Bērks pūlējās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi, taču sirds iepukstējās straujāk. – Vai zināt, kurš tas bija?
– Longstrīts. Takers Longstrīts.
Takers atkal zvilnēja šūpuļtīklā, pie uztūkušās acs piespiedis vēsu alus pudeli. Viņš bija saīdzis. Nu jau augums vairs nelikās kā zirgu bara samīdīts. Šķita, ka pirms tam viņš vēl krietnu gabalu vilkts pa zemi. Viņš rūgti nožēloja savu lēmumu stāties pretī Ostinam. Daudz labāks risinājums būtu bijis aizbraukšana uz Grīnvilu vai pat Viksbērgu, lai dažas dieniņas tur nogaidītu. ”Kurš, pie velna, ir sacījis, ka lepnums un godīgums ir tā vērti, lai to dēļ dabūtu ar dūri pa aci?”
Un vēl ļaunāk bija tas, ka Eda Lū kaut kur droši vien smīnēja par visu jezgu, ko pati sacēlusi. Jo vairāk Takers par to domāja, jo pārliecinātāks jutās, ka Ostins viņu iekaustījis bez īsti pamatota iemesla. Eda Lū negrasījās veikt abortu. Takers nedomāja, ka viņa atteikusies no šāda risinājuma kādu morālu vai materiālu apsvērumu dēļ. Nebūdama stāvoklī, viņa nekādi nevarētu ietekmēt Takeru un piespiest viņu apprecēties.
”Viņa vēlējās saistības, kas ilgtu visu mūžu…” Takers nodomāja un jutās gaužām nožēlojami. ”Nevienas saites nav tik ciešas kā ģimenes saites,” viņš sprieda. ”Un manas asinis ir sajaukušās ar Edas Lū asinīm bērnā, ko viņa ir ieņēmusi. Viss labais un sliktais mūsos būs sajaucies kopā, atstājot Dieva, likteņa vai vienkārši laika rokās to, kad taptu zināms, kuras īpašības izrādījušās ilgtspējīgākas.”
Takers iedzēra garu malku un pēc tam atkal piespieda pudeli pie acs. Nebija nekādas jēgas prātot par to, kam nav lemts notikt vēl mēnešiem ilgi. Gudrāk bija apcerēt visvareno tagadni.
Sāpēja visas malas. Ja vien nejustos tik sasodīti muļķīgi, viņš piezvanītu doktoram Šeisam.
Sevi iemidzinot, viņš pārslēdzās uz patīkamākām domām. Kerolaina Veiverlija. Viņa bija tik skaista un pievilcīga kā vēss, brīnumains deserts karstā laikā. Tāds, kas dod veldzi, bet vienlaikus liek alkt vairāk. Takers pasmaidīja, atcerēdamies to augstprātīgo skatienu, kuru Kerolaina pēcpusdienā bija viņam veltījusi Lāšona veikalā. Karalienes skatiens, kas veltīts neaptēstam lauķim.
Šis skatiens uzjundīja Takerā vēlēšanos apskaut Kerolainu jau turpat uz vietas.
Patiesībā viņam nebija nekādu tamlīdzīgu plānu. Viņš uz laiku bija nolēmis turēties tālāk no sievietēm. Un ne jau tikai tālab, ka sāpēja visas auguma maliņas. Arī tāpēc, ka veiksme vairs īsti nestāvēja viņam blakus. Un tomēr domas par Kerolainu bija patīkamas. Takeru valdzināja viņas balss – maiga un mazliet dūmakaina, ļoti atšķirīga no viņas saltās sejas izteiksmes, kas tā vien sauca: ”Nepieskaries man!”
Viņš prātoja, ko gan vajadzētu izdarīt, lai tiktu pie atļaujas viņai pieskarties, un aizsnaudās ar smaidu sejā.
– Takij.
Viņš kaut ko nomurmināja un centās aizgainīt roku, kas purināja viņa plecu. Piepešā kustība atmodināja spējas sāpes. Viņš izgrūda lāstu un atvēra acis.
– Jēziņ! Vai patiešām cilvēks nedrīkst baudīt ne mirkli miera? – Viņš, plakstus mirkšķinādams, skatījās uz Bērku. Ēnas jau bija izstiepušās garākas, un Takera pirmā doma bija par to, ka Dela vēl nav viņu saukusi vakariņās. Otra doma, pagriežoties un pieceļoties sēdus, bija par to, ka tas pat ir labi, jo nežēlīgi sāp vēders. – Vai atceries, kā brāļi Boniji uzbruka mums Spūkholovā?
Bērks bija sabāzis rokas kabatās. – Jā.
– Tolaik mēs bijām daudz jaunāki. – Takers pakustināja uztūkušās pirkstu locītavas. – Nespēju atcerēties, ka tolaik atkopšanās no sāpēm būtu tikpat mokoša. Kāpēc gan tu nevarētu ieiet mājā un sadabūt mums abiem pa alum?
– Es esmu ieradies darba darīšanās, Taker. Man ar tevi jārunā.
– Sarunas vedas labāk, ja pie rokas ir alus. – Kad Takers ieskatījās Bērkam sejā, smaids pagaisa. – Kas ir?
– Kaut kas slikts. Kaut kas ļoti, ļoti slikts.
Takers uzreiz visu saprata. – Runa ir par Edu Lū, vai ne? – Pirms vēl Bērks paguva kaut ko atbildēt, Takers bija piecēlies un lieliem soļiem staigāja apkārt, pirkstus matos iegrūdis. – Jēziņ. Dievs žēlīgais…
– Takij…
– Ļauj man mirkli attapties. Nolādēts… – Nelabuma un dusmu mākts, Takers trieca dūri pret koku. – Vai esi pārliecināts?
– Pilnīgi. Viss tāpat kā Arnetes un Frānsijas gadījumā.
– Augstais Dievs! – Takers piespieda pieri raupjajai koka mizai un pūlējās aizgainīt prom iztēlē uzradušos ainu. ”Es nemīlēju Edu Lū, man viņa vairs nemaz nepatika, tomēr es viņai pieskāros, izgaršoju viņu, ieguvu…” Takeru pārņēma gruzdošas sēras ne vien par Edu Lū, bet arī par bērnu, kuru viņš pat nebija vēlējies.
– Tev jāapsēžas.
– Nē. – Takers aizgriezās no koka. Viņa sejas izteiksme bija mainījusies, parādījās tas smagais, draudīgais skatiens, kādu tikai dažiem bija ļauts ieraudzīt. – Kur jūs viņu atradāt?
– Maknēru dīķī. Tikai pirms pāris stundām.
– Mazāk nekā jūdzes attālumā no šejienes. – Viņš iedomājās par savu māsu, par Delu, par drošības gādāšanu. Un tad viņš iedomājās arī par Kerolainu. – Viņa… Kerolaina… Viņai nevajadzētu palikt tur vienai pašai.
– Patlaban pie viņas ir Džosija. Un Kārls. – Bērks ar delnu paberzēja seju. – Džosija pierunāja Kerolainu iedzert mazliet mis Īditas ābolu brendija. Tieši Kerolaina atrada līķi.
– Ārprāts. – Takers atkal apsēdās šūpuļtīklā un saņēma seju rokās. – Pie joda, ko mēs tagad iesāksim, Bērk? Kas, ellē, te vispār notiek, ko?
– Man jāuzdod daži jautājumi, Takij. Un vispirms es pateikšu, ka biju pie Ostina. Man vajadzēja viņam to pateikt. – Viņš paņēma cigareti. – Tev jāpiesargās, dēliņ.
Arī Takers paņēma cigareti. – Vai tiešām viņš uzskata, ka es esmu tā nodarījis pāri Edai Lū? Dieva dēļ! – Takers aizdedzināja sērkociņu un skatījās, kā liesmiņa tuvojas viņa pirkstiem. – Vai tiešām tu tici… – Takers nometa sērkociņu zemē un pielēca kājās. – Nolādēts, Bērk! Tu taču mani pazīsti.
Bērks nožēloja, ka nav paņēmis piedāvāto alu vai jebko citu, kas noskalotu pretīgo garšu mutē. Takers bija viņa draugs, gandrīz kā paša brālis. Un nu viņš kļuvis par galveno aizdomās turamo. – Tas, ka es tevi pazīstu, nekādi nav saistīts ar šo lietu.
Piepeši Takers sajuta spēcīgu panikas sitienu pakrūtē. Neviena dūre tā nebūtu spējīga viņam iebelzt. – Nolādēts.
– Tas ir mans darbs, Taker. Man ir savi pienākumi. – Nelabuma nomākts, viņš paņēma piezīmju grāmatiņu. – Tikai pirms dažām dienām jums ar Edu Lū bija visai publiska saķeršanās. Apmēram kopš tā laika viņu vairs neviens nav redzējis.
Uzšķīlis vēl vienu sērkociņu, Takers aizdedzināja cigareti, ievilka un izpūta dūmu. – Un tagad tu nolasīsi manas tiesības un saslēgsi mani rokudzelžos? Vai tā?
Bērks savilka pirkstus dūrē. – Nolādēts, Taker. Es divas stundas skatījos uz to, ko kāds nodarījis Edai Lū. Nav īstais laiks man kaut ko pārmest.
Takers pastiepa roku ar delnu uz augšu, tomēr šajā žestā bija pārāk daudz sarkasma, lai to uztvertu par mierizlīguma zīmi. – Nu taču, Bērk. Uz priekšu! Dari savu sasodīto darbu!
– Man jāzina, vai pēc tam, kad aizgāji no kafejnīcas, tu vēl satiki Edu Lū. Vai vēlāk jūs runājāties?
– Vai tad tikai šajā pēcpusdienā es nebiju iegriezies tavā birojā un pastāstījis tev, ka ne?
– Kur tu devies pēc tam, kad izgāji no kafejnīcas?
– Es aizbraucu… – Viņš apklusa un nobālēja. – Dievs žēlīgais! Es aizbraucu uz Maknēru dīķi. – Viņš lika cigareti pie lūpām un tad apstājās. Viņa dzeltenbrūnās acis uzdzalkstīja dziestošās dienas gaismā. – Bet tu jau to zināji, vai ne?
– Jā. Taču labi, ka tu pats man to pasacīji.
– Ej ellē!
– Tagad paklausies. – Bērks satvēra Takeru aiz krekla krūtežas. – Man nepatīk tas, ko man nākas darīt. Taču tas ir nieks, vistīrākais nieks salīdzinājumā ar to, ko pasāks FIB, kad ieradīsies. Mums te ir trīs sagraizītas sievietes, kas uzšķērstas gluži kā tādi no ūdens izvilkti sami. Eda Lū tev publiski draudēja un tikai divas dienas pēc tam tika atrasta mirusi. Man ir liecinieks, kurš tevi redzējis nozieguma vietā tajā dienā, varbūt tikai dažas stundas pirms slepkavības.