Taču tieši šo mēnesi Benvenuto pavadīja, strādādams gandrīz vai pāri cilvēka spēkiem.
Kā jau mēs teicām, Benvenuto bija sācis rūpīgi pētīt kameru kopš brīža, kad viņš tajā iegāja, un kopš tā laika visi viņa prāti bija pievērsti tam, kādā veidā aizbēgt no cietuma. Vienīgais logs bija aizrestots, un dzelzs stieņi bija tik stingri iemūrēti, ka nebija pat ko domāt izcelt tos ar roku vai izkustināt ar tēlnieka irbuli — vienīgo dzelzs priekšmetu, kas bija viņa rīcībā. Dūmvads kameras griestos bija tik šaurs, ka gūsteknim, tāpat kā fejai Melizīnai, būtu bijis jāpārvēršas par čūsku, lai izsprauktos tam cauri. Atlika vēl durvis.
Jā, durvis! Palūkosimies, kā tās bija darinātas.
Divas collas biezās ozolkoka durvis bija aizslēgtas ar divām atslēgām, aizbultētas ar četrām šautrām un no iekšpuses apšūtas ar skārda plāksnēm, kas bija cieši pienaglotas augšpusē un apakšpusē.
I iii tieši pa šim durvīm jāizkļūst brīvībā. Ui'iivcimto bija pamanījis, ka dažus soļus no tām gaileni atrodas kāpnes, pa kurām kāpa sargkareivji, kad uz |iiiiiI,i mainījās sardze. Pēc katrām divām stundām Benvenuto dzirdēja soļu troksni, kad viens sargkareivis kāpa niiVjAa un otrs pēc brītiņa kāpa lejā, tad atkal tieši divas Manilas valdīja dziļš klusums.
l ivajadzēja tikai nokļūt viņpus ozolkoka durvīm, kas b.ļd divas collas biezas, aizslēgtas ar divām atslēgām, Aizbultētas ar četrām šautrām un turklāt, kā jau mēs tei- < .un, apšūtas no iekšpuses ar skārda plāksnēm, kuras bija pienaglotas augšpusē un apakšpusē.
Tas tad arī bija tas darbs, kuram Benvenuto ziedojās visu šo mēnesi.
Ai telnieka irbuli viņš izvilka citu pēc citas visas naglas, alst adāms uz pašām beigām tikai četras apakšējās un četras augšējās; pēc tam, lai neviens neko nepamanītu, viņš apmainīja izvilktās naglas pret māla naglām, kuru galvi- i,ias noklāja ar dzelzs sakasām, tā ka pat vispieredzējušākā a< s neatšķirtu īstās naglas no neīstajām. Durvju augšpusē un apakšpusē bija sešdesmit naglu, ar katru naglu vajadzēja noņemties stundu vai pat divas; nav grūti iedomātu s, kāda pacietība bija vajadzīga, lai gūsteknis īstenotu savu nodomu.
Veļu vakaros, kad visi devās pie miera un bija dzirdami tikai sarga soļi virs galvas, ieslodzītais kurināja pavardā uguni un bēra kvēlošas ogles pie skārda plāksnēm durvju apakšpusē. Dzelzs plāksnes nokaita sarkanas, pamazām p.ii ver/damas koku oglē, lai gan no ārpuses nebija re- <1/ iin'i, ka durvis ir pārogļojušās.
Ka |.ui mēs teicām, Benvenuto nodevās šim darbam veselu mēnesi, toties mēneša beigās viņš bija ticis ar visu il.i un gaidīja vienīgi bēgšanai piemērotu nakti. Taču gaidīt nācās vairākas dienas, jo tieši tai laikā, kad darbs laja pabeigts, iestājās pilnmēness naktis.
Izvilcis visas naglas, Benvenuto joprojām turpināja karsēt durvju dzelzs plāksnes un kaitināt kastelānu. Kādu dienu kastelāns ienāca viņa kamerā, norūpējies vairāk neka parasti.
Mans dārgais gūstekni, — sacīja krietnais cietuma I'i i' !. .nieks, kas joprojām atradās uzmācīgās idejas varā.
V«ii ļus aizvien vēl cerat aizlidot? Esiet tik laipns, sakiet alklāti.
— Kā vēl nekad, man dārgais saimniek, — Benvenuto atbildēja.
— Paklausieties, — kastelāns turpināja, — jūs varat melst visu, kas vien jums ienāk prātā, bet, atklāti sakot, tas taču nav iespējams.
— Tas nav iespējams jums, Džordžo kungs, jums tas nav iespējams! — tēlnieks uzsvēra. — Jūs taču lieliski zināt, ka man šāds vārds neeksistē. Es esmu radis darīt to, kas vienkāršam mirstīgajam nav iespējams, un, vai zināt, mans dārgais saimniek, vienmēr ar panākumiem. Vai sava prieka pēc es neesmu mērojies spēkiem ar dabu, rādīdams no zelta, smaragda un dimantiem pasaulē skaistākos ziedus, kas klāti ar rasas pērlēm? Vai jūs domājat, ka tas, kas darina ziedus, nevar pagatavot arī spārnus?
— Žēlīgais dievs, — kastelāns ievaidējās, — jūsu ner dzirdētās pašpārliecības dēļ es zaudēšu galvu! Spārniem taču jānotur jūs gaisā, lai gan, manuprāt, tas nav iespējams. Kāda būs jūsu spārnu forma?
— Par to es esmu daudz domājis, jo, kā jūs pats saprotat, no spārnu formas atkarīga mana veiksme.
— Un ko jūs izdomājāt?
— Tad klausieties. Ja mēs pavērojam dzīvās radības, kurām dievs dāvājis spējas lidot, tad, manuprāt, pagatavot derīgus spārnus var vienīgi, ņemot par paraugu sikspārni.
— Apžēlojieties, Benvenuto! — kastelāns iebilda. — Pieņemsim, ka iespēja atrasta un jūs esat spārnus pagatavojis. Vai tiešām jums pietiktu drosmes tos likt lietā?
— Pagādājiet man visu, kas vajadzīgs spārnu pagatavošanai, dārgais kastelān, un atbildes vietā es aizlidošu.
— Kas jums ir vajadzīgs?
— Ak dievs, man vajadzīgi tikai sīkumi: maza kalve, lakta, vīles, lūkšas, knaibles atsperu pagatavošanai un kādas divdesmit olektis vaskadrānas plēvjspārniem.
— Labi, labi, — Džordžo kungs noteica, — tad es varu būt mierīgs, jo jums nekad, lai cik gudrs jūs esat, neko tadu šeit neizdosies sadabūt.
— Bet man jau viss ir, — Benvenuto atbildēja.
Kastelāns palēcās uz krēsla, taču tūdaļ aptvēra, ka pagatavot spārnus cietumā nav cilvēka spēkos. Un tomēr šī muļķīgā iedoma nedeva miera viņa slimajai galvai. Katrā putnā, kas aizlidoja gar logu, viņš redzēja Benvenuto Čellīni, jo tik spēcīga ir ģeniāla prāta ietekme uz viduvēju prātu.
T.ii pašā dienā Džordžo kungs lika atsaukt pie sevis Romas labāko mehāniķi un lika viņam pagatavot spārnus I" r sikspārņa spārnu parauga.
Apstulbis aiz brīnumiem, meistars klusēdams raudzījās uz kastelānu, jo domāja, ka cietuma priekšnieks šķīries tio prāta.
Bet, tā kā Džordžo kungs neatlaidās, tā kā Džordžo kungs bija bagāts un tā kā Džordžo kungs varēja darīt muļķības, jo viņa kabata atļāva par tām samaksāt, meistars ķērās pie pasūtījuma un jau pēc nedēļas atnesa pāri lielisku spārnu, kas bija piestiprināmi pie ķermeņa ar dzelzs korseti, darbināmi ar asprātīgas konstrukcijas mehānismu un pilnīgi droši lietošanai.