Īsi iesmējusies, Keolaina apsēdās uz atpūtas krēsla paroceņa. – Tu pret to izturies ļoti nopietni.
– Mēs šeit par sevi rūpējamies. Tā, te nu būs šī senā skaistule. – Sūzija atvēra ieroču skapi un izņēma revolveri. – Četrdesmit piektā kalibra Kolta sistēmas ierocis, armijas paraugs. Varu saderēt, ka viņš to izmantojis kara laikā. – Ar veiklību, kādu Kerolaina spēja vien apbrīnot, Sūzija attaisīja tukšo aptveri un pagrieza to. – Ideāli iztīrīta. – Aizcirtusi aptveri, Sūzija notēmēja ieroci pret sienu un sacīja: – Labi. – Sūzija atrāva atvilktni un apmierināti noklakšķināja ar mēli, ieraudzījusi munīciju. Viņa iebāza kārbiņu bikšu aizmugurējā kabatā un uzsmaidīja Kerolainai. – Iesim un nogalēsim dažas konservu kārbas.
Īpašais aģents Metjū Bērnss nejutās sevišķi laimīgs par izredzēm strādāt kaut kādā noputējušā Misisipi deltas pilsētiņā. Bērnss bija īsts megapoles iedzīvotājs, tur dzimis un audzis. Viņš mīļuprāt pavadīja vakaru operā, baudīja labu vīnu vai rāmu pēcpusdienas gājienu pa Nacionālās galerijas zālēm.
Desmit gadus strādājot Federālajā izmeklēšanas birojā, viņš bija redzējis daudz derdzīga un deva priekšroku savu emociju attīrīšanai ar Mocarta vai Baha mūzikas palīdzību. Viņš ar nepacietību bija gaidījis nedēļas beigas, kas nozīmētu arī biļetes uz baletu un pieklājīgas vakariņas pie slavenā Žana Luī Votergeitā. Un varbūt arī gaumīgu interlūdiju ar pašreizējo partneri.
Bet nekā no tā visa viņam nebūs. Viņš brauca uz Inosensu, paņēmis līdzi darbam nepieciešamo un somu ar apģērbu, kas ielikta īrētās automašīnas bagāžniekā, turklāt automašīnas gaisa kondicionētājs īsti nedarbojās.
Bērnss bija pārliecināts, ka mediji ap šo lietu sacels lielu troksni, un nešaubījās, ka ir īstais cilvēks, kuram uzticēt tās risināšanu. Viņš bija speciālists sērijveida slepkavību lietās. Kaut arī atbilstoši pieticīgs, viņš būtu pirmais, kurš atzītu, ka savā darbā ir sasodīti labs.
Un tomēr viņu kaitināja tas, ka ieplānotā nedēļas nogale ir sabojāta. Un viņa kārtības izjūtai nebija pieņemams arī tas, ka FIB patologs, kuram vajadzēja piedalīties šīs lietas izmeklēšanā, aizkavējies Atlantā negaisa dēļ. Viņš neticēja, ka vietējais provinces koroners ir spējīgs veikt pienācīgu autopsiju.
Aizkaitinājums pieņēma aizvien lielākus apmērus, kad viņš brauca cauri pilsētai automašīnā, kurā tikpat kā nebija gaisa. Viss izskatījās gandrīz precīzi tā, kā viņš bija paredzējis: daži sasvīduši kājāmgājēji, kāds pārītis savā vaļā staigājošu suņu, rinda noputējušu veikalu skatlogu. Šajā pilsētā nebija pat kinoteātra. Viņš tikko manāmi paraustīja plecus, ieraudzījis izkārtni ”Ēd un pļāpā”. Tā bija vienīgā kafejnīca, ko viņš spēja tuvumā saskatīt. Paldies Dievam, viņš līdzi bija paņēmis pats savu Krups kafijas automātu.
”Darbs ir un paliek darbs,” viņš sev atgādināja, apturēdams automašīnu pie šerifa biroja. Bija reizes, kad likumības vārdā nācās ciest. Viņš paķēra ceļasomu un, pūlēdamies nenosmakt apkārt valdošajā tveicē, pedantiski aizslēdza automašīnu.
Kad Džeda Lāšona suns Ņūsenss pacēla kāju pie priekšējā riteņa, Bērnss tikai pašūpoja galvu. Viņš nešaubījās, ka arī pilsētiņas divkājaino iemītnieku manieres būs tikpat neizkoptas.
– Laba mašīna, – Klods Bonijs sacīja no savas vietas īres nama priekšā un nospļāvās.
Bērnss mazliet pavilka uz augšu vienu tumšo uzaci. – Savu pienākumu tā veic.
– Vai tu grasies kaut ko pārdot, dēls?
– Nē.
Bonijs saskatījās ar Čārliju O’Hāru un Pītu Kūnsu. O’Hāra gārdzoši vairākas reizes ieelpoja un izelpoja, tad piemiedza acis. – Tad jau tu būsi tas FIB aģents no ziemeļiem.
– Jā. – Bērnss juta, kā pār muguru tek sviedri, un cerēja, ka pilsētā atrodama piedienīga apģērbu ķīmiskā tīrītava.
– Es katru nedēļu mēdzu skatīties to televīzijas šovu ar Efremu Zimbalistu. – Kūnss iedzēra krietnu malku limonādes. – Tas bija viens sasodīti labs šovs.
– Seriāls ”Dīvainā afēra” bija labāks, – Bonijs ierunājās. – Nespēju tikai saprast, kālab šie vairs to nerāda. Tagad tādus nemaz netaisa.
– Tagad, ja jūs mani atvainotu… – Bērnss ieteicās.
– Ej vien iekšā, dēls. – Bonijs ar rokas mājienu norādīja virzienu. – Šerifs ir savā vietā. Jau visu rītu. Noķer to psihopātu, kas uzšķērž mūsu meitenes, un mēs būsim tev pateicīgi.
– Es patiešām ne…
– Vai tas puisis no ”Dīvainās afēras” pēc tam nebija ārsts seriālā ”Lazarete”? – O’Hāra ievaicājās. – Man tā vien liekas, ka atceros kaut ko tādu.
– Džeks Vebs nekad nav spēlējis ārstus, – Bonijs iebilda, uztverdams šādu minējumu kā personīgu apvainojumu.
– Nē, tas otrs. Mazākais. Mana kundze vai plīsa no smiekliem, skatīdamās to seriālu.
– Lai Dievs žēlīgs, – Bērnss tikko dzirdami noteica un atvēra šerifa biroja durvis.
Bērks sēdēja pie rakstāmgalda, ar zodu piespiedis telefona klausuli pie pleca, un kaut ko steidzīgi pierakstīja. – Jā, kungs. Tiklīdz viņš ieradīsies… Es… – Viņš pacēla galvu un nekavējoties saprata, kas ieradies. Tikpat ātri viņš būtu atšķīris paipalu no fazāna. – Uzgaidiet mirklīti! Vai jūs esat īpašais aģents Bērnss?
– Tieši tā. – Atbilstīgi noteikumiem Bērnss izņēma savu dienesta apliecību un nozibināja žetonu.
– Viņš tikko ienāca, – Bērks sacīja klausulē un tad pastiepa to Bērnsam. – Jūsu priekšnieks.
Bērnss nolika ceļasomu malā un paņēma klausuli. – Priekšniek Hedlij? Jā, kungs, mans ierašanās laiks mazliet mainījās. Grīnvilā bija problēma ar automašīnu. Jā, kungs. Rūbenšteinam vajadzētu ierasties līdz pulksten trijiem. Protams, es to izdarīšu. Jā, kamēr atceros… Jāteic, ka mums būs vajadzīgs vēl kāds telefons. Izskatās, ka šī ir vienīgā līnija. Un… – Viņš aizlika roku priekšā klausulei. – Vai jums ir fakss?
Bērks pārslidināja mēli zobiem. – Nē, kungs, tāda mums nav.
– Un arī fakss, – Bērnss turpināja sarunu ar priekšnieku. – Es piezvanīšu, tiklīdz būšu veicis sagatavošanās darbus un iekārtojies. Jā, kungs. – Viņš pastiepa klausuli Bērkam, tad pārbaudīja sēdekli un iekārtojās uz grozāmā krēsla. – Jūs tātad esat šerifs…
– Trūsdeils. Bērks Trūsdeils. – Rokasspiediens bija īss un formāls. Bērks sajuta uzvēdījam bērnu pūdera aromātu. – Mums te ir īsta elle, aģent Bērns.
– Par to es esmu informēts. Trīs sakropļoti līķi četrarpus mēnešu laikā. Nav aizdomās turamo.
– Neviena. – Bērks jau gandrīz bija gatavs atvainoties, bet laikus apstājās. – Mēs spriedām, ka tas varētu būt kāds klaidonis, taču pēdējais gadījums… Un vēl arī tas Našvilā.
Bērnss izstaipīja rokas. – Pieņemu, ka šīs lietas ir dokumentētas.
– Jā. – Bērks slējās kājās.
– Ne gluži tagad. Jūs mani informēsiet mutiski un tad vēlāk… Jā, un es gribēšu redzēt līķi.
– Mēs viņu aizvedām uz Bēru namu.
– Vispiemērotākais risinājums, – Bērnss neizteiksmīgi piebilda. – Mēs paskatīsimies un pēc tam aizbrauksim uz nozieguma vietu. Vai esat to iežogojuši?
Bērks juta, ka uzvilnī dusmas. – Purvu laikam nebūtu viegli norobežot, vai ne?
Aģents nopūtās un cēlās kājās. – Ticēšu jums uz vārda.
Pagalmā aiz mājas Kerolaina aizturēja elpu, sakoda zobus un nospieda ieroča mēlīti. Roka no atsitiena nodrebēja, un ausīs iedunējās zvani. Viņa bija trāpījusi konservu kārbai, lai gan ne gluži tai, uz kuru bija mērķējusi.
– Tagad tu vismaz kaut kam trāpīji, – Sūzija viņai sacīja. – Tikai acis gan visu laiku jātur vaļā. – Viņa nodemonstrēja, kā tas darāms, un ātri nogāza trīs uz baļķa saliktās kārbas pēc kārtas.
– Vai es nevarētu vienkārši mest pa tām ar akmeņiem? – Kerolaina iesaucās, kad Sūzija devās pie baļķa, lai kārbas saliktu vietās.
– Vai pirmajā reizē, kad paņēmi rokās vijoli, tu jau spēlēji simfoniju?
Kerolaina nopūtās un paapļoja plecu. – Tā tu panāc, lai tavi bērni dara to, ko tu vēlies?