Piepeši atskanēja bises šāviens, un abi satrūkās. Peonijās sabira skrotis.
– Man stobrā ir vēl, izdzimteni! – Dela sacīja, stāvēdama uz lieveņa. – Un es esmu notēmējusi tieši uz tavu nekam nederīgo vīrieša mantību. Cik vien ātri vari, noliec to akmeni atpakaļ, kur paņēmi! Un nekavējies, jo mani pirksti ir sasvīduši un tā vien var atkal nospiest gaili.
Vājprāts bija pagaisis. Takers pat varēja saskatīt, kā tas aizplūst no Ostina acīm, lai dotu vietu mežonīgām, tomēr savā ziņā saprātīgākām dusmām.
– Droši vien tas tevi nenogalinātu, – Dela gluži ikdienišķi turpināja runāt. Viņa stāvēja uz lieveņa un uzmanīgi vēroja notiekošo. Uz pleca viņai ērti balstījās 30-30 kalibra ierocis, un sejā bija barga izteiksme. – Bet nākamos divdesmit gadus tev laikam nāktos čurāt plastmasas maisiņā.
Ostins nosvieda akmeni zemē. No būkšķa, ar kādu tas atsitās pret mulču, Takeram kļuva slikti.
– Es ierados spriest tiesu, – Ostins paziņoja. – Viņš samaksās par to, ko nodarīja manai meitiņai.
– Jā, un viņš arī samaksās, – Dela attrauca. – Ja tā meitene patiešām ir palikusi grūta no viņa, Takers par visu parūpēsies. Tikai es neesmu tik lētticīga kā tas puika, Ostin, un mēs vispirms pārliecināsimies, kas ir kas, un tikai tad viņš parakstīs jebkādus dokumentus vai izsniegs jebkādus čekus.
Rokas nolaidis gar sāniem un pirkstus savilcis dūrēs, Ostins cēlās kājās. – Tu apgalvo, ka mana meita melo?
Delas ierocis bija notēmēts uz Ostina ķermeņa vidusdaļu. – Es tikai apgalvoju, ka Eda Lū nekad nav bijusi labāka par to, kas no viņas sagaidāms. Un es nesaku, ka vainoju viņu. Tagad tu pazudīsi no šī īpašuma un, ja tev ir kaut cik saprāta, aizvedīsi to meiteni pie doktora Šeisa, lai viņš pārbauda, vai viņa patiešām ir mātes cerībās. Un mēs visu pārrunāsim, kā civilizētiem ļaudīm pieklājas. Bet tu vari arī turpināt šādā garā, un es tevi sašaušu gabalos.
Ostins vairākkārt pažņaudzīja dūres. Pār viņa vaigiem līdzīgi asarām plūda asinis. – Es vēl atgriezīšos. – Viņš nikni pievērsās Takeram. – Un nākamajā reizē nebūs neviena sievišķa, aiz kura brunčiem paslēpties.
Viņš aizslāja atpakaļ uz savu pikapu, apbrauca puķudobi un aizgrabēja projām pa pievedceļu. Viņam nopakaļ aizplīvoja melni dūmu mākuļi.
Takers sēdēja izvandītajā dobē, nolicis galvu uz ceļgaliem. Viņš negrasījās celties augšā, vēl ne. Gribējās kādu brīdi pasēdēt izkropļotajos ziedos.
Gari nopūtusies, Dela nolaida ieroci. Viņa to uzmanīgi atbalstīja pret margām un tad nokāpa lejup, spēra soli pāri dobei apkārt saliktajiem akmeņiem un piegāja pie Takera, kurš paraudzījās augšup. Pateicības vārdi jau bija viņam uz mēles. Dela iecirta pļauku Takeram tik spēcīgi, ka ausīs sāka zvanīt.
– Jēziņ, Dela.
– Tas tev par to, ka tu domā ar sava draudziņa galvu, ne savējo. – Atskanēja nākamais pliķis. – Un tas par to, ka atvedi šo maniakālo Bībeles cienītāju uz manām mājām. – Un tad sekoja sitiens ar plaukstu pa galvvidu. – Un šis par to, ka ir izpostītas tavas mammas puķes. – Apmierināti pamājusi ar galvu, viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. – Kad tu atkal tiksi uz savām kājām, nāc uz virtuvi. Es tevi notīrīšu.
Ar plaukstas virspusi Takers noslaucīja muti un izklaidīgi paraudzījās uz asinīm. – Jā, kundze.
Delai rokas jau vairs netrīcēja, un viņa palika pirkstu Takeram zem zoda. – Tev būs zila acs, – viņa pareģoja. – Bet man izskatījās, ka šim zilas būs abas divas. Tu tiki galā samērā labi.
– Laikam jau. – Viņš grīļīgi pieslējās uz ceļgaliem un pēc tam, sekli elpodams, cēlās kājās. Likās, ka viņam pāri skrējis mežonīgu zirgu ganāmpulks. – Vēlāk es, cik būs manos spēkos, parūpēšos par puķēm.
– Pieraugi, lai tā arī būtu. – Viņa aplika roku Takeram ap vidu un balstīdama ieveda mājā.
Lai arī Takers negrasījās pārāk daudz interesēties par Edas Lū labsajūtu, tomēr pilnībā nespēja izvairīties no urdošā nemiera, kas saistījās ar sievietes pazušanu. Viņš sacīja, ka jāļauj vājprātīgajam Ostinam pašam satraukties par tikpat vājprātīgo meitu, kura, visticamāk, devusies kaut kur projām, lai dažas dienas ļautu noplakt tēva dusmām un liktu Takeram justies vainīgākam. Tomēr viņš nekādi nespēja atbrīvoties no atmiņām par to, kā jaukā mazā Frānsija peldēja ūdenī un uz viņas baltās, nedzīvās miesas vīdēja neskaitāmas grieztas brūces, no kurām jau bija aizplūdušas asinis.
Saule cepināja nežēlīgi, un Takers vēlējās, kaut būtu ierāpies gultā kopā ar ledus iepakojumu un lielu viskija glāzi. Tieši to viņš arī izdarīs, kad būs parunājis ar Bērku.
Ja paveiktos, Eda Lū stāvētu aiz letes ”Lāšona dažādu preču veikalā” un tirgotu gan tabaku, gan saldējumu, gan arī ogļu maisus piknikiem.
Taču, braucot garām, Takers caur plato logu varēja ieskatīties veikalā un redzēja, ka pie letes atrodas lempīgais Kērks Lāšons, nevis Eda Lū.
Takers apturēja automašīnu pie šerifa biroja. Ja viņš uz ielas būtu viens pats, tad virzītos lēnām. Collu pa collai, kas atbalsotos sāpēs. Viņš pat klusi vaidētu. Bet savā vietā jau atradās trīs vecie sakārņi, kuri allaž sēdēja ēkas priekšā, lai no sirds patenkotu un dzirdētu jaunākās baumas. Viņiem bija sirmas galvas, salmu cepures, vēja appūsti, košļājamās tabakas izspīlēti vaigi un izbalējuši kokvilnas krekli, kas samirkuši no sviedriem un pielipuši pie miesas.
– Sveiks, Taker.
– Mister Bonij. – Viņš ar galvas mājienu sveicināja pirmo vīru, jo Klods Bonijs šajā grupā bija gados vecākais. Visi trīs jau vairāk nekā desmit gadu dzīvoja no pabalstiem un markīzes apēnoto ietves daļu pie īres nama uzskatīja par savu pensionāru paradīzi. – Mister Kūns. Mister O’Hāra.
Pīts Kūnss, bezzobis jau kopš četrdesmit gadu vecuma sasniegšanas un mākslīgo zobu pretinieks, iespļāva skārda spainītī, ko viņam bija sagādājusi māsas mazmeita. – Puis, izskatās, ka tu esi saskrējies ar niknu sievieti vai pārkaitinātu kādas sievas vīru.
Takers ar piespiešanos pasmaidīja. Pilsētā bija tikai daži noslēpumi, un gudrs cilvēks prata izvēlēties, ko neizpaust. – Nē, tas bija pārskaities papucis.
Čārlijs O’Hāra gārdzoši iesmējās. Viņu bija nomocījusi plaušu emfizēma, un viņš rēķināja, ka būs aizgājis no šīs pasaules vēl pirms nākamās vasaras iestāšanās, tāpēc izbaudīja visus dzīves dāvātos jokus. – Ostins Hetingers? – Kad Takers piekrītot piešķieba galvu, O’Hāra atkal iegārdzās jautrībā. – Nelāgs tips. Reiz es redzēju, kā viņš uzbrūk Tobijam Mārčam. Tā kā Tobijs bija melnais zēns, neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību. Tas laikam bija sešdesmit devītajā gadā. Salauza Tobijam ribas un sašķaidīja seju.
– Sešdesmit astotajā, – Bonija izteikumu precizēja viņa sirdsdraugs, jo šādos stāstos precizitātei bija liela nozīme. – Tajā vasarā mēs dabūjām jaunu traktoru, tāpēc es atceros. Ostins apgalvoja, ka Tobijs no viņa šķūņa nozadzis virves gabalu. Tikai tās bija pilnīgas muļķības. Tobijs bija labs zēns un nekad neņēma to, kas viņam nepieder. Tiklīdz salauztās ribas sadzija, viņš kopā ar mani strādāja lauku saimniecībā. Un nekad neradīja ne mazākās nepatikšanas.
– Ostins ir ļauns. – Kūnss atkal nospļāvās – vai nu nepieciešamības spiests, vai arī tāpēc, lai pastiprinātu sacītā iespaidu. – Un no Korejas atgriezās vēl ļaunāks. Viņš tā arī nepiedeva tavai mammai, ka viņa izgāja pie vīra, kamēr pats karoja ar šķībacainajiem. Viņš bija nopietni noskatījis mis Medelainu, kaut gan Dievam zināms, ka viņa nekad Ostinam nepievērsa nekādu uzmanību, lai arī viņš visādi centās. – Vecā vīra sejā parādījās bezzobains smaids. – Un tagad viņš būs tavs sievastēvs, ko?
– Tikai ne šajā dzīvē. Jūs te nepārpūlieties.
Vecie vīri atzinīgi pasmējās, Takers pagriezās un atvēra Bērka biroja durvis.
Šerifa birojs bija kā tveicīga kaste, kurā atradās no armijas krājumiem pāri palicis metāla galds, divi grozāmie krēsli, apskrambāts koka šūpuļkrēsls, ieroču skapis, kura atslēgas Bērks glabāja smagā ķēdē pie bikšu jostas, un mirdzošs, jauns kafijas automāts – dāvana no Bērka sievas Ziemassvvētkos. Uz grīdas rindojās daudzi balti punktiņi, kas tur bija radušies, kad pēdējo reizi tika nokrāsotas sienas.