Kāds bija iemetis automātā divdesmit piecus centus, un Rendijs Treviss uzsāka žēlabas par mīlas nedienām. Džosija ar nagiem bungoja līdzi ritmam un drūmi vēroja Takeru, kurš kāri mielojās ar melleņu pīrāgu un saldējumu.
– Nesaprotu, kā tu dienas vidū spēj šādi ēst!
Takers paņēma vēl pīrāgu. – Es tikai atveru muti un noriju kumosu.
– Un nepieņemies svarā ne par unci, sasodīts! Man jāuzmanās ar katru Dieva svētītu kumosu, ko lieku sev mutē, jo pretējā gadījumā gurni kļūs tik plati kā Gentriju māmiņai. – Viņa iebāza pirkstu Takera saldējumā un nolaizīja to. – Ko tu īsti dari pilsētā, ja neskaita ēdiena bāšanu mutē?
– Es te esmu Delas uzdevumā. Starp citu, es pabraucu garām automašīnai, kas iegriezās Maknēru mājas ceļā.
– Hmmm… – Džosija šiem jaunumiem būtu veltījusi lielāku uzmanību, bet telpā ienāca Bērks Trūsdeils. Viņa izslējās taisnāk uz krēsla, sakrustoja garās, glītās kājas un veltīja viņam saldu smaidu. – Sveiks, Bērk!
– Džosij! – Viņš pienāca klāt un papliķēja Takeram pa muguru. – Takij. Ko tad jūs abi te darāt?
– Es vienkārši nositu laiku, – atteica Džosija. Bērks bija muskuļots, sešas pēdas garš, platiem pleciem un stūrainu zodu. Viņa sejas vaibstus maigākus padarīja acis, kas līdzinājās mīlīga kucēna acīm. Pēc gadiem viņš bija tuvāks Dveinam, taču draudzīgākas attiecības uzturēja ar Takeru. Un Bērks bija viens no tiem nedaudzajiem vīriešiem, ko Džosija iekāroja un kam tā arī nebija tikusi klāt.
Bērks ar vienu gurnu atspiedās pret bāra krēslu. Nožvadzēja atslēgas viņa smagajā saišķī. Šerifa nozīme saulē mirdzēja. – Ir pārāk karsts, lai darītu kaut ko citu. – Ērlīna nolika viņam priekšā ledus tēju, un viņš nomurmināja: – Paldies! – Neatvilcis elpu, Bērks iztukšoja glāzi vienā paņēmienā. Vērojot viņu, Džosija aplaizīja augšlūpu. – Mis Īditas mājā ievācās kāda viņas radiniece, – Bērks paziņoja, kad bija nolicis glāzi malā. – Mis Kerolaina Veiverlija. Kaut kāda lieliska mūziķe no Filadelfijas. – Ērlīna bija no jauna piepildījusi viņa glāzi, un tagad Bērks dzērienu baudīja maziem malkiem un lēnām. – Viņa pieteica telefona un elektrības pieslēgumu.
– Cik ilgi viņa te paliks? – Ērlīnas acis un ausis allaž bija vaļā, kad tika paziņoti kādi jaunumi. Viņa bija šīs kafejnīcas vadītāja, un ziņu uzklausīšana bija viņas pienākums un tiesības.
– Viņa nesacīja. Mis Īdita nebija no tām, kas par savu ģimeni mēdz runāt gari un plaši, tomēr es atceros, ka viņai bija mazmeita, kura braukā apkārt kopā ar orķestri vai kaut kā tamlīdzīgi.
– Laikam jau par to labi maksā, – Takers apcerīgi ieteicās. – Pirms piecpadsmit minūtēm es redzēju, kā viņas mašīna iebrauc mājas pievedceļā. Un viņa sēdēja pie stūres pavisam jaunam BMW.
Bērks nogaidīja, kamēr Ērlīna paiet nost. – Takij, man jāparunā ar tevi par Dveinu.
Lai arī sejas izteiksme palika pasīvi draudzīga, Takers jau bija paslēpies aiz bruņām. – Un kas tieši?
– Vakarnakt viņš atkal bija pamatīgi piedzēries un sataisīja traci pie Makgrīdija. Es viņu ieliku aiz restēm, lai pa nakti atpūšas.
Nē, tomēr sejas izteiksme bija mazliet mainījusies – skatiens satumsa un pie mutes parādījās drūmas rievas. – Tu viņu sodi par jebko?
– Nu taču, Takij. – Drīzāk sāpināts nekā aizskarts, Bērks piecēlās kājās. – Viņš bija sarīkojis īstu elli, turklāt bija pārāk apreibis, lai sēstos pie stūres. Iedomājos, ka viņam derētu izgulēties. Pagājušajā reizē, kad es aizvedu viņu uz mājām, mis Dela ārdījās kā pats nelabais.
– Jā. – Takers mazliet atslābinājās. Bija draugi, bija ģimene un arī Bērks, kurš it kā piederēja pie abām grupām. – Kur viņš ir tagad?
– Turpat kamerā. Mokās ar paģirām. Iedomājos, ka tu varētu viņu aizvest uz mājām, ja reiz esi te. Vēlāk varēsim aizgādāt arī viņa mašīnu.
– Es esmu tev pateicību parādā. – Šie klusie vārdi slēpa dziļu vilšanos. Dveins jau divas nedēļas bija mēģinājis dzīvot skaidrā; pēc viena šāda atkritiena sekos garš, slidens ceļš atpakaļ. Takers piecēlās un izņēma naudasmaku. Viņam aiz muguras aizcirtās durvis, nošķindinādamas glāzes, kas atradās plauktos. Takers ieraudzīja Edu Lū Hetingeri un saprata, ka ir iekļuvis nepatikšanās.
– Gļēvais izdzimteni! – viņa spļaušus izspļāva šos vārdus un metās viņam virsū. Ja Bērks nebūtu saglabājis izcilo reakciju, kas vidusskolas laikā nodrošināja viņam sporta zvaigznes slavu, Takera sejai nāktos ciest.
– Rāmāk, rāmāk… – Bērks bezpalīdzīgi sacīja, bet Eda Lū cīnījās kā lūsis.
– Tu iedomājies, ka vari mani tā vienkārši aizmest projām?
– Eda Lū, – pieredzes mācīts, Takers runāja klusi un mierīgi. – Ieelpo dziļi. Tu nodarīsi sev sāpes.
Viņa pasmīnēja, atklādama skatienam mazos zobus. – Es grasos nodarīt sāpes tev, draņķa zebiekste!
Bērks negribīgi ieņēma savu šerifa lomu. – Meitenīt, tev jāsaņemas, vai arī es tevi nogādāšu cietumā. Tavs tētis par to nepriecāsies.
Viņa caur sakostiem zobiem nošņāca: – Es tam kuces dēlam nepielikšu ne pirksta. – Kad Bērka tvēriens atslāba, viņa izslīdēja no šerifa rokām un sakārtoja drēbes.
– Ja tu vēlies par to parunāt… – Takers ieteicās.
– Jā, mēs par to parunāsim, labi. Tas notiks šeit un tūdaļ. – Viņa apgriezās riņķī. Pārējie apmeklētāji vai nu cītīgi vēroja notiekošo, vai arī izlikās neko neredzam. Uz viņas rokām nodžinkstēja krāsainās plastmasas aproces. Seja un kakls bija gluži spīdīgi no sviedriem. – Un tu paklausīsies, vai saprati? Man patiešām ir kaut kas sakāms misteram Varenajam Longstrītam.
– Eda Lū… – Takers, izmantojot gadījumu, pieskārās viņas rokai. Eda Lū ar delnas virspusi iesita viņam pa zobiem. – Nē. – Slaucīdams muti, Takers atvairīja Bērku. – Lai viņa izsaka visu, kas uz sirds.
– Un es tieši tā arī darīšu. Labi. Tu taču teici, ka mani mīli…
– To es nekad neesmu sacījis. – Un par to Takers varēja justies pārliecināts. Pat kaisles augstākajos brīžos viņš allaž uzmanījās ar vārdiem. Jā, kaisles brīžos jo īpaši.
– Tu liki man noticēt, ka tā ir, – viņa uzkliedza Takeram. Parfīmu ar pūdera smaržu, ko viņa bija lietojusi, pārmāca karstu sviedru un nevaldāmu emociju dvesma, tai sajaucoties ar kādu šķebīgi saldenu smārdu. Takeram tas saistījās ar nāvi, kas tikko aizvedusi kādu savā valstībā. – Tu man pielabinājies, lai tiktu manā gultā. Tu teici, ka es esmu tieši tā sieviete, kuru tu allaž esi gaidījis. Tu teici… – Uz viņas vaigiem jaucās asaras ar sviedriem, izpludinot skropstu tušu un veidojot tumšas svītras pie acīm. – Tu teici, ka mēs apprecēsimies.
– Nu nē! – Takers parasti centās apvaldīt savu dedzīgo raksturu, taču tagad tas pamazām sāka izlauzties. – Tā bija tava ideja, mīļumiņ. Taču es sacīju, ka tu vari kaut vai izstiepties, bet tas nenotiks.
– Ko tad lai meitene domā, ja tu ar vieglu roku dāvini ziedus un pērc dārgus vīnus? Tu apgalvoji, ka es tev esmu svarīgāka par jebkuru citu.
– Un tā arī bija. – Takers par to nemeloja. Viņš tā allaž jutās.
– Tev nav svarīgs nekas un neviens cits, izņemot Takeru Longstrītu. – Eda Lū pietuvināja seju Takeram un runāja, siekalām šķīstot. Redzot viņu tādu, zuda jebkādas jaukas jūtas, un Takers sāka brīnīties, kā gan viņa varējusi būt viņam svarīga. Turklāt Takeram derdzās tas, ka viens otrs no puišiem, kuri sēdēja pie savām dzēriena glāzēm, sāka bikstīties ar elkoņiem un klusi smieties.