– Viņa bija kļuvusi par nelaiķi, iekams es paguvu ar viņu kaut ko apspriest. – Takers piecēlās no rakstāmgalda malas.
– Tas arī viss, kas man bija sakāms. Ja būs vēl kādi jautājumi, brauciet uz Svītvoteru un uzdodiet tos. Uz tikšanos, Bērk.
Uzrunātais nogaidīja, līdz durvis aiz Takera aizcērtas. – Aģent Bērns, es Takeru pazīstu visu savu mūžu un varu jums apgalvot, ka viņš nevarētu nogalināt Edu Lū neatkarīgi no tā, cik pārskaities būtu.
Bērnss izslēdza magnetofonu. – Vai tā nav īsta veiksme, ka mans viedoklis būs objektīvs? Manuprāt, ir laiks doties uz Bēru namu, šerif. Drīz ieradīsies arī patologs.
Takeram viss bija apnicis. Viņš nejaucās neviena cita darīšanās un rūpējās tikai pats par savām, vadīja savu dzīvi… un kas viņam par to tika? Sāpošas ribas, aiztūkusi acs un kāds liels jauninājums – aizdomās turamā statuss slepkavības lietā.
Viņš izbrāzās ārā no Inosensas, un automašīnas ātrums pieauga līdz astoņdesmit jūdzēm stundā.
”Un viss tikai sieviešu dēļ. Ja Eda Lū nebūtu līmējusies man klāt katru reizi, kad vien es iegriezos Lāšona veikalā, es nebūtu sācis ar viņu saieties. Ja Dela nebūtu mani dzinusi uz pilsētu pēc iepirkumiem, es neieietu tajā ēstuvē un Eda Lū man neuzkluptu. Ja tā Veiverlija nebūtu klaiņojusi pa savu īpašumu, tad nebūtu redzējusi mani sēžam pie dīķa. Saspringtu un sadusmotu. Augstais Dievs, man taču bija visi iemesli tādam justies un izskatīties!”
Viņam bija slikti, domājot par Edu Lū. Lai cik viltīga un nešpetna Eda Lū arī būtu, viņa nebija pelnījusi tādu nāvi. Tomēr… ”Nolādēts, nav skaidrs tikai tas, kālab man par to jācieš! Jāsēž un jāklausās, kā tas jenkiju izdzimtenis apber mani ar jautājumiem un velta man savus policista skatienus. Nē, vēl ļaunāk. Tie bija pārākuma apziņas pilni lielpilsētas zelta puisēna ņirdzīgie skatieni, kas svilināja kā uguns.”
Kerolaina Veiverlija uz viņu bija skatījusies līdzīgi. ”Viņa droši vien bija pasteigusies izstāstīt FIB aģentam, ka uzskrējusi tam netīrajam dumpiniekam, kurš purvājā plānojis noziegumu.”
Ticis vienu jardu aiz Maknēru īpašuma, Takers uzspieda uz bremzēm. Riepām kaucot un grants šaltis šķiežot, viņš veica U veida pagriezienu. ”Varbūt man klātos pašam izrunāties ar to hercogieni.” Viņš nemaz nepamanīja, ka pa ceļu brauc kāds pikaps.
Ostina acis piemiedzās, kad viņš ieraudzīja sarkanas gaismas nozūdam krūmos. Lūpās parādījās smaids, un viņš apturēja automašīnu ceļa malā, izslēdza dzinēju, ielika atslēgas kabatā un tad sadabūja melnās apavu ziedes kārbu. Pētīdams sevi atpakaļskata spogulī, viņš zem acīm uzvilka melnas svītras un sakārtoja maskēšanās krāsu cepuri. Viņš izvēlējās ieroci, dodot priekšroku Remingtona sistēmas Vudsmāstera modeļa šautenei, un pārbaudīja aptveri. Joprojām smaidīdams, viņš maskēšanās drēbēs izkāpa no automašīnas, un aiz patronjostas viņam bija aizbāzts sveloši ass medību nazis.
Viņš devās medībās. Dieva vārdā.
Pret vienatni Kerolainai nebija iebildumu. Lai gan Sūzijas klātbūtne viņai patika, tomēr šīs sievietes kūsājošā enerģija likās arī nogurdinoša. Kerolaina neticēja tam, ka mājā kāds grasītos ielauzties un nogalināt viņu miegā. Galu galā viņa šajā pilsētā vēl bija svešiniece; neviens viņu nepazina tik labi, lai vēlētos nodarīt pāri. Tagad, nobāzusi ieroci iespējami tālu, viņa vairs nevēlējās tam nekad pieskarties.
Lai iepriecinātu sevi, viņa paņēma vijoli. Kopš atbraukšanas viņai laika bija pieticis vienīgi tam, lai vijoli uzskaņotu. Plaukstas noglāstīja gludo, lakoto koku, pārslīdēja pāri stīgām. ”Tā nebūs nekāda vingrināšanās,” Kerolaina nodomāja un pacēla lociņu. Tas nebija arī priekšnesums. Tā bija dzeloša nepieciešamība, kuru viņa apspieda tik bieži, ka vairs neatcerējās šīm reizēm skaitu. Tā bija nepieciešamība radīt mūziku sev pašai.
Kerolaina aizvēra acis, piespieda vijoli plecam, galva un augums instinktīvi ieņēma nepieciešamo pozu. Sieviete, kas sagaida mīļoto.
Viņa izraudzījās Šopēna skaņdarbu – skaistuma, miera un neizbēgamās skumju pieskaņas dēļ.
Kā jau parasti, mūzika aizpildīja tukšumu.
Izplēnēja domas par nāvi vai bailēm, par Luisu, par viņa nodevību, par ģimeni, kuru neveidos kopā. Viņa nedomāja par mūziku un gluži vienkārši izjuta to.
Likās, ka skaņas plūst kā asaras. Tieši tā secināja Takers, kad bija izkāpis no automašīnas un devās uz lieveņa pusi. Ne tādas, ko izraisa karsta kaisle, bet tādas, kas rit lēnām, dedzinoši sāpīgas. Tā raud, kad asiņo dvēsele.
Lai gan neviens nevarēja Takera prātojumus noklausīties, viņš par tiem nokaunējās. Tā taču bija tikai vijoļspēle, kas pat neradīja vēlēšanos ar kurpes purngalu piesist ritmu. Taču likās, ka pa logiem plūstošās skaņas plosa dvēseli. Takers būtu gatavs apzvērēt, ka ir to sajutis, pat saskatījis trīsas, kas pārskrien ādai.
Takers pieklaudzināja pie durvīm tik klusi, ka arī pats ar pūlēm to sadzirdēja. Pēc tam viņš pieliecās, atvēra sieta durvis un iegāja iekšā. Viņš kustējās uzmanīgi un klusi, virzīdamies šo dvēselisko, neaizmirstamo skaņu vadībā.
Viņa stāvēja priekšējā viesistabā, tās pašā centrā, pagriezusies pret logu un galvu mazliet pieliekusi uz instrumenta pusi. Takeram bija redzams viņas profils. Smaids viņas lūpās bija tikpat ilgpilns un daiļš kā viņas spēlētā mūzika.
Sazin kā, bet Takers sajuta, ka notis, vijoties melodijā, plūst no viņas dvēseles dzīlēm, no sirds. Kā čukstus izteikts jautājums tās izplauka gaisā. Takers sabāza rokas kabatās, atspiedās ar plecu pret durvju aplodu un ļāva savai dvēselei lidot kopā ar Kerolainas izpildīto mūziku. Tā bija savāda sajūta un Takeram pilnīgi sveša – šī sieviete bija tik mierpilna, izstaroja tik visaptverošu klusu pievilcību, bija tik dziļi aizkustinoša… Un tam visam nebija nekādas saistības ar seksu.
Kad Kerolaina pārstāja spēlēt, skaņas izkusa klusumā, un Takers sajuta tik dziļu vilšanos, kas šķita vai fiziski sataustāma. Ja vien viņam būtu vairāk veselā saprāta, viņš būtu izslīdējis no telpas, kamēr viņas acis vēl bija sapņainas. Pēc tam viņš varētu pieklaudzināt pie durvīm. Taču viņš paklausīja instinktam un sāka aplaudēt.
Viņa satrūkās, augums saspringa, acīs ielija bailes, kuras drīz nomainīja skaidri manāms aizkaitinājums.
– Kas jums te meklējams?
– Es pieklaudzināju. – Viņš mazliet paraustīja plecus un īsi uzsmaidīja Kerolainai, kā bija darījis arī pie dīķa. – Laikam jau jūs bijāt pārāk aizrāvusies, lai dzirdētu, ka pie durvīm kāds ir.
Kerolaina nolaida vijoli, bet lociņu joprojām turēja paceltu; tas nezin kāpēc tobrīd līdzinājās paukošanas ierocim. – Varbūt tas nozīmēja to, ka es nevēlos, lai mani traucē.
– Nevaru sacīt, ka tas man nebūtu ienācis prātā. Man patika mūzika. Man vairāk pie sirds ir ritmendblūzs un mazliet džeza, bet šis… bija kaut kas īpašs. Nav jābrīnās, ka ar to jūs pelnāt iztiku.
Nenolaizdama acis no Takera, viņa nolika vijoli malā. – Cik fascinējošs kompliments.
– Es tikai godīgi pateicu, ko redzēju. Jūs man atgādinājāt par rotu, kas piederēja manai mammai. Tā bija vientuļa ūdens lāse, kas ietverta lielā dzintara gabalā. Tā bija izcili skaista lietiņa, taču arī skumju apdvesta. Šī lāse bija tur ieslēgta viena pati, bez jebkādas iespējas izkļūt no turienes. Spēlējot jūs izskatījāties tieši tāda. Vai jūs vienmēr spēlējat tikai skumjas melodijas?
– Es spēlēju to, kas man patīk. – Zilumi uz Takera sejas iepriekšējās dienas laikā bija kļuvuši košāki, viņš izskatījās pēc bīstama trakuļa un nedaudz arī pēc maza zēna. Tieši tik, lai sievietē radītu vēlēšanos sasistajām vietām pielikt kaut ko vēsu. Varbūt pat lūpas. – Vai jums, mister Longstrīt, ir kāds iemesls neaicinātam šādi iesoļot manās mājās?
– Jūs varat mani saukt arī par Takeru. Es grasos jūs saukt par Kerolainu. Vai Kero. – Viņš uzzibsnīja smaidu. – Tā jūs dēvēja mis Īdita. Un man šis vārds patīk.
– Tā nebija atbilde uz manu jautājumu.
Takers pagāja nost no durvju aplodas. – Mēs esam kaimiņi, un šejienieši mēdz iegriezties pie kaimiņiem. Taču šajā reizē ir sagadījies tā, ka man patiešām ir iemesls apciemojumam. Vai aicināsiet mani apsēsties?
Viņa paslēja galvu augšup. – Nē.
– Nolādēts! Jo neciešamāk jūs izturaties, jo vairāk man patīkat. Šajā ziņā man ir aplamas noslieces.
– Un citādi?