Sargkareivis, glābdamies no lietus, bija patvēries būdā. Sargkareivji, kas katras divas stundas mainījās Santandželas cietokšņa tornī, uzmanīja nevis jumtu, bet gan cietokšņa grāvi un apkārtni, kālab sargbūdas aklā siena bija pavērsta pret kāpnēm, pa kurām nupat bija uzkāpis Benvenuto Čellīni.
Benvenuto klusi aizrāpās līdz jumta malai, turēdamies pēc iespējas tālāk no sarga būdas. Šeit viņš piesēja virves galu pie ķieģeļa, kas senajā mūrī bija izvirzīts kādas sešas collas uz āru, un trešo reizi noslīga ceļos.
— Dievs kungs, dievs kungs, — viņš čukstēja, — palīdzi man, jo pats daru visu, kas manos spēkos!
Pabeidzis lūgšanu, viņš satvēra virvi un laidās lejup, nepievērsdams uzmanību nobrāztajiem ceļgaliem un pierei, kas ik brīdi atsitās pret mūra sienu, un sasniedza zemi.
Sataustījis pamatu zem kājām, Benvenuto juta ielīstam krūtīs neaprakstāmu prieku un lepnumu. Viņš nomērīja ar skatienu augsto sienu, no kuras bija nolaidies, un nevarēja atturēties pusbalsī neiesaucies: «Tad nu reiz esmu brīvībā!» Cerību mirklis gan nebija ilgs.
Benvenuto pagriezās, un kājas viņam neviļus saļodzījās: viņa priekšā slējās nesen uzcelts mūris, par kuru viņš nekā nebija zinājis: viņš saprata, ka ir pazudis.
Pagalam satriekts un izmisis, Benvenuto noslīga zemē, taču krītot uzdūrās kādam priekšmetam — tas bija garš baļķis. Viņš pat iekliedzās aiz pārsteiguma un prieka: viņš ir glābts!
Ak vai, nav prātam aptverams, cik reizes vienā mirklī cilvēks var krist izmisumā un ielīksmoties priekā!
Benvenuto satvēra baļķi, kā avarējis kuģinieks satver masta atlūzu, lai noturētos virs ūdens. Parastos apstākļos šo baļķi tik tikko paceltu divi spēcīgi vīri, turpretī Benvenuto viens pats to aizstiepa un pieslēja pie mūra.
Pēc tam, aptvēris baļķi ar rokām un kājām, viņš uzrāpās mūra korē, taču šeit spēki viņu atstāja un viņš vairs nejaudāja uzvilkt baļķi augšā un pārmest to otrā pusē.
Viņam uznāca reibonis, vienā mirklī viss sagriezās, Benvenuto aizvēra acis, un viņam šķita, ka visapkārt plosās uguns jūra.
Pēkšņi viņš atcerējās no palagiem savīto virvi, ar kuras palīdzību bija nolaidies no torņa.
Viņš nošļūca lejā pa baļķi un pieskrēja pie vietas, kur bija atstājis karājamies virvi, taču augšā viņš bija tik .stipri piesējis virvi pie ķieģeļa, ka nevarēja vairs to dabūt nost.
Benvenuto izmisumā iekārās virvē un vilka to no visa spēka, cerēdams pārraut. Par laimi, viens no četriem mezgliem, ar kuriem bija sasietas sloksnes, atnāca vaļā, un Benvenuto nokrita augšpēdus, turēdams rokā kādas divpadsmit pēdas garu virves gabalu.
Tieši tas viņam bija vajadzīgs; sajutis jaunu spēka pieplūdumu, viņš pielēca kājās, atkal uzrāpās pa baļķi augšā, atkal apsēdās jāteniski uz mūra kores un piesēja paštaisīto virvi pie sijas.
Nolaidies pa virvi līdz galam, Benvenuto veltīgi pūlējās sataustīt ar kājām zemi; pavēries lejup, viņš ieraudzīja, ka līdz zemei vēl ir kādas sešas pēdas. Viņš izlaida virvi 110 rokām un nokrita mūra pakājē.
Šeit Benvenuto palika guļam. Viņš bija pārguris, āda uz rokām un kājām bija nobrāzta. Labu brīdi viņš truli raudzījās uz asiņainajiem nobrāzumiem; tad pulkstenis nosita pieci, un bēglis pamanīja, ka zvaigznes jau sāk bālēt.
Viņš nebija vēl paguvis piecelties, kad turpat tuvumā parādījās sargkareivis, kuru viņš līdz šim nebija pamanījis, lai gan sargkareivis droši vien jau sen vēroja bēgli. Benvenuto saprata, ka visam beigas un, ja viņš nenogalinās, tad nogalinās viņu. Viņš izrāva aiz jostas aizbāzto paštaisīto dunci un tik apņēmīgi devās sargkareivim virsū, ka tas, protams, saprata, ka viņa priekšā nav tikai spēkavīrs vien, bet izmisumā novests cilvēks, kas gatavs cīnīties uz dzīvību vai nāvi. Patiešām — Benvenuto nedomāja atkāpties, taču sargkareivis pēkšņi pagriezās ar muguru pret viņu, itin kā neko nebūtu pamanījis. Bēglis saprata, ko tas nozīmē.
Viņš metās uz pēdējo cietokšņa mūri. Tas bija pēdas divpadsmit, piecpadsmit augsts, un to apjoza grāvis. Bet tāds šķērslis nevarēja aizkavēt tik drosmīgu cilvēku kā Benvenuto Čellīni,'kas turklāt bija nonācis bezizejas stāvoklī, un, tā kā viens paštaisītās virves gabals bija palicis uz ķieģeļa, otrs — uz baļķa un nebija vairs itin nekā, ar ko nolaisties lejā, un laiks arī steidzināja, viņš iekārās rokās un, piesaucis domās dievu, laidās zemē.
Šoreiz Benvenuto tūdaļ iekrita nemaņā.
Viņš nogulēja tā vismaz stundu; tad uzvēdīja spirgts pirmsausmas vējiņš, un viņš atguva samaņu. Vēl kādu brīdi Benvenuto gulēja kā apdullināta, pēc tam pārlaida roku pār pieri, un viss notikušais atausa viņam atmiņā.
Atkal viņš sajuta neciešamas galvas sāpes un vienlaikus ieraudzīja asinslāses, kas tecēja gluži kā sviedri pa viņa seju un lāsoja uz akmeņiem, kuriem virsū viņš bija uzkritis. Benvenuto saprata, ka ir sasities. Viņš vēlreiz pārlaida roku pār pieri, taču šoreiz nevis tāpēc, lai sakopotu domas, bet gan lai aptaustītu brūces: brūces izrādījās vieglas — parasti nobrāzumi, galvaskauss nebija skarts. Benvenuto iesmējās un mēģināja piecelties, taču tūdaļ atkal nokrita atpakaļ: lauzta bija labā kāja. kādus trīs pirkstus augšpus potītes.
Kāja bija tā notirpusi, ka sākumā viņš nejuta sāpes.
Benvenuto novilka kreklu, saplēsa to šaurās sloksnēs, tad salika kopā salauztā kaula galus un cieši jo cieši no- saitēja kāju, aptverdams ar saiti arī pēdu, lai apsaitējums labāk saturētu kaulus lūzuma vietā.
Pēc tam viņš rāpus aizvilkās līdz Romas vārtiem, kas atradās kādus piecsimt soļus no cietokšņa.
Kad pēc pusstundu ilga moku ceļa viņš sasniedza vārtus, izrādījās, ka tie ir aizslēgti. Taču Benvenuto ieraudzīja pavārtē lielu akmeni; samērā viegli viņam izdevās pavelt akmeni sāņus, un viņš pa vārtu apakšu ielīda pilsētā.