– Es nezinu. – Vienīgais glābiņš bija acu aizvēršana un attālināšanās no visa. – Man ir patiešām žēl. Piedod. Bet es vairs nespēju to izturēt.
”Nē,” Kerolaina nodomāja, atvērdama plakstus. ”Es tā vairs nevarēju. Es nevarēju būt tā, kuru visi manī vēlējās saskatīt. Tagad vairs ne. Un arī turpmāk nekad. Vai es patiešām esmu egoistiska, nepateicīga un izlutināta? Visus šos ļaunos vārdus māte veltīja man.” Tagad tas vairs nešķita svarīgi. Nozīme bija vienīgi tam, ka viņa ieradusies šajā mājā.
Desmit jūdzes tālāk Takers Longstrīts iebrauca Inosensas pašā centrā, saceldams gaisā putekļu mākoni un pamatīgi izbiedēdams Džeda Lāšona labi baroto bīglu Ņūsensu, kurš pūtināja kauliņus uz betona apmales zem izpluinītās ”Dažādu preču veikala” markīzes.
Kerolaina Veiverlija lieliski saprastu nabaga dzīvnieka izbīli, jo, atvēris aci, Ņūsenss pamanīja mirdzoši sarkanu automašīnu, kas traucās tieši virsū un apstājās vien astoņpadsmit collu nostāk no vietas, ko atpūtai bija izraudzījies suns.
Bīgls iekaucās, pielēca kājās un aizsteidzās meklēt drošāku patvērumu.
Iesmējies Takers pasauca Ņūsensu vārdā, aicinoši paklikšķināja pirkstus un iesvilpās, taču dzīvnieks neapstājās. Šo sarkano automašīnu Ņūsenss ienīda tik kaismīgi, ka vienmēr pacēla kāju pie tās, apslakot riepas, un nekad atriebība nebija pietiekama.
Takers ielika atslēgas kabatā. Viņš bija cieši apņēmies aizgādāt Delai prasītos rīsus, kokakolu un tualetes ūdeni, bet pēc tam atkal izstiepties guļamtīklā, kur, kā viņam pašam likās, bija īstā vieta gudram vīrietim tveices pielietā bezgaisa pēcpusdienā. Tad Takers pamanīja savas māsas automašīnu, kas bija novietota pāri divām stāvvietas iedaļām iepretī kafejnīcai ”Ēd un pļāpā”. Takers attapa, ka brauciena laikā ir izslāpis un glāze limonādes būtu īsti vietā. Un ļoti iespējams, ka noderētu arī melleņu pīrāga gabals.
Vēlāk Takers ļoti daudz laika pavadīja, nožēlodams šo mazo novirzīšanos no kursa.
Kafejnīca ”Ēd un pļāpā” piederēja Longstrītiem, gluži tāpat kā viņiem piederēja arī veļas mazgātava ”Mazgā un žāvē”, Inosensas pansija, lopbarības un graudu veikals, ieroču pārdotava ”Mednieku draugs” un kāds ducis izīrējamu telpu. Longstrīti bija gana gudri – vai arī pietiekami slinki –, tādēļ pieņēma savu īpašumu pārvaldniekus. Dveins izrādīja nelielu interesi par īres īpašumiem un katru mēnesi pirmajā datumā tos apbraukāja, ievācot īres maksu vai uzklausot atrunas, kā arī veicot piezīmes par nepieciešamajiem remontdarbiem.
Gribot negribot Takeram nācās uzraudzīt grāmatvedību. Reiz, kad Takers par to bija sūkstījies īpaši sūri un ilgi, Džosija šo darbu pārņēma un ieviesa tik karalisku jucekli, ka Takeram vēlāk vajadzēja vairākas dienas noņemties, lai atkal valdītu kārtība.
Un viņš pārāk neiebilda. Iedziļināšanās grāmatvedībā ir kas tāds, ko var paveikt vakara vēsumā, kad pa rokai nolikts kāds atdzesēts dzēriens. Viņam tas drīzāk bija kaitinošs, bet ne grūts darbs.
”Ēd un pļāpā” bija viena no Takera iemīļotākajām vietām. Šajā iestādē bija viens plašs logs, kuru uz visiem laikiem okupējuši plakāti, kas reklamēja gan dažādas maizīšu izpārdošanas, gan skolas ludziņas, gan arī izsoles.
Grīda bija noklāta ar rūtotu, no vecuma nodzeltējušu linoleju, ko izraibināja brūngani traipi. Atsevišķie nodalījumi bija apdarināti ar raupju sarkanu vinilu, bet uz saplēstajām vai apskrandušajām vietām Takers pirms sešiem mēnešiem uzlika ielāpus. Un sarkanā krāsa tajos jau pamazām kļuva oranžīga.
Gadu ritējumā cilvēki uz galdiem bija iegravējuši dažādas zīmes. Tā bija kļuvusi par tādu kā savdabīgu šīs kafejnīcas tradīciju. Ļoti iecienīti bija iniciāļi, tad vēl arī sirdis un dažādi skaitļi. Reizēm kāds bija atvēzies arī kam lielākam, piemēram, uzrakstījis: ”Hei!” Vai arī kādu rupjību. Ja pie galdiņa bija sēdējis kāds ļoti sadrūmis personāžs, tad varēja atrast arī tekstu: ”Ēd, izkārnies un mirsti.”
Ērlīnu Renfrū, šīs vietas vadītāju, tāds ieteikums tik ļoti sadusmoja, ka Takeram nācās no saimniecības preču veikala aizņemties elektrisko slīpmašīnu un novākt šos aizvainojošos vārdus.
Katrā nodalījumā bija iespēja izvēlēties mūziku automātā pēc savas gaumes – pagriežot rokturi, varēja ieraudzīt izvēles iespējas, iemest aparātā divdesmit piecu centu monētu un atskaņot sev tīkamāko. Tā kā Ērlīna vairāk cienīja kantrimūziku, automātos šī izvēle bija pārstāvēta visplašāk, taču Takers bija pamanījies tur iedabūt arī dažus piecdesmito gadu skaņdarbus.
Gar lielo leti bija izvietoti daudzi bāra krēsli, pārvilkti ar to pašu balot sākušo sarkano vinilu. Zem caurspīdīga trīsdaļīga kupola atradās konkrētās dienas pīrāgu piedāvājums. Ar patiesu patiku Takera skatiens pievērsās melleņu pīrāgam.
Apsveicinājies ar apmeklētājiem, pamājis ar roku un kādam uzsaucis ”Sveiks!”, Takers pa taukainu izgarojumu un cigarešu dūmu piesātināto telpu devās turp, kur pie letes sēdēja viņa māsa. Viņa bija dziļi iegrimusi sarunā ar Ērlīnu un brālim tikai papliķēja pa roku, nepārtraucot mēļošanu.
– Tā nu es viņai teicu… Džastīna, ja tu grasies precēties ar tādu vīrieti kā Vills Šivers un gribi būt laimīga, tev vajag tikai iegādāties piekaramo slēdzeni viņa bikšu priekšai un parūpēties, lai atslēga būtu tikai tev vienai. Šad un tad viņš varbūt apčurāsies, taču tas arī būs viss.
Ērlīna atzinīgi iesmējās un noslaucīja dažus mitrus apļus no letes. – Kāpēc viņa gribētu sev tik nevērtīgu vīrieti kā Vills, man nudien nav saprotams.
– Mīļā, viņš gultā ir īsts tīģeris. – Džosija viltīgi piemiedza ar aci. – Nu, vismaz tā ļaudis runā. Sveiks, Taker. – Viņa pagriezās un uzspieda brālim uz vaiga skaļu skūpstu, bet pēc tam izstiepa pirkstus viņam acu priekšā. – Man tikko uztaisīja manikīru. Īpaši sarkana laka. Kā tev patīk?
Takers paklausīgi nopētīja viņas sarkanos nagus. – Izskatās, ka tu tikko tos būtu izrāvusi kādam citam. Ērlīna, iedod man glāzi limonādes un gabalu melleņu pīrāga ar vaniļas saldējumu.
Gana apmierināta ar brāļa atbildi, Džosija izslidināja pirkstus cauri mākslinieciski savītajiem melnajiem matiem. – Džastīna drīzāk vēlētos izplēst manējos. – Viņa pasmaidīja, paņēma diētisko kolu un caur salmiņu iedzēra nelielu malku. – Viņa bija skaistumkopšanas salonā. Piekrāsoja matu saknes un visiem rādīja roku, uz kuras mirguļoja tas slīpētā stikla gabals, ko viņa dēvē par briljantu. Vills droši vien to bija laimējis, kad svētkos piedalījās pudeļu gāšanas spēlē.
– Vai tu esi greizsirdīga, Džosij? – Takera zeltainajās acīs uzmirdzēja draiskas liesmiņas.
Viņa stīvi izslējās, pastiepa uz priekšu apakšlūpu… Tad sejas izteiksme mainījās, viņa atgāza galvu un iesaucās: – Ja es būtu viņu gribējusi, tad būtu arī dabūjusi. Bet ārpus gultas viņš mani garlaiko līdz neprātam. – Viņa ar salmiņu samaisīja to, kas bija vēl atlicis no dzēriena, un pāri plecam veltīja koķetu skatienu diviem puišiem, kuri iekārtojās kādā no atsevišķajiem nodalījumiem, lepni izslējās un pūlējās ievilkt savus alusvēderus. – Mums abiem viena nasta. Tev un man, Takij. Mēs pretējā dzimuma acīs izskatāmies sasodīti pievilcīgi.
Uzsmaidījis Ērlīnai, viņš ķērās pie pasniegtā pīrāga. – Jā, katram savs krusts jānes.
Džosija paklikšķināja svaigi nolakotos nagus pret leti un priecājās par to, kādu skaņu tie rada. Bezrūpība, kas bija likusi viņai divreiz piecos gados apprecēties un izšķirties, pēdējās nedēļās kļuva krietni izteiktāka. Viņa domāja, ka ir jau gandrīz pienācis laiks doties tālāk. Daži Inosensā pavadīti mēneši radīja viņā ilgas pēc aizrautības, ko varētu baudīt citur. Un daži mēneši kādā citā vietā lika viņai ilgoties pēc rimtās bezmērķības, ko varēja baudīt dzimtajā pilsētā.