā nāve. – Šī nepacietīgā, allaž neapmierinātības pilnā balss, stingrie pirksti, kas satver un paslej augšup viņas zodu. – Kāpēc tu nevarētu izrādīt kaut vai niecīgāko entuziasmu? Vai tev ir kāda nojausma par to, cik smagi mēs ar tavu tēvu nopūlējāmies, lai panāktu, ka tu atrodies tur, kur tagad? Cik daudz mēs esam ziedojuši? Un tu te tagad stāvi desmit minūtes pirms priekškara pacelšanās un tikai raugies spogulī.
– Piedod.
Viņa vienmēr lūdza piedošanu.
Pat gulēdama Toronto slimnīcas gultā – izvārgusi, bez spēka un apkaunota.
– Kā tas jāsaprot, ka tu esi atcēlusi atlikušo turnejas daļu? – Māte bija pārliekusies pār gultu un saspringti, nikni raudzījās Kerolainai sejā.
– Es nespēju to pabeigt. Piedod. Man ļoti žēl.
– Ak tad tev ir žēl? Un kāds ir labums no tā žēluma? Tu savas karjeras ceļā sacel jucekli, tu nepiedodami iegāz Luisu. Es nepavisam nebrīnītos, ja viņš atsauktu jūsu saderināšanos un izsvītrotu tevi no savas dzīves arī kā profesionāli.
– Viņš bija kopā ar kādu citu, – Kerolaina vārgi sacīja. – Tieši pirms priekškara pacelšanās es viņu redzēju… ģērbtuvē. Viņš bija kopā ar kādu citu.
– Pilnīgs nonsenss. Pat ja tā bija, tev atliek vainot vien sevi pašu. Nevienu citu. Tas, kā tu pēdējā laikā izturējies… Klīdi apkārt kā tāds spoks, atteici jau sarunātas intervijas, neieradies uz viesībām. Pēc visa, ko tavā labā esmu darījusi, šī nu ir mana alga. Tā tu man atdari… Kā es, tavuprāt, lai tieku galā ar medijiem, ar dažādajiem minējumiem, kas tiks izteikti, ar visām tām nepatikšanām, kādās tu mani esi iemetusi?