Protams, bija ienācis arī tas Longstrīts. Viņš flirtēja ar sievietēm un apbūra visas ar savu dienvidnieka šarmu. Tumšās brilles uz acīm nespēja noslēpt nesena kautiņa liecības. Vaicātam par to, viņam tika dāvāta visu veikalā esošo sieviešu līdzjūtība.
”Tādiem tipiem tas vienmēr izdodas,” Kerolaina sprieda. ”Ja Luisam gadījās ieaudzis nags, sievietes bija gatavas ziedot savas asinis viņa labā. Paldies Dievam, ka es sarāvu attiecības ar Luisu, ka man vispār nav nekādu attiecību ar vīriešiem un ar visu to, kas ar viņiem saistās. Man nožēlojami viegli izdevās atvairīt Takera gludās laipnības.”
Viņa mazliet pasmaidīja, kad atcerējās, ka Takers pie viņas vērsās ar uzrunu ”mis Kerolaina”. Viņa bija visai pārliecināta, ka aiz tumšajiem stikliem viņa acis tobrīd bija smējušās.
Kerolaina ienira zem sūnām, kas nokarājās no koku zariem. Viņai bija žēl Takera roku, kas likās patiešām skaistas – ar gariem pirkstiem un platām plaukstām. Un savainotajiem pirkstu kauliņiem bija nobrāzta āda. Bija skumji uz to skatīties. Kerolaina nikni aizgainīja šo līdzjūtību. Mirklī, kad viņš izkliboja no veikala, sievietes kā bites sāka zumēt par viņu un kādu Edu Lū.
Dziļi ieelpojusi tveices un dzīvīgā zaļuma smaržu, Kerolaina pie sevis pasmaidīja.
Izskatījās, ka glumais misters Longstrīts iekļuvis nepatikšanās. Viņa draudzene bija stāvoklī un kliegšus pieprasīja precības. Un, spriežot pēc vietējām tenkām, viņas tēvs bija no tiem, kas ir vairāk nekā gatavi pielādēt ieroci acumirklī.
Tuvumā jautās ūdens. Kerolaina ar pirkstu noglāstīja kādu koka zaru. ”Ak kungs, cik gan tālu tagad atradās Filadelfija! Kā gan es varēju zināt, ka klausīšanās mēļošanā par vietējā brunču mednieka gaitām izrādīsies tik nomierinoša un izklaidējoša?”
Pusstundu ilgā uzkavēšanās pilsētā Kerolainai bija ļoti patikusi. Sievietes runāja par bērniem, ēdienu receptēm, vīriešiem un seksu. Viņa mazliet iesmējās. Ziemeļos vai dienvidos sievietes, kopā sanākušas, runāja galvenokārt par seksu. Taču Inosensā viņas bija ļoti atklātas un brīvi apsprieda, kurš ar ko pārgulējis, bet kurš ne.
”Laikam jau vainojama tveice,” Kerolaina nosprieda un apsēdās uz nogāztā koka, lai paklausītos tuvējā vakara skaņās.
Viņa priecājās, ka ieradusies Inosensā. Ar katru aizejošo dienu viņa jutās veselāka. Rimtums, nežēlīgā saule, kas izsvilina visu enerģiju no cilvēka, ūdens nesamākslotais skaistums, ko apēno sūnām apauguši koki… Kerolaina bija pat sākusi pierast pie nakts trokšņiem un dziļi melnās lauku apvidus tumsas.
Iepriekšējā naktī viņa bija nogulējusi astoņas stundas no vietas. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā. Un pamodusies bez ierasti mokošajām galvassāpēm. Tas patiešām palīdzēja. Vienatne, mazpilsētas rāmais dzīves ritms un laucinieciskie rituāli.
Saknes, kuras viņai nekad agrāk nebija ļauts laist zemē un kuru eksistenci māte nikni noliedza, bija sākušas stiepties dziļumā. Nekas un neviens tās vairs no turienes neizraus.
”Es pat varētu iemēģināt roku makšķerēšanā.” Šī doma sasmīdināja, un Kerolaina ieprātojās par to, vai viņai vēl joprojām garšotu sams. Viņa sagrozījās un pacēla oli, ko iemeta ūdenī. Tas tik jauki noplunkšķēja, ka viņa ķērās pie nākamā un vēl nākamā, vērodama, kā veidojas apļi uz ūdens. Krastā viņa pamanīja plakanu akmeni un piecēlās, lai to paceltu. Būtu jautri to aizmest, lai tas palēkdamies virzītos uz priekšu pa ūdeni. Arī tie bija seni, pusaizmirsti notikumi. Vectēvs bija te stāvējis, tieši tajā vietā, un mēģinājis viņai iemācīt, kā panākt, lai akmens it kā aizslīd pāri ūdens virsmai.
Atmiņu sildīta, Kerolaina noliecās un satvēra akmeni. Savādi, bet viņai bija tāda sajūta, ka tiek vērota. Cieši pētīta. Pār muguru pārskrēja pirmās baiļu trīsas, un ar acs kaktiņu viņa pamanīja kaut ko baltu.
Kerolaina pagriezās un sastinga. Pat kliedziens kaklā sasala stindzinošā ledū.
Jā, viņu patiešām kāds vēroja. Tikai šā vērotāja acis vairs neko neredzēja. Bija tikai seja, kas spīdēja ārā no tumšā ūdens. Sejai apkārt bija biedējoši savijies blondu matu klājiens, kas aizķēries veca koka saknēs.
Aizrāvās elpa, pār lūpām plūda vien vārgi, baiļpilni šņuksti, kamēr Kerolaina nedrošā gaitā kāpās atpakaļ. Taču viņa nespēja novērst acis no tās sejas, nespēja neskatīties uz to, kā ūdens ieskauj zodu, kā saules stari duras tukšajās, mirušajās acīs.
Viņa aizklāja seju ar rokām, aizgainot šo ainu, un tikai tad izlauzās kliedziens, kurš atbalsojās purvājā un tumšajā ūdenī, izbiedēdama putnus, kas bija sasēduši koku zaros.
CETURTA NODAĻA
Nelabums gandrīz bija pārgājis. Skāņā garša ik pa laikam vēl uzvilnīja, bet ar piespiešanos Kerolaina jau spēja iedzert mazliet remdena ūdens. Viņa iemalkoja vēl, dziļi ieelpoja un gaidīja, kad no kokiem iznāks Bērks Trūsdeils.
Viņš nemudināja Kerolainu doties viņam līdzi. Neapšaubāmi – paraudzījies viņai sejā, šerifs saprata, ka viņa nespēs pieveikt ne desmit soļu. Pat sēžot uz savas mājas lieveņa augšējā pakāpiena, kad rokas jau gandrīz vairs netrīcēja, Kerolaina īsti nebija pārliecināta, kā tikusi atpakaļ no dīķa uz mājām.
Pagalam izklaidīgi viņa pamanīja, ka ir pazaudējusi vienu kurpi. No pāra pirms dažiem mēnešiem Parīzē iegādātu zempapēžu laiviņu tumši zilā un baltā krāsā. Ar stiklainu skatienu viņa nopētīja savu kailo, dubļaino un zālēm aplipušo pēdu. Savilkusi seju koncentrētā izteiksmē, viņa noāva arī atlikušo kurpi. Nezin kāpēc likās svarīgi, lai abas kājas būtu vienādi basas – kāds taču varēja nospriest, ka viņa ir galīgi zaudējusi prātu, ja sēž uz lieveņa ar vienu apautu kāju. Kamēr dīķī peld mironis…
Kad kuņģis savilkās čokurā, draudēdams izgrūst ārā pat iedzerto ūdeni, Kerolaina iespieda galvu starp ceļgaliem. Cik ļoti viņai nepatika tāds nelabums! Viņa šo sajūtu ienīda ar kaismi, kāda iespējama vien cilvēkam, kurš tikai nesen atkopies pēc ilgas slimošanas. Tas neciešamais vārgums, drebēšana un nespēja neko kontrolēt…
Kerolaina sažņaudza pirkstus dūrēs un ar visu spēku pūlējās koncentrēties, lai tiktu projām no bīstamās robežas. ”Kādas man ir tiesības justies slimai, sabiedētai un vārgai? Es taču esmu dzīva, vai ne? Dzīva, vesela un atrodos drošībā. Bet tā nabaga sieviete…”
Viņa turēja galvu noliektu, līdz kuņģis nomierinājās un no ausīm pazuda trulā dūkoņa.
Izdzirdējusi, ka pa pievedceļu brauc automašīna, Kerolaina paslēja galvu augšup. Pielikusi vārgo roku pie pieres, viņa vēroja, kā cauri bagātīgajam zaļumam laužas noputējis universālis.
”Vajadzētu apgriezt tās vīnstīgas,” Kerolaina iedomājās. Bija labi dzirdams, kā tās skrāpējas gar automašīnu, kuras krāsa jau tāpat bija diezgan apbružāta. ”Šķūnī noteikti vajadzētu būt kādām grieznēm. Tāds darbs būtu jāpaveic no paša rīta, kamēr dienas tveice nav pieņēmusies spēkā.”
Kerolaina truli vēroja, kā universālis apstājas blakus šerifa patruļmašīnai. No kabīnes izkāpa muskuļots vīrietis ar sarkanu kaklasaiti. Viņam mugurā bija balts krekls ar īsām piedurknēm, galvā – balta cepure. Varēja manīt, ka biezos, gludos, spīdīgos matus vīrietis nokrāsojis tik melnus kā ogles. Āda zem zoda un acīm bija nokarena, itin kā reiz klājusies pāri pilnasinīgai miesai, bet smaguma iespaidā noslīgusi uz leju.
Platās, melnās bikses turējās ar koši sarkanu bikšturu palīdzību, bet kājās bija spožas, melnas saišu kurpes, kādas Kerolainai parasti asociējās ar piederību militārām struktūrām. Panēsātā ādas soma norādīja uz viņa profesiju.
– Jūs noteikti esat mis Kerolaina. – Jebkurā citā laikā vai vietā šā cilvēka augstā balss būtu likusi viņai pasmaidīt. Tās dēļ viņš pārdabiski līdzinājās lietotu automašīnu tirgonim, ko tikai iepriekšējā vakarā Kerolaina bija redzējusi televīzijā. – Es esmu doktors Šeiss, – vīrietis stādījās priekšā, uzlicis vienu kāju uz kāpņu apakšējā pakāpiena. – Es rūpējos par jūsu vecvecākiem gandrīz divdesmit piecus gadus.
Kerolaina uzmanīgi pamāja ar galvu. – Kā jums klājas?
– Labāk nemaz nevar būt. – Asais ārsta skatiens pārslīdēja Kerolainas sejai un tūdaļ atpazina šoku. – Man piezvanīja Bērks. Sacīja, ka viņš dodas uz šejieni. – Šeiss izņēma baltu nēzdogu un nosusināja kaklu un seju. Lai gan spēdams kustēties arī strauji, kad tas bija nepieciešams, viņš gāja lēni un viegliem soļiem, kā īstam ārstam pieklājas, kad jātuvojas slimniekam. Tomēr tā nebija tikai profesijas diktēta īpašība. Tas bija arī veids, kā viņš vislabprātāk strādāja. – Karsts kā peklē šodien, vai ne?