– Lūdzu, lūdzu, lūdzu! – Edai Lū prātā skanēja pašas balss. – Nenogalini mani. Es nevienam neteikšu, es nevienam neteikšu, es neteikšu…
– Nē! – piesmakusī balss kļuva skaļāka. Eda Lū saoda pati savas bailes un savas asinis, kad šī seja pieliecās pie viņas. No acīm staroja vājprāts, un šīs acis viņa labi pazina. – Tu neesi tā vērta, lai tevi izdrāztu.
Roka aizmeta projām vīkšķi no Edas Lū mutes. Lai gūtu baudu, bija nepieciešams dzirdēt kliedzienu. Tas pārtrūka, asmenim pāršķeļot Edas Lū rīkli.
Kerolaina piecēlās sēdus gultā. Sirds nevaldāmi sitās. Abas rokas viņa bija piespiedusi krūtīm, gandrīz noraujot plāno naktskreklu.
”Tas bija kliedziens,” viņa nodomāja. Istabā atbalsojās viņas saraustītā elpošana. ”Bet… kurš gan tur kliedza?”
Lai ieslēgtu gaismu, Kerolaina jau gandrīz bija izrāpusies no gultas, bet tad atcerējās, kur atrodas, un atkal atzvila pret spilveniem. Šī nebija ne Filadelfija, ne Baltimora, ne Ņujorka, ne arī Parīze. Viņa bija Misisipi laukos un gulēja gultā, kurā bija gulējuši viņas vecvecāki.
Likās, ka nakts skaņas piepilda telpu. Čiepstētāji, circeņi, cikādes. Un pūces. Viņa dzirdēja vēl vienu – gluži vai sievietes – kliedzienu. Tagad viņa atcerējās. Spalgi klaigājošās pūces. Vecmāmiņa bija viņu mierinājusi tajā ļoti tālajā ciemošanās reizē, kad viņu bija pamodinājis līdzīgs kliedziens.
”Tā ir tikai pūce ar spalgu balsi, mīļumiņ. Neraizējies vairs. Tu atrodies drošībā.”
Aizvērusi acis, Kerolaina ieklausījās kādas citas, labāk audzinātas pūces garajā ūjināšanā. ”Tās ir tikai laukiem raksturīgās skaņas,” viņa mierināja pati sevi, pūlēdamās neņemt vērā čīkstēšanu vecajā mājā. ”Jau pavisam drīz tā liksies tikpat pierasta kā satiksmes troksnis un tālumā vaimanājošās sirēnas pilsētā.”
Bija tieši tā, kā vecmāmiņa savulaik sacīja. Viņa atradās drošībā.
TRESA NODAĻA
Takers sēdēja sānu terasē, kur violetais mežvītenis rāpās uz augšu pa baltajiem klūdziņu režģiem. Viņam aiz muguras šaudījās kāds kolibri. Spārnu košās krāsas saplūda vienā šaudīgā švīkā, putniņam pūloties padzerties no kāda zieda dzīlēm. Mājā dūca Delas Elektrolux putekļusūcējs. Skaņa lauzās cauri logu aizvērtņiem un jaucās kopā ar bišu sanēšanu.
Zem galdiņa ar stikla virsmu izstiepies gulēja jau garu mūžu nodzīvojušais ģimenes medību suns Basters – vaļīgas ādas un vecu kaulu apvienojums. Reizumis tas papūlējās iztērēt kādu nieku enerģijas, lai pakulstītu asti un caur stiklu cerīgi paraudzītos uz saimnieka brokastīm.
Takers nepievērsa īpašu uzmanību ne rīta skaņām, ne arī smaržām. Viņš tās uzņēma sevī gluži tāpat kā atdzesēto sulu, melno kafiju un grauzdiņu.
Viņš pildīja vienu no saviem iecienītākajiem ikdienas rituāliem – lasīja pastu.
Kā ierasts, bija daudz modes katalogu un žurnālu Džosijai. Viņš pa vienam meta tos uz polsterētā sēdekļa sev blakus. Katru reizi, kad katalogs ar plakšķi piezemējās uz krēsla, Bastera vājredzīgās acis, cerību pilnas, pavērsās tajā virzienā, bet pēc tam tika pausta suniska netīksme.
No Našvilas bija pienākusi vēstule Dveinam; uz aploksnes bija adrese Sisijas bērnišķīgi pareizajā rokrakstā. Takers uz brīdi sadrūma, tad pacēla aploksni pret gaismu un pēc tam pasvieda malā. Viņš zināja, ka tas nav lūgums pēc naudas bērnu vajadzībām. Būdams ģimenes grāmatvedis, viņš pats rūpējās, lai ik mēnesi viņai tiktu nosūtīti čeki, un vienu tādu bija nosūtījis vēl tikai pirms divām nedēļām.
Pamazām Takers bija izveidojis savu šķirošanas sistēmu. Rēķinus viņš lika uz krēsla, personisko korespondenci novietoja otrpus kafijkannai, bet vēstules no labdarības organizācijām vai tamlīdzīgām grupām, kas viltīgi lūdza līdzekļus, bāza papīra maisā.
Reizi mēnesī viņš no maisa uz labu laimi izvēlējās divas aploksnes un nosūtīja dāsnus ziedojumus, lai kas arī būtu prasītājs – Pasaules Dabas fonds, Amerikas Sarkanais Krusts vai Ienadžu novēršanas apvienība. Tādējādi Takers jutās izpildījis Longstrītu pienākumu atbalstīt labdarību. Ja kāda organizācija brīnījās, ka vienā mēnesī saņēmusi ziedojumu vairāku tūkstošu dolāru apmērā, bet nākamajos gados pilnīgi neko, Takers uzskatīja, ka tā ir viņu pašu problēma.
Takeram pietika pašam savu nedienu.
Pasta šķirošanas vienkāršā procedūra palīdzēja domas par tām atbīdīt prāta tālākajā stūrī. Vismaz uz kādu brīdi. Patiesībā viņš pat nezināja, kādai vajadzētu būt viņa rīcībai, ja reiz Eda Lū vairs pat nerunāja ar viņu. Jau bija pagājušas divas dienas kopš viņas netīkamā publiskā izlēciena, taču tagad viņa izlikās par beigtu. Viņa ne tikai nemēģināja sazināties ar Takeru, bet pat neatbildēja uz telefona zvaniem.
Un tas satrauca. Viņš zināja, kāds ir Edas Lū raksturs, un arī to, ka viņa ir spējīga uzbrukt slepus kā mokasīnčūska. Un dzēliena gaidīšana bija padarījusi Takeru tramīgu.
Viņš salika vienā kaudzītē aploksnes ar uzrakstiem ”Jūs esat laimējis”, jo Dveins labprāt tās nosūtīja saviem bērniem. Pēc tam Takers pamanīja ceriņkrāsas aploksni, kurā atradās iesmaržināts vēstuļpapīrs. To varēja atsūtīt tikai viņa māsīca Lulū. ”Māsīca Lulū,” viņš nodomāja, un sejā parādījās plats smaids, bet raizes uz brīdi pagaisa.
Lulū Longstrīta-Boistone bija no Džordžijas Longstrītiem, Takera vectēva māsīca. Tika minēts, ka Lulū vecums varētu būt pāri septiņdesmit gadiem, taču viņa pati ietiepīgi jau daudzus gadus apgalvoja, ka ir sešdesmit piecus gadus veca. Viņa bija nekaunīgi bagāta, piecas pēdas gara – arī ērtajos apavos – un pilnīgi jukusi kā apdullusi maijvabole.
Takers viņu dievināja. Lai gan vēstule bija adresēta ”Maniem Longstrītu radiem,” viņš atplēsa to pats. Viņš negrasījās gaidīt, kamēr Dveins un Džosija atgriezīsies no savām gaitām, lai kādas arī tās būtu.
Izlasījis ar koši sārto flomāsteru rakstīto pirmo rindkopu, Takers skaļi iesaucās.
Māsīca Lulū grasījās ierasties viesos.
Viņa allaž rakstīja tā, ka nebija iespējams nojaust, vai viņa atbrauks tikai uz pusdienām vai paliks pie viņiem veselu mēnesi. Takers no visas sirds cerēja uz pēdējo variantu. Viņam bija nepieciešams kāds, kas palīdzētu novērst domas.
Pagājušajā reizē viņa atveda līdzi veselu kasti ar saldējuma kūciņām, kuras bija iepakotas sausajā ledū. Turklāt viņai galvā bija papīra cepure, kādas mēdz uzlikt viesību laikā. Tās asajā galā bija piestiprināta strausa spalva. Šo sasodīto cepuri viņa nenoņēma veselu nedēļu. Viņa cēlās un gāja gulēt ar to galvā un sacīja, ka svinot dzimšanas dienas. Visiem un katram.
Takers nolaizīja no pirkstiem zemeņu ievārījumu un atlikušo grauzdiņa gabalu iedeva Basteram. Daļu pasta atstājis nesašķirotu vēlākam laikam, viņš devās uz durvīm. Viņš grasījās pateikt Delai, ka jāsagatavo māsīcas Lulū istaba un jāgaida.
Atverot durvis, Takers saklausīja Ostina Hetingera pikapa kaitinošo graboņu. Inosensā bija tikai viena automašīna, kas radīja šādas skaņas. Īsu brīdi Takers apsvēra iespēju ieiet mājā un aizbultēt durvis, tomēr izgāja uz lieveņa un sagatavojās saņemt sodu.
Ostina tuvošanās bija ne vien dzirdama, bet arī labi saskatāma – starp magnolijām gaisā vijās melnu dūmu mutuļi. Takers nopūtās un bez mazākā entuziasma gaidīja, kad automašīna parādīsies skatienam. Viņš izņēma cigareti un noplēsa tās pašu galiņu, kā bija paradis.
Takers bija ievilcis pirmo dūmu, kad automašīna apstājās un no tās izvēlās Ostins Hetingers – sirms un masīvs augumā kā vecs Ford transportlīdzeklis, muskuļots un spēcīgs, naida skubināts. Viņa seja zem taukainiem traipiem izraibinātās cepures platās malas izskatījās kā izdrāzta no koka mizas. Gaiši brūnās acis ieskāva dziļu rievu tīkls, tas izpletās pa vēja aprautajiem vaigiem un neatstāja novārtā arī cieti sakniebtās bezsmaida lūpas.
Mati bija paslēpti zem cepures. Nevarētu sacīt, ka Ostins būtu plikgalvis. Katru mēnesi viņš devās pie friziera, kurš viņam īsi, teju līdz ādai, apcirpa iesirmos matus. Takers reizēm iedomājās, ka tā viņš laikam rīkojas, atcerēdamies tos četrus gadus, ko bija nodienējis armijā. Semper Fi. ”Uzticams mūžam.” Tas bija tikai viens no izteikumiem, ko viņš uztetovējis sev uz rokām. Blakus bija arī Amerikas karogs – tam nu bija lemts plīvot pāri Ostina spēcīgajiem muskuļiem.