Bet, tiklīdz Benvenuto bija norāpojis kādus trīsdesmit soļus, viņam pēkšņi uzbruka bars noklīdušu, izbadējušos suņu, kas bija sajutuši asins smaku. Benvenuto izvilka paštaisīto dunci un iegrūda to sānos vislielākajam un niknākajam sunim, noguldīdams to uz vietas. Viss bars tūdaļ klupa virsū nobeigtajam un aprija to.
Benvenuto aizrāpās līdz Transpontīnas baznīcai; tur viņš ieraudzīja ūdensvedēju, kas nupat kā bija piesmēlis savas krūkas un uzcēlis tās ēzelim mugurā. Benvenuto pasauca ūdensnesēju.
— Paklau, — viņš sacīja, — nupat biju pie savas mīļotās, taču gadījās tā, ka iegāju pie viņas pa durvīm, bet izgāju pa logu: izlēcu no otrā stāva un salauzu kāju; aiznes mani līdz Svētā Pētera katedrāles kāpnēm, — iedošu tev zelta ekiju.
Ūdensnesējs klusēdams uzcēla ievainoto sev mugurā un aiznesa viņu uz norādīto vietu. Pēc tam, saņēmis apsolīto atlīdzību, viņš turpināja savu ceļu, pat neatskatījies atpakaļ.
Tad Benvenuto — joprojām četrrāpus — aizvilkās līdz Francijas vēstnieka monsenjora de Monlika namam, kas atradās tikai dažus soļus no katedrāles.
Monsenjors de Monliks viņu laipni uzņēma un tik labi aprūpēja, ka pēc mēneša Benvenuto jau bija vesels, pēc diviem tika apžēlots, bet pēc četriem mēnešiem aizbrauca uz Franciju kopā ar Askānio un Pagolo.
Turpretī nabaga kastelāns sajuka prātā, atlikušo mūža daļu nodzīvoja kā ārprātīgais un arī nomira kā ārprātīgais: viņš iedomājās, ka ir sikspārnis, un nemitīgi pūlējās pacelties gaisā.
IV Skocone
Kad Benvenuto Čellīni ieradās Francijā, Fransuā Pirmais ar visu galmu uzturējās Fontenblo; tēlniekam nu vajadzēja sastapties ar tiem, kurus viņš alka redzēt; viņš apstājās Fontenblo un palūdza, lai par viņa ierašanos paziņo Ferrāras kardinālam. Zinādams, ka karalis ar nepacietību gaida Benvenuto, kardināls tūdaļ paziņoja jauno vēsti viņa majestātei. Tai pašā dienā karalis pieņēma Benvenuto un runāja ar viņu tai maigajā un reizē vīrišķīgajā valodā, kuru mākslinieks tik labi pazina.
— Benvenuto, veltiet dažas dienas priekam, aizmirstiet savas raizes un nogurumu, atpūtieties, izklaidējieties. Bet mēs tikmēr padomāsim, kādu brīnišķīgu mākslas darbu jums pasūtīt.
Pēc tam, licis iekārtot tēlnieku pilī, Fransuā Pirmais pavēlēja gādāt, lai māksliniekam nekā netrūktu.
Tādējādi Benvenuto uzreiz nokļuva franču civilizācijas pašā centrā; tolaik tā vēl atpalika no itāliešu civilizācijas, taču jau gatavojās to pārspēt. Kad tēlnieks ielūkojās savā apkārtnē, viņam tā vien šķita, ka viņš nav atstājis Toskā- nas galvaspilsētu, jo viņam visapkārt bija mākslas darbi, ko viņš pazina jau no Florences laikiem, un gleznotājs Primatičo šeit tāpat bija nomainījis Leonardo da Vinči un maestro Roso.
Un Benvenuto vajadzēja kļūt par šo slavenību pēcteci un pārstāvēt Eiropas visizsmalcinātākajā galmā tēlniecības mākslu ar tādu pašu meistarību, kādu šie trīs lielie gari bija sasnieguši glezniecībā. Tāpēc Benvenuto gribēja karali pārsteigt, un, negaidot apsolīto brīnišķīgā mākslas darba pasūtījumu, viņš iecerēja radīt pats par saviem līdzekļiem to, ko viņam pateiks priekšā iedvesma. Čellīni uzreiz pamanīja, cik mīļa karalim ir rezidence, kur viņi bija satikušies, un nolēma karalim par prieku izveidot statuju un nosaukt to par Fontenblo nimfu.
Viņš bija iecerējis lielisku statuju, ko vainagotu ozollapas, vārpas un vīnogu ķekari, jo Fontenblo atrodas ielejā starp mežiem un vīna dārziem. Nimfai, par kuru sapņoja Benvenuto, bija jāiemieso Cerēra, Diāna un Erigona — trīs daiļas dievietes, kas saplūdušas vienā tēlā, saglabājot katras dievietes iezīmes; bez tam uz statujas pamatnes viņš gribēja atveidot visu triju dieviešu atribūtus, un tie, kuri redzējuši brīnumjaukās figūriņas, kas grezno viņa darinātā Perseja pjedestālu, labi zina, ar kādu meistarību florenciešu tēlnieks veido skulpturālās detaļas.
Mākslinieks nemaldīgi apjauta skaistuma ideālu, taču, lai iemiesotu to skulptūrā, viņam bija vajadzīgs modelis. Un tas bija visgrūtāk atrisināmais jautājums — kur lai atrod sievieti, kurā apvienotos visu triju dieviešu daiļums!
Protams, ja tas būtu tāpat kā antīkajā pasaulē — Fīdija un Apelesa laikos, tad daudzinātās daiļavas, šīs formas noteicējas, pašas nāktu pozēt skulptoram un Benvenuto bez pūlēm atrastu turpat galmā to, kuru viņš meklēja; franču galms tai laikā varēja lepoties ar Olimpa dievietēm līdzīgām skaistulēm: Katrīnu Mediči, kurai bija tikai divdesmit viens gads, Margeritu de Valuā, Navarras karalieni, kas tika dēvēta par Ceturto grāciju un Desmito mūzu, un, beidzot, hercogieni d' Etampu, kurai mūsu stāstījumā atvēlēta visai nozīmīga vieta un kura tika daudzināta par visskaistāko starp izglītotām sievietēm un par visizglītotāko starp skaistulēm. Tātad daiļu sieviešu šeit bija atliku likām, taču, kā jau mēs teicām, Fīdija un Apelesa laiki jau sen bija pagājuši.
Modelis bija jāmeklē citā vietā.
Tāpēc Benvenuto jutās gauži iepriecināts, uzzinājis, ka galms pošas uz Parīzi, taču, par nelaimi, kā izteicās pats Benvenuto, galms tai laikā ceļoja gluži kā bēru procesija. Pa priekšu rikšoja divpadsmit, piecpadsmit tūkstoši jātnieku, kas ierīkoja nometnes ciematos, kur nebija vairāk par divām trim mājām, tā zaudēdami katru vakaru četras stundas, lai uzslietu teltis, un četras stundas katru rītu, lai novāktu šīs teltis, un, kaut arī karaļa rezidenci no galvaspilsētas šķīra tikai kādi sešpadsmit ljē, galms 110 Fontenblo līdz Parīzei ceļoja piecas dienas.