Dveins labprāt būtu kaismīgi piekritis, taču bija pārāk aizņemts, jo ar abām rokām balstīja galvu.
Takers nebija tik dumjš, lai uzreiz atgrieztos mājās. Dela nekavējoties uzkluptu viņam. Bija nepieciešams kādu laiku pabūt vienatnē, bet, iebraucot pa Svītvoteras vārtiem, par kaut ko tādu varēja nesapņot.
Impulsa vadīts, viņš piebrauca ceļa malā, savelkot švīkas uz saulē satvīkušā šķembu seguma. Mājas atradās apmēram jūdzes attālumā; viņš atstāja automašīnu zālainajā ceļmalā un iegāja koku pavēnī.
Zaļo lapu un nokareno sūnu sniegtajā patvērumā paralizējošā tveice šķita mazināmies par nieka dažiem grādiem. Taču Takers nemeklēja veldzi miesai; viņam bija nepieciešams atvēsināt prātu.
Kafejnīcas telpā kādu īsu, pavisam īsu mirkli Takeram bija gribējies sagrābt Edu Lū aiz rīkles un izspiest pēdējās dzīvības paliekas no šīs sievietes.
Nedarīja raizes ne tas, ka šāda doma bija ienākusi prātā, ne arī tas, ka iztēles aina ar šādu rīcību bija dāvājusi apmierinājumu. Puse no Edas Lū sacītā bija vistīrākie meli. Taču tas nozīmēja tikai to, ka puse no sacītā bija patiesība.
Viņš pastūma sāņus garu, nokarenu zaru, noliecās un cauri vasaras bagātīgi saaudzētajai dzīvībai devās uz ūdens pusi. Iztrūcināts gārnis pacēlās spārnos un meklēja patvērumu dziļāk purvājā. Pārliecinājies, ka tuvumā nav čūsku, Takers apsēdās uz kāda nokrituša koka stumbra.
Nesteidzīgi Takers paņēma cigareti, no paša tās gala noplēsa nelielu gabaliņu un aizdedzināja.
Ūdens viņam allaž bija paticis. Ne gluži okeāna plūdmaiņas, paisumi un bēgumi, bet noslēpumainā, rimtā tumsa, kas slēpās mierīgajos dīķos, straumju burzguļojošās valodas, vienmērīgais upes pulss. Jau bērnībā viņš bija aizrāvies ar to. Atrunājoties, ka dodas makšķerēt, viņš tur gluži vienkārši sēdēja un domāja vai snauduļoja un klausījās, kā plunkšķinās vardes un monotoni čerkst cikādes.
Tolaik viņam bija risināmas bērnišķīgas problēmas. Vai viņam noraus ādu par slikto atzīmi ģeogrāfijā? Ar kādām viltībām panākt, lai Ziemassvētkos viņam uzdāvinātu divriteni? Un vēlāk – vai uz Valentīna dienas balli aicināt Arneti vai Kerolenu?
Kļūstot vecākam, arī nedienas kļuva lielākas. Takers atcerējās, kā bija skumis, kad viņa tēvs aizgāja bojā braucienā ar lidmašīnu uz Džeksonu. Taču tas vēl nebija nekas salīdzinājumā ar aso, stindzinošo bezspēcības izjūtu, atrodot māti, kas sakņupusi pašas dārzā un jau tik dziļi ieskatījusies nāvei acīs, ka neviens ārsts vairs nespēja glābt lēkmes samocīto sirdi.
Viņš pēc tam bieži gāja turp, lai nīdētu šo bezspēcības izjūtu. Un galu galā, kā jau viss uz šīs pasaules, arī tā izzuda un atgriezās tikai retumis, paraugoties pa logu un daļēji cerot, ka atkal ieraudzīs māti, kuras seju apēno salmu cepures platās malas, šifona lentei plīvojot aizmugurē, un kura apgriež pārziedējušās rozes.
Medelinai Longstrītai nepatiktu Eda Lū. Viņa uzskatītu šo sievieti par rupju, lētu un viltīgu. ”Un,” Takers prātoja, lēni izpūzdams dūmus, ”viņa paustu savu nepatiku ar mokošu pieklājību, kuru dienvidu sievietes ir izkopušas par bārdas naža asuma ieroci.”
Un māte bija visīstākā dienvidniece.
Taču Eda Lū bija arī īpaša. Fiziskā ziņā – ar lielām krūtīm, platiem gurniem, valgu ādu, kurā viņa dāsni iezieda īpašu, vazelīnu saturošu losjonu. Katru savas dzīves rītu un vakaru. Viņai bija kāra, prasmīga mute, alkpilnas rokas un… Dieva dēļ, viņš bija izbaudījis Edas Lū tuvumu.
Takers nebija mīlējis Edu Lū un nebija viņai arī neko tādu sacījis, jo mīlas solījumus uzskatīja par lētu triku, lai sievieti vieglāk iedabūtu gultā. Viņš bija dāvājis Edai Lū jaukus brīžus gan gultā, gan ārpus tās. Takers nepiederēja pie tiem vīriešiem, kuri aizmirst par aplidošanu, tiklīdz sieviete ir vienreiz papletusi kājas.
Taču mirklī, kad viņa sāka dot mājienus par laulību, Takers spēji atkāpās. Vispirms viņš dāvāja Edai Lū laiku, lai viņa mazliet nomierinātos. Viņi satikās apmēram divas reizes divās nedēļās un nenodevās miesas priekiem. Takers skaidri un gaiši pateica, ka viņam nav ne mazākā nodoma precēties. Taču, spriežot pēc Edas Lū pašapmierinātā skatiena, viņš saprata, ka sieviete viņam nav noticējusi. Tāpēc viņš vispār pārtrauca šīs attiecības. Viņa raudāja, bet izturējās piedienīgi. Tagad bija skaidri saprotams, ka viņa bija cerējusi atgūt Takeru.
Un viņš nešaubījās arī par to, ka Eda Lū ir dzirdējusi – viņš satiekas ar kādu citu.
Tam visam bija sava nozīme. Un nozīmes nebija nekam no tā. Ja Eda Lū patiešām gaidīja bērnu, Takers jutās visai pārliecināts, ka, par spīti piesardzībai, tieši viņš ir bijis tas, kurš Edu Lū padarījis grūtu. Un tagad viņam vajadzēja izspriest, ko iesākt šajā situācijā.
Takers jutās izbrīnījies par to, ka Ostins Hetingers vēl nav ieradies pie viņa ar pielādētu bisi rokās. Ostins nepavisam nepiederēja pie saprotošākajiem cilvēkiem, turklāt viņam Longstrīti nekad nebija patikuši. Patiesībā viņš šo ģimeni pat ienīda, jo Medelina Larū bija devusi priekšroku Bo Longstrītam, nevis Ostinam, tādējādi uz visiem laikiem izpostot Ostina sapni par precībām ar viņu.
Kopš tiem laikiem Ostins pārvērtās par vienu īsti ļaunu un nelokāmu nelieti. Vispārzināms bija fakts, ka viņš mēdza iekaustīt savu sievu, kad uznāca īstais noskaņojums. Un šādus disciplināros sodus viņš piemēroja arī visiem saviem pieciem bērniem. Vecākais no tiem, Odžejs, izcieta sodu Džeksonā par tūkstoš dolāru vērtas automašīnas zādzību.
Arī Ostins pats bija pavadījis dažu labu nakti aiz restēm. Par uzbrukumu, par uzbrukumu un piekaušanu, par sabiedriskā miera traucēšanu, un visbiežāk viņa nodarījumus pavadīja Svēto rakstu citēšana vai Dieva piesaukšana. Takers sprieda, ka Ostins noteikti ieradīsies pie viņa ar pielādētu bisi vai niezošām dūrēm. Tas bija tikai laika jautājums.
Un ar to nāksies tikt galā.
Tieši tāpat nāksies uzņemties atbildību par Edai Lū nodarīto. Atbildība un pienākums – tas, protams, bija nopietni. ”Taču lai mani sasper zibens, ja precēšos pienākuma pēc!” Kaut arī gultā lieliska, sarunu uzturēt Eda Lū nespēja pat ar īpašu palīdzību. Turklāt viņš bija atklājis, ka Eda Lū ir īpaši dāsni apveltīta ar viltību, un nevēlējās uz kaut ko tādu skatīties ik rītu pie brokastu galda visu savu atlikušo dzīvi.
”Es darīšu, kas jādara. Man ir laiks un nauda. To es varu piedāvāt. Un varbūt pēc tam, kad lielākās dusmas būs noplakušas, es pat sajutīšu pieķeršanos bērnam, ja arī pret māti palikšu salts.”
Takers cerēja, ka tāda pieķeršanās parādīsies un aizgainīs slikto sajūtu, kāda pagaidām viņu nomāca.
Ar plaukstām paberzējis seju, Takers iedomājās, cik labi būtu, ja Eda Lū gluži vienkārši pazustu un samaksātu par to neglīto izrādi kafejnīcā, kad parādīja viņu daudz sliktākā gaismā, nekā viņš būtu pelnījis. ”Ja vien es spētu izdomāt, kā to panākt, tad…” Takers saklausīja lapu čaboņu un apcirtās apkārt. ”Vai Eda Lū man sekojusi? Tad viņa sastaps mani pilnā gatavībā un dedzīgi alkstošu pēc cīniņa.”
Kerolaina iznāca klajumā un apspieda kliedzienu. Ēnainajā vietā, kur viņa reiz kopā ar vectēvu bija makšķerējusi, atradās kāds vīrietis. Viņa zeltaino acu skatiens bija ciets kā ahāts, pirksti savilkti dūrēs, lūpas sakniebtas izteiksmē, kas bīstami līdzinājās smīnam vai derdzīgai vīpsnai.
Viņa izmisīgi lūkojās apkārt pēc kāda ieroča, bet tad atskārta, ka var paļauties tikai uz sevi.
– Ko jūs šeit darāt?
Takers aizsargbruņas novāca tikpat ātri, kā būtu novilcis kreklu.
– Vēroju ūdeni. – Viņš uzzibsnīja Kerolainai pašnožēlas pilnu smaidu, kam vajadzēja norādīt, ka viņš nav bīstams. – Nebiju gaidījis, ka uzskriešu kādam virsū.