– Jā.
– Kāpēc gan mēs nevarētu ieiet mājā, kur noteikti ir vēsāks?
– Nē, es domāju… – Viņa bezpalīdzīgi paraudzījās uz sargājošo koku rindu. – Man vajadzētu pagaidīt. Šerifs iegāja tur, lai paskatītos… Es metu akmeņus ūdenī. Es varēju redzēt tikai viņas seju…
Ārsts apsēdās blakus Kerolainai un saņēma viņas roku savējā. Arī pēc četrdesmit darba gadiem medicīnā viņa pirksti joprojām bija veikli. Viņš pārbaudīja Kerolainas pulsu. – Kādu seju, dārgā?
– Es nezinu. – Kad ārsts pieliecās, lai atvērtu somu, Kerolaina sastinga. Mēnešiem ilgā modro ārstu uzraudzība, viņu tievās, asās adatas… Kerolainas nervi bija kā uzvilkti. – Man neko nevajag. Un es neko negribu. – Viņa pielēca kājās. Par spīti pūliņiem apvaldīt trīsas, Kerolainas balss tomēr drebēja. – Man nekas nekaiš. Varbūt mēģināt palīdzēt viņai. Ir taču jābūt kam tādam, ko jūs varat izdarīt viņas labā.
– Visu pēc kārtas, dārgā. – Izrādot labo gribu, viņš aizvēra somu. – Kāpēc jūs nevarētu tagad apsēsties man blakus un izstāstīt visu, kas atgadījies? Lēni un mierīgi. Pēc tam mēs varēsim saprast, kas ir kas.
Kerolaina tomēr neapsēdās, bet spēja pietiekami saņemties, lai vairākas reizes dziļi ieelpotu. Viņa nevēlējās, lai starpgadījums beigtos ar nokļūšanu slimnīcā. Ne jau nu atkal. Tas nebija pieņemami. – Man ļoti žēl. Es laikam patlaban nerunāju pārāk sakarīgi.
– Tas mani nemaz nesatrauc. Vairums cilvēku savas dzīves lielāko daļu cenšas būt sakarīgi, bet pārējie vien vingrina žokļus. Izstāstiet tikai savu redzējumu.
– Es domāju, ka viņa laikam ir noslīkusi, – Kerolaina teica rāmā un piesardzības pilnā balsī. – Dīķī. Es varēju saskatīt vienīgi viņas seju… – Kerolaina apklusa un pūlējās aizgainīt šo skatu no atmiņas, kamēr viņai atkal nav sākusies histērija. – Šķiet, ka viņa ir mirusi.
Pirms vēl doktors Šeiss paguva kaut ko sacīt, no koku audzes iznāca šerifa vietnieks Kārls Džonsons un devās pāri saules izbalinātajam zālienam. Parasti spodrā uniforma bija dubļaina un samirkusi. Tomēr viņš gāja, stalti izslējies, kā pieklājas virsniekam – sešas pēdas un sešas collas garam vīrietim ar stingriem muskuļiem un mirdzošu ādu riekstu krāsā.
Tas bija cilvēks, kurš izbaudīja savu autoritāti un augsti vērtēja spēju būt vadībā un visu kontrolēt. Tobrīd viņš pūlējās saglabāt profesionāļa auru, lai gan vairāk par visu vēlējās atrast nomaļāku vietu, kur atbrīvoties no apēstās maltītes.
– Šeis.
– Kārl.
Abi vīri apmainījās ar informāciju. Doktors klusi nolamājās un atkal nosusināja seju nēzdogā.
– Mis Veiverlija, man nāksies izmantot jūsu telefonu.
– Protams. Vai jūs varat man pateikt, kas… – Jau atkal Kerolainas skatiens pievērsās kokiem, un atmiņā atausa tas, kas atradās aiz tiem. – Vai viņa ir mirusi?
Kārls svārstījās tikai vienu īsu brīdi. Viņš noņēma cepuri, atbrīvojot no tās gūsta melnas sprogas, kas apgrieztas tik īsi un kārtīgi kā tikko nopļauts mauriņš. – Jā, kundze. Šerifs runās ar jums, tiklīdz viņam tas būs iespējams. Doktor?
Noguruma mākts, ārsts pamāja ar galvu un piecēlās.
– Telefons ir priekštelpā, – Kerolaina ierunājās, sākdama iet augšup pa kāpnēm. – Šerifa vietniek…
– Džonsons, kundze. Kārls Džonsons.
– Šerifa vietniek Džonson, vai viņa noslīka?
Kārls, kurš pieturēja sieta durvis, lai ielaistu Kerolainu mājā, veltīja viņai ātru skatienu. – Nē, kundze. Viņa nenoslīka.
Bērks sēdēja uz nogāztā koka, pagriezis muguru līķim. Blakus atradās Polaroid fotokamera. Viņam bija nepieciešams kāds mirklis vienatnē, lai pēc tam atkal atgrieztos savā likumsarga lomā. Mirklis, lai sakopotu domas. Mirklis, lai ļautu kuņģim kaut mazliet nomierināties.
Arī iepriekš viņš bija redzējis nāvi – jau bērnībā, kopā ar tēvu dodoties medībās, bija uzzinājis, kāda tā izskatās un kāda ir tās smarža. Iesākumā viņi bija medījuši prieka pēc. Vēlāk, kad sākās neražas gadi un investīcijas apsīka, nācās nošaut dzīvniekus, lai uz galda būtu maltīte.
Viņš bija redzējis arī citādu nāvi. Tēvs izdarīja pašnāvību, kad tika zaudēta viņu ferma. Visticamāk, šī nelaime bija atvedusi Bērku pie tās, ar ko viņš sastapās tagad. Arī bez fermas palikušam, viņam vajadzēja uzturēt sievu un divus mazus bērnus, tāpēc viņš pieteicās darbā par pilsētas šerifa vietnieku un vēlāk jau kļuva par šerifu. Bagāta vīra dēls, kuram bija riebusies tēva nāves bezjēdzība un šīs zemes nežēlība, kas bija kļuvusi par tās iemeslu… Viņš bija izvēlējies izmantot savu talantu, lai nodrošinātu likumību un kārtību.
Taču pat tas, ka viņš redzējis savu tēvu pakārušos pie šķūņa griestiem, dzirdējis virves čīkstošo rīvēšanos gar sijas baļķi… pat tas nebija viņu sagatavojis tam, ko nācās skatīt Maknēru dīķī.
Pārāk skaidri vēl viņa acu priekšā stāvēja aina, kurā viņi ar pūlēm izvelk mirušās augumu no ūdens un izceļ krastā.
”Savādi, bet man nekad nebija patikusi Eda Lū,” viņš domāja, nervozi smēķēdams. ”Šai sievietē jautās kaut kas rupjš, un viņas skatienā vīdēja viltība, kas aizgainīja jebkādu līdzjūtību, kura varēja rasties, jo viņu bija piemeklējusi neveiksme piedzimt par Ostina Hetingera meitu.”
Bērks atcerējās kādus tāltālus Ziemassvētkus un to, kā Eda Lū izskatījās toreiz, kad viņi ar Sūziju sastapa meiteni pilsētā. Tolaik viņai nevarēja būt vairāk par desmit gadiem, peļu pelēkie mati slīga pāri mugurai, ielāpiem klātā kleitiņas mala sānos bija pārāk savilkusies uz augšu, bet priekšpusē nokarājās. Viņa bija piespiedusi degunu pie Lāšona veikala skatloga, un acis bija ilgpilni piekaltas lellei ar zilu pelerīni uz pleciem un mirdzošu akmentiņu tiāru matos.
Tolaik viņa bija tikai maza meitene, kurai ļoti gribējās, lai Ziemassvētku vecītis patiešām eksistētu. Bet viņa jau skaidri zināja, ka patiesība ir citāda.
Saklausījis krūmos čaboņu, Bērks pagrieza galvu. – Doktor. – To sacīdams, viņš izpūta prāvu dūmu strūklu. – Jēziņ.
Šeiss uzlika smagu roku Bērkam uz pleca, mazliet paspieda un tad devās pie mirušās. Viņam nāve nebija svešiniece. Un viņš jau sen bija sapratis, ka nāve izvēlas ne tikai vecīšus. Viņš spēja samierināties, ja nāve aizrāva līdzi jaunus cilvēkus, kas bijuši smagi slimi vai cietuši nelaimes gadījumā. Taču šāda cilvēciskas būtnes kropļošana, šāda mežonīga postīšana – tā nekādi nebija pieņemama.
Viņš uzmanīgi pacēla vienu ļengano roku un apskatīja jēlo delnas locītavu. Tādas pašas sāpju zīmes bija redzamas arī pie mirušās potītēm. Šis skats viņam sagādāja pat vēl skaudrākas izjūtas nekā raudzīšanās uz nežēlīgajām grieztajām brūcēm mirušās sievietes augumā. Šie sapluinītās ādas riņķi liecināja par bezcerību.
– Eda Lū bija viena no pirmajiem bērniem, kurus es pieņēmu dzemdībās pēc atgriešanās Inosensā. – Dziļi nopūties, viņš izdarīja to, kas Bērkam pirmīt nebija pa spēkam. Viņš pieliecās un aizspieda Edai Lū acis. – Bērnu guldīšana zemes klēpī vecākiem ir smags pārbaudījums. Dieva vārdā… Tas ir smagi arī ārstiem.
– Tas nelietis viņu ir pamatīgi apstrādājis, – Bērks ar grūtībām izdabūja vārdus pār lūpām. – Tāpat kā abas pārējās. – Viņš norija rūgtu dusmu kamolu un paņēma fotokameru. Būs nepieciešams lielāks daudzums fotogrāfiju, turklāt viņam vajadzēja ar kaut ko nodarboties līdz koronera ierašanās brīdim. – Viņa ir bijusi piesieta pie tā koka. Uz tā ir sakaltušas asinis. Un uz viņas muguras var redzēt noberzumus, kas radušies, ādai rīvējoties pret koka mizu. Ir izmantota veļas aukla. Tās daļas joprojām vēl ir tur. – Viņš atkal nolaida fotokameru, un acīs dega niknas liesmas. – Ko, pie velna, viņa te vispār darīja? Viņas mašīna ir pilsētā.
– To es tev, Bērk, nevaru pateikt. Es vispār neko daudz nevaru tev pateikt. Viņai no mugurpuses ir iesists pa galvu. – Šeisa roku pieskārieni bija tik maigi, it kā paciente būtu dzīva un varētu tos sajust. – Varbūt viņš sievieti šurp atvedis. Varbūt viņa ieradusies te pati pēc savas gribas un kaut kā sadusmojusi to nelieti.