Ne mazāku mierinājumu un uzmundrinājumu deva vēl kāda cita doma, kas Benvenuto Čellīni ienāca prātā, kad viņš kāpa pāri Santandželas cietokšņa slieksnim, — tā bija apziņa, ka cilvēks, kas apveltīts ar tādu izdomas spēju, ar kādu bija apveltīts viņš, tā vai citādi drīz izkļūs no šejienes laukā.
Tālab, iegājis cietoksnī un ieraudzījis kastelānu, kurš sēdēja pie galda, kas bija pārklāts ar zaļu galdautu, un kārtoja veselu kaudzi papīru, Benvenuto sacīja:
— Kastelāna kungs, trīskāršojiet bultu, režģu un sargu skaitu; ieslogiet mani visaugstākajā tornī vai visdziļākajā pazemē un nenovērsiet no manis ne dienu, ne nakti savu visuredzošo aci; taču brīdinu jūs, es tik un tā aizbēgšu.
Kastelāns pacēla acis uz ieslodzīto, kas runāja ar tik pārsteidzošu pašpaļāvību, un pazina Benvenuto Čellīni, kuru pirms trim mēnešiem viņam bija gods cienāt pie sava galda.
Lai gan viņi bija pazīstami vai arī, iespējams, tieši tādēļ — Benvenuto Čellīni vārdi cienījamo kasteiānu pagalam samulsināja: šim florencietim, meseram Džordžo, kavalierim no Ugolīni dzimtas, brīnišķīgam cilvēkam, nebija gluži viss kārtībā ar galvu. Taču kastelāns tūdaļ pārvarēja mulsumu un aizveda Benvenuto uz kameru cietokšņa tornī. Kamera atradās pašā augšā zem torņa lēzenā jumta; pa jumtu soļoja sargkareivis, otrs stāvēja apakšā pie mūra.
Kastelāns pievērsa ieslodzītā uzmanību šiem sīkumiem un, nolēmis, ka viņš tos pienācīgi novērtējis, piebilda:
— Dārgais Benvenuto, var atbultēt un uzlauzt durvis, izdarīt pārākumu visdziļākajā pazemē, izsist caurumu mūrī, uzpirkt sargus, iemidzināt uzraugus, bet tik un tā no šāda augstuma bez spārniem nav iespējams nolaisties lejā.
— Bet es tomēr nolaidīšos! — Benvenuto atbildēja.
Kastelāns cieši pavērās viņā un nodomāja, ka gūsteknis
sajucis prātā.
— Tātad jūs lidosiet?
— Varu arī lidot! Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka cilvēks var lidot, tikai nekad nav bijis laika izmēģināt. Bet šeit, velns parāvis, laika man būs, cik uziet. Es gribu pats pārliecināties. Dedala lidojums ir patiess notikums, nevis izdoma.
— Piesargies no saules, dārgais Benvenuto! — kastelāns smiedamies atbildēja. — Piesargies no saules!
— Bet es lidošu naktī, — Benvenuto atteica.
Kastelāns nebija gaidījis šādu atbildi; nezinādams, ko
sacīt, viņš aizgāja, tikko valdīdams dusmas.
Patiešām — Benvenuto vajadzēja bēgt, lai tur vai kas. Citos laikos, paldies dievam, viņam nebūtu ko uztraukties par cilvēka nogalināšanu, lai dabūtu grēku atlaidi, Marijas debessbraukšanas dienā viņš piedalītos procesijā, ģērbies debeszilā taftas kamzolī un apmetnī. Taču jaunais pāvests Pāvils III bija velnišķīgi atriebīgs. Kad viņš vēl bija kardināls Farnezīnā, Benvenuto saķildojās ar viņu sudraba vāzes dēļ, kuru zeltkalis atteicās atdot viņam bez maksas un viņa eminence gandrīz vai atņēma ar varu, tā ka Benvenuto bija spiests mazliet parupji apieties ar viņa eminences kalpiem; bez tam svētais tēvs jutās aizskarts par to, ka karalis Fransuā Pirmais ar sava vēstnieka monsenjora de Monlika starpniecību bija lūdzis viņam Benvenuto. Uzzinājis, ka Benvenuto ir apcietināts, monsenjors de Monliks, gribēdams izdarīt nabaga gūsteknim pakalpojumu, lūdza pāvestu vēl neatlaidīgāk; taču viņš nebija ņēmis vērā svētā tēva raksturu — jaunais pāvests bija vēl stūrgalvīgāks nekā viņa priekšgājējs Klements VII. Un Pāvils III nozvērējās, ka Benvenuto dārgi samaksās par savu nodarījumu, un, ja Benvenuto arī nedraudēja nāves sods, jo tais laikos pāvestam vajadzēja visu labi apsvērt, iekāms nosūtīt uz karātavām tik slavenu mākslinieku, tad draudēja citas briesmas — viņu varēja cietumā pilnīgi aizmirst. Tālab Benvenuto nedrīkstēja nedomāt pats par sevi, un viņš nolēma bēgt pirms izmeklēšanas un tiesas, kura, starp citu, varēja arī nemaz nenotikt, jo pāvests, saērcināts par karaļa Fransuā Pirmā iejaukšanos, ne dzirdēt negribēja par Benvenuto Čellīni. Ieslodzītais to visu uzzināja no Askānio, kas vadīja darbnīcu un pēc daudziem neatlaidīgiem lūgumiem bija saņēmis atļauju apmeklēt savu skolotāju; protams, šais tikšanās reizēs viņus šķīra divi režģi un turpat stāvēja arī uzraugi, vērīgi sekodami, lai māceklis nenodotu savam skolotājam vīli, virvi vai dunci.
Tātad pēc tam, kad kastelāns bija aizslēdzis kameras durvis, Benvenuto, palicis viens, sāka visu rūpīgi apskatīt.
Un lūk, ko viņš ieraudzīja sava jaunā mājokļa četrās sienās: gultu, pavardu, kurā varēja kurināt uguni, un galdu ar diviem krēsliem. Pēc divām dienām Benvenuto dabūja mālus un tēlnieka irbuli. Sākumā kastelāns atteica ieslodzītajam prieku nodarboties ar veidošanu, taču pēc tam pārdomāja, nospriedis, ka šādā veidā, iespējams, izdosies novērst tēlnieka uzmanību no uzmācīgās bēgšanas idejas, kas acīmredzot bija viņu pārņēmusi; tai pašā dienā Benvenuto sāka veidot milzīgu" Venēras statuju.
Tie bija tikai pirmie soļi, taču ar izdomu, pacietību un darbu varēja daudz ko sasniegt.
Reiz decembrī gadījās ļoti auksta diena, un Benvenuto Čellīni kamerā iekūra uguni. Kalpotājs apmainīja palagus un izgāja laukā, aizmirsdams tos uz krēsla; viņš nebija vēl ne durvis aizslēdzis, kad Benvenuto pietrūkās kājās, ar vienu lēcienu bija pie guļamvietas, izvilka no gultas maisa divas milzīgas saujas kukurūzas Tapu, ar kurām Itālijā piebāž matračus, iestūķēja lapu vieta abus palagus, tad piegāja pie statujas, paņēma irbuli un atkal stājās pie darba. Tai pašā mirklī kalpotājs atgriezās pēc palagiem, aplaida visapkārt skatienu, pavaicāja Benvenuto, vai viņš nav tos redzējis, bet tēlnieks nevērīgi atbildēja, itin kā būtu iegrimis darbā, ka droši vien palagus paņēmis kāds cits kalpotājs vai arī viņš pats tos nejauši aiznesis. Kalpotājam nekādas aizdomas neradās, jo viņš, šķiet, bija atgriezies tai pašā mirklī, bet Benvenuto lieliski nospēlēja savu lomu, un, tā kā palagi neatradās, kalpotājs uzskatīja par labāku noklusēt šo gadījumu aiz bailēm, ka viņam var likt samaksāt palagu vērtību vai arī padzīt viņu no darba.