Kādas dvēseles mokas, kādas stindzinošas bailes gan jāizcieš cilvēkam, kad tiek izšķirts viņa liktenis! Visparastākie atgadījumi tūdaļ kļūst par veseliem notikumiem, liek priecāties vai krist izmisumā. Tiklīdz kalpotājs bija izgājis laukā, Benvenuto nometās uz ceļiem un kvēli pateicās dievam par palīdzību, kas bija nākusi no debesīm.
Tagad viņš varēja mierīgi atstāt palagus gultasmaisā, gulta bija uzklāta, un cietuma kalpotājs pie tās vairs neies līdz rītam.
Kad satumsa, Benvenuto saplēsa palagus — kas laimīgā kārtā bija jauni un diezgan rupja auduma — trīs četru collu platās sloksnēs un savija no tām stipras virves, cik labi vien varēdams; pēc tam viņš pāršķēla māla statujas vēderu, izdoba to un paslēpa tajā savu dārgumu. Griezuma vietā viņš uzlika māla piku un izlīdzināja to ar īkšķi un irbuli tik rūpīgi, ka pat vissmalkākais pazinējs nebūtu pamanījis, ka nabaga Venērai izdarīts ķeizargrieziens.
Nākamajā dienā, kā vienmēr, kamerā negaidīti ienāca kastelāns, taču ieslodzītais, kā vienmēr, mierīgi strādāja. Katru rītu nelaimīgais cilvēks, kuram Benvenuto bija piedraudējis ar bēgšanu naktī, drebēja aiz bailēm, ka kamera var izrādīties tukša. Un viņam par atzinību jāteic, ka katru rītu viņš neslēpa prieku, redzēdams Benvenuto Čellīni.
— Man jāatzīstas, ka jūs man esat laupījis mieru, Benvenuto, — sacīja nabaga kastelāns. — Un tomēr es sāku domāt, ka jūs velti būsiet draudējis man ar bēgšanu.
— Es nedraudēju un arī nedraudu, Džordžo kungs, — Benvenuto atbildēja. — Es brīdinu.
— Vai jūs vēl aizvien cerat aizlidot?
— Par laimi, tās nav tukšas cerības, bet nudien droša pārliecība!
— Sasodīts! Kā jūs domājat to izdarīt! — iesaucās nabaga kastelāns, kuru šķietamā vai arī patiesā Benvenuto pārliecība darīja vai traku.
— Tas ir mans noslēpums, kastelāna kungs. Es jūs tomēr brīdinu — spārni man aug.
Kastelāns nevilšus paskatījās uz sava gūstekņa pleciem.
— Tā tas ir, kastelāna kungs, .— Benvenuto turpināja, joprojām veidodams savu statuju, kā redzams, iecerējis radīt sāncensi Kalepita Venērai. — Mēs abi esam metuši viens otram izaicinājumu. Jūsu rīcībā ir augsti torņi, stipras durvis, droši aizšaujamie, acīgi uzraugi. Manā rīcībā — galva un šīs te rokas, un es jūs brīdinu: jūs cietīsiet sakāvi, varat būt drošs. Taču jūs esat izmanīgs vīrs, jūs esat paredzējis visu, lai nekas tāds nenotiktu, tālab, kad būšu prom, lai jūms sniedz mierinājumu apziņa, ka jūs itin nemaz neesat vainīgs, meser Džordžo, ka jums nav ko sev pārmest, ka esat darījis visu, meser Džordžo, lai mani šeit sapūdētu… Staip citu, kādas ir jūsu domas par manu statuju? Es zinu, ka jūs esat mākslas cienītājs.
Ieslodzītā pašpārliecība kaitināja nabaga kastelānu. Doma par Benvenuto bēgšanu viņu nemitīgi vajāja, pārņemdama visus viņa prātus; viņš kļuva grūtsirdīgs, zaudēja ēstgribu un lāgu lāgiem nodrebinājās, kā nodreb cilvēks, kad viņu pēkšņi uzmodina no miega. Kādu nakti Benvenuto izdzirda troksni uz kameras plakanā jumta, pēc tam troksnis atskanēja gaitenī un pamazām tuvojās, līdz apklusa pie pašas kameras; durvis pēkšņi atvērās, un ieslodzītais ieraudzīja Džordžo kungu rītasvārkos un naktsmicē, bet aiz viņa — četrus uzraugus un astoņus sardzes vīrus. Kastelāns ar pārvērstu seju pieskrēja pie Benvenuto gultas. Benvenuto pieslējās sēdus uz gultasmaisa un sāka smieties viņam tieši sejā. Nepievērsdams uzmanību viņa smiekliem, kastelāns atviegloti nopūtās, kā nopūšas peldētājs, kas izniris no dzelmes.
— Lai slavēts dievs! — viņš iesaucās. — Mans mocītājs vēl šeit! Nudien taisnība tiem, kas apgalvo, ka sapņi blēņas vien ir.
— Kas tad noticis? — Benvenuto Čellīni noprasīja. — Kādam laimīgam gadījumam jāpateicas, ka redzu jūs savā kamerā tik vēlā nakts stundā, cienījamais Džordžo kungs?
— Jēzus Kristus! Viss kārtībā, arī šoreiz esmu ticis cauri ar bailēm vien. Vai zināt, es sapņoju, ka jums
izauguši šie nolādētie spārni, turklāt milzum lieli, un jūs vienā mierā lidojat pār Santandželas cietoksni un sakāt man: «Ardievu, mīļais kastelān, ardievu! Es negribēju aizlidot, pirms neesmu no jums atvadījies, bet tagad es laižos prom. Cik gan esmu priecīgs, ka vairs nekad jūs neredzēšu!»
— Vai tiešām es būtu tā sacījis, Džordžo kungs?
— Tie ir jūsu vārdi… Ai, Benvenuto, jūs esat atsūtīts šurp man par nelaimi!
— O, jūs uzskatāt, ka esmu tik slikti audzināts? Labi, ka tas ir tikai sapnis, pretējā gadījumā es jums to nepiedotu.
— Par laimi, nekas tamlīdzīgs nav noticis. Es turu jūs šeit aiz atslēgas, dārgais draugs, un, lai gan man jāatzīstas, ka jūsu sabiedrība mani ne visai sajūsmina, es tomēr ceru paturēt jūs šeit vēl ilgi.
— Diez vai jums tas izdosies! — Benvenuto atteica ar pašpārliecības pilnu smīnu, kas cietokšņa priekšniekam laupīja savaldīšanos.
Kastelāns izgāja laukā no kameras, sūtīdams Benvenuto pie visiem velniem, un nākamajā rītā viņš lika cietumsargiem pēc katrām divām stundām dienu un nakti pārbaudīt kameru. Tā tas turpinājās veselu mēnesi, līdz mēneša beigās izrādījās, ka nav nekāda iemesla uzskatīt, ka Benvenuto gatavotos bēgt, un viņu vairs tik stingri neuz- raudzīja.