Baiļu asā, dzelošā mēle nolaizīja Takera kuņģi. – Tu labi zini, ka pie Maknēru dīķa es esmu bijis tūkstošiem reižu. Un arī tu esi tur bijis. – Viņš atgrūda Bērka rokas. – Un tas, ka es biju pārskaities uz Edu Lū, nepadara mani par slepkavu. Kā tad Arnete un Frānsija?
Bērka sejā iegūla savāda izteiksme. – Tu reiz biji tuvās attiecībās ar viņām. Ar visām trijām.
Nu jau tās vairs nebija dusmas, tas bija tikai visaptverošs satricinājums. – Jēzus, Bērk! – Takeram nācās apsēsties. Viņš to darīja lēnām, ļoti lēnām. – Nav iespējams, ka tu tam tici. Gluži vienkārši nav iespējams.
– Tas, kam es ticu, nekādi nav saistīts ar jautājumiem, kuri man jāuzdod. Man ir jāzina, kur tu biji aizpagājušajā naktī.
– Mēs abi spēlējām kārtis, un Takeram nācās novilkt kreklu, jo viņš zaudēja. – Pie abiem pienāca Džosija. Viņas vaigi bija bāli, taču acīs mirdzēja uguns. – Tu nopratini manu brāli, Bērk. Kāpēc? Tu mani pārsteidz. – Viņa nostājās starp abiem un uzlika roku Takeram uz pleca.
– Džosij, es pildu savu pienākumu.
– Tad arī pildi! Kāpēc gan tu nemeklē to, kurš sievietes ienīst, bet uzklūpi Takeram, kurš ir aizrautīgs viņu cienītājs?
Takers uzlika plaukstu māsas rokai. – Biju domājis, ka tu paliksi pie Kerolainas.
– Pie viņas atbrauca Sūzija un Mārvela. – Viņa paraustīja plecus. – Likās, ka tur vienuviet būs pārāk daudz sieviešu. Turklāt viņa pašlaik jau jūtas gluži normāli. Tev tagad vajadzētu steigties uz mājām, Bērk, lai tavi puikas tur visu neizārda.
Bērks izlikās nedzirdam Džosijas ierosinājumu un nemanām dusmīgās liesmiņas viņas acīs. – Tātad jūs ar Takeru spēlējāt kārtis.
– Tas šajā valstī netiek uzskatīts ne par grēku, ne noziegumu, vai ne? – Viņa izņēma Takeram no pirkstiem cigareti un ievilka dūmu. – Mēs sēdējām līdz diviem naktī. Varbūt līdz pustrijiem. Takers bija mazliet iereibis, un es laimēju trīsdesmit astoņus dolārus.
– Tas ir labi. – Bērka balsī ieskanējās patiess atvieglojums. – Man patiešām žēl, ka vajadzēja to vaicāt. Kad ieradīsies federāļi, tev nāksies runāt arī ar viņiem. Iedomājos, ka ar mani iesākt būs vieglāk.
– Tā nebija. – Takers atkal piecēlās kājās. – Ko viņi iesāks ar Edu Lū?
– Vedīs uz Palmera Bēru namu. Vismaz nakti viņu tur uzglabās; vai līdz brīdim, kad ieradīsies FIB. – Bērks ielika piezīmju grāmatiņu atpakaļ kabatā un parīvēja kurpju zoles pret zemi. – Turies tālāk no Ostina, cik vien ilgi vari.
Ar sāju smaidu sejā Takers izklaidīgi paberzēja cietušās ribas. – Tev par to nav jāraizējas.
Juzdamies savādi nožēlojams, Bērks sāka virzīties uz triju rododendru pusi. – Tad nu es tagad iešu. Izskatīsies labāk, ja tu nākamajā rītā ieradīsies pats, lai uzreiz aprunātos ar federāļiem.
– Skaidrs. – Bērks gāja projām, un Takers gari izelpoja. – Hei! – Kad Bērks pagriezās, Takers viņam dāvāja kaut ko līdzīgu smaidam. – Man joprojām vēl ir tas alus, ja vēlies.
Bērka pleci atslāba. – Es novērtēju tavu piedāvājumu, taču man jādodas uz mājām pie bērniem. Paldies.
– Laikam es neesmu vesela, Taker, – Džosija sacīja un nopūtās. – Es esmu tik nikna uz viņu, cik vien vispār iespējams būt, taču vienalga vēlos iekļūt viņam biksēs.
Īsi iesmējies, Takers piespieda vaigu māsas galvai. – Tas ir tikai reflekss, mīļā. Longstrītu reflekss. – Aplicis roku viņai ap vidukli, Takers vadīja māsu uz mājām. – Nedomā, ka es grasos apsūdzēt tevi melošanā, taču mēs jau nedēļām ilgi neesam spēlējuši kārtis.
– Vai patiešām? – Džosija ar mēli iebikstīja vaiga iekšpusei. – Jā, dienas nemanāmi saplūst cita ar citu. Vai ne? – Viņa nopētīja brāli. – Likās, ka tā būs labāk. Vienkāršāk.
– Var gadīties. – Takers uzmanīgi saņēma plaukstās Džosijas seju. Vajadzības gadījumā viņš prata cilvēka acīs saskatīt patiesību, un tagad bija nepieciešams ielūkoties acīs Džosijai.
– Tu taču nedomā, ka es viņu nogalināju?
– Mīļo stundiņ! Es kopā ar tevi esmu dzīvojusi lielāko sava mūža daļu un zinu, ka tu jūties vainīgs pat tad, ja esi uzminis kādam kukainim. Tev ir pārāk laba sirds arī tad, ja esi sadusmojies. – Viņa noskūpstīja brāli uz abiem vaigiem. – Es zinu, ka tu neesi nevienu nogalinājis. Un, ja tādējādi var visu pasteidzināt, tad nedomāju, ka celsies kāds ļaunums no apgalvojuma par to kāršu spēli. Mēs šad un tad patiešām spēlējam kārtis.
Takers svārstījās. Tas nelikās īsti pareizi. Pēc tam viņš paraustīja plecus. Pareizi vai nepareizi, tā tomēr bija vieglāk nekā atklāt patiesību, ka viņš aizmidzis, lasot Džona Kītsa dzeju.
”Ko gan puiši kafejnīcā”Ēd un pļāpā” sacītu, ja uzzinātu, ka es no laba prāta lasu dzeju? Un kurš man vispār noticētu?”
PIEKTA NODAĻA
Tik ātri kā liesmas sausos krūmājos, kā putekļi ceļmalā – tā ziņas par Edas Lū nāvi izplatījās no pilsētas laukuma uz zemnieku saimniecību, no Mārketstrītas uz Hogmoroudu, kur Hepija Fulere šo notikumu apsprieda ar savu dārgo draudzeni un bingo partneri Bērdiju Šeisu.
– Henrijs par to nerunās, – Bērdija sacīja, apvēdinādamās ar salocītu baznīcas laikrakstu. – Bērks Trūsdeils viņu paaicināja uz Maknēru īpašumu. Tas bija apmēram pulksten divos, bet viņš atgriezās tikai ap pieciem. – Laikrakstā attēlotais Jēzus ar aso skatienu šķita izplūstam, kad viņa vēdinājās ar to. – Viņš pārnāca mājās bāls un nosvīdis un pateica man, ka Eda Lū Hetingere ir mirusi, un atcēla visas šā vakara vizītes. Viņš teica, ka Eda Lū nogalināta tāpat kā Arnete un Frānsija. Vairāk viņš neteica ne vārda.
– Dievs mūs mīl. – Hepija pārlūkoja savu kārtīgo sētas puses pagalmu un priecājās par vēsmu, kas arī viņai tika no Bērdijas vēdekļa. – Par ko gan pārvēršas pasaule? Sievietes vairs nedrīkst droši staigāt pa ielām.
– Es gāju garām kafejnīcai… – Bērdija zīmīgi pamāja ar galvu. Ar laku pārmēru dāsni sapūstie mati, ko Ērlīna Renfrū ik pēc sešām nedēļām nokrāsoja pērļu blondā tonī, līdzinājās ķiverei un turējās stīvi un nekustīgi. Izņemot divas sprogas, kas abpus pierei atgādināja jautājuma zīmes. – Dzirdēju, ka Bērks izsaucis FIB un, iespējams, tiks iesaistīta arī nacionālā gvarde.
– Hmmmph… – Hepija izdvesa kaut ko līdzīgu ņurdiena un nosprauslāšanās sajaukumam. Viņai Bērdija bija ļoti mīļa, nenoliedzami mīļa, taču tas neliedza viņai saskatīt draudzenes trūkumus. Bērdijai bija nosliece uz lētticību, un šāda īpašība, pēc Hepijas domām, grēku sarakstā atradās pašā augšgalā uzreiz pēc slinkuma. – Mums te ir uzradies kāds slepkavniecisks maniaks, nevis tautas sacelšanās, Bērdij. Man nudien neliekas, ka mēs redzēsim pa Mārketstrītu maršējam kareivjus. Nu, FIB varbūt arī ieradīsies. Domāju, ka viņi iztaujās manu puiku, jo viņš februārī atrada nabaga Arneti.
Pievilcīgajā sejā iegūla pārdomu rievas. Viņa tā īsti vēl nebija piedevusi Bobijam Lī neierašanos skolā tajā dienā. Sasodīts, viņam taču atkal jau draudēja izgāšanās eksāmenos! Tomēr bija grūti neizbaudīt to prestižu, kas pienācās mammai, kuras dēls atradis pirmo līķi.
– Bobijs Lī no šīm skumjām nav atkopies vēl šodien, – Bērdija iestarpināja. – To taču var redzēt pēc viņa acīm. Pat šorīt, kad viņš piepildīja mana auto benzīnbāku pie Sanija… Es tā arī nodomāju, ka Bobijs Lī vairs nekad nebūs tāds kā agrāk.
– Viņš nedēļām ilgi naktī redzēja murgus, – Hepija noteica ar tikko manāmu lepnuma pieskaņu balsī.
– Tas taču ir tikai dabiski. Henrija sirds teju lūst. Un es tev pateikšu, Hepij, ka tomēr ir pamats satraukumam. Mīļo dieniņ, tā taču varēja būt arī mana mīļā Kerolena! Viņa gan nestaigā apkārt viena, jo viņai ir gan vīrs, gan divi bērni, par ko gādāt. Bet es raizējos. Un tava Darlīna… Viņa taču bija Edas labākā draudzene. Zini, man pat grūti par to domāt.
– Laikam jau jāpiezvana Darlīnai un jāapvaicājas, kā viņa turas. – Hepija nopūtās. Viņai kā akmens novēlās no pleciem, kad Darlīna apprecējās ar Tolbotu Junioru un iekārtojās uz dzīvi pilsētā kopā ar vīru un jaundzimušo bērnu. Tomēr viņa zināja, ka Darlīnas nevaldāmā daba nespēj rimties. – Mums, vairākām dāmām, vajadzēs sapulcēties un aiziet pie Meivisas Hetingeres līdzjūtības vizītē.
Bērdija mēģināja meklēt atrunas, taču laikrakstā redzamais Jēzus viņā vērās ar ciešu skatienu. – Tas ir kristiešu pienākums. Kā tev liekas, vai Ostins arī tur būs?