Modelim, kas stāvēja Benvenuto priekšā, bija visai maz līdzības ar Cerēru, vēl mazāk ar Diānu, toties jo liela bija līdzība ar Erigonu. Un, sapratis, ka sakausēt šos trīs tēlus nebūs iespējams, mākslinieks nolēma palikt pie bak- hantes. ■
Bakhantes atveidošanai meitene bija īsts atradums: mirdzošas acis, koraļļsārtas lūpas, pērlēm līdzīgi zobi, skaisti veidots kakls, apaļīgi pleci, tievs viduklis un pilnīgi gurni; turklāt kājas ar smalkām potītēm un rokas ar gleznām plaukstu locītavām un slaidiem pirkstiem darīja viņu gluži vai aristokrātisku, kas galīgi pārliecināja tēlnieku.
— Kā jūs sauc, jaunkundz? — Benvenuto beidzot pajautāja, ar savu ārzemnieka akcentu pagalam samulsinādams meiteni.
— Par Katrīnu, cienītais kungs, — viņa atbildēja.
— Labi, Katrīnas jaunkundz, — Benvenuto turpināja. — Te jums būs zelta ekijs par pūlēm; rīt atnāciet pie manis uz Ferrāras kardināla pili Senmartēna ielā, un par tādām pašām pūlēm jūs saņemsiet tikpat daudz.
Meitene šaubījās, iedomādamās, ka svešzemnieks grib viņu izjokot. Taču zelta ekija mirdzums pierādīja, ka viņš runā gluži nopietni, un, brīdi padomājusi, Katrīna pavaicāja:
— Cikos?
— Pulksten desmitos no rīta. Vai jūs šai laikā jau esat piecēlusies?
— Protams.
— Tātad es paļaujos uz jums.
— Es atnākšu.
Benvenuto paklanījās, kā viņš būtu paklanījies hercogienei, un atgriezās mājās visai priecīgā noskaņojumā. Tūlīt pat viņš sadedzināja visas iztēlē radītā tēla skices un uzmeta jaunu skici, kas bija pilna kustības un dzīvības. Pabeidzis zīmējumu, Benvenuto uzlika uz pamatnes lielu vaska gabalu, un tēlnieka visuvarenajās rokās vasks drīz vien pārvērtās par nimfu, kuru viņš redzēja sapņos; Benvenuto strādāja tik aizrautīgi, ka nākamās dienas rītā, kad Katrīna ieradās darbnīcā, daudz kas jau bija padarīts.
Kā mēs jau sacījām, Katrīna lāgā neatskārta Benvenuto nolūkus. Viņa bija gaužām pārsteigta, kad tēlnieks, aizvēris aiz viņas darbnīcas durvis, parādīja aizsākto statuju un paskaidroja, kālab viņa šurp ataicināta.
Būdama jautra meiča, Katrīna sāka smieties pilnā balsī par savu alošanos; pēc tam, sajuzdama lepnumu par to, ka viņa būs modelis dievietes statujai, kas paredzēta dāvināšanai karalim, nometa drānas un, negaidot tēlnieka norādījumus, nostājās vajadzīgajā poza, atdarinādama statuju ar tādu precizitāti un grāciju, ka Benvenuto iekliedzās aiz prieka, kad pagriezies ieraudzīja, cik daiļa un atraisīta ir meitenes poza.
Benvenuto stājās pie darba. Kā jau mēs sacījām, daba mākslinieku bija apveltījusi ar cildenu un dāsnu talantu, viņš allaž strādāja aizrautīgi un dedzīgi. Un arī tagad Benvenuto nometa svārkus, atpogāja krekla apkakli, atrotīja piedurknes un sāka atveidot dabu mākslā; šķita, ka tēlnieks, tāpat kā Jupiters, var iedegt dzīvības uguni visā, kam vien viņš pieskaras. Katrīna, kurai līdz šim bija darīšanas ar ikdienišķiem cilvēkiem, kura pazina vienīgi parastus pilsētniekus vai jaunkungus, kam viņa bija tikai rotaļlieta, skatījās uz mākslinieku ar sajūsmu, un krūtis viņai cilājās neizprotamā saviļņojumā. Meitenei šķita, ka viņa kopā ar mākslinieku pacēlusies pāri ikdienai, viņas acis mirdzēja: meistara iedvesma pārgāja uz modeli.
Seanss ilga divas stundas; pēc tam Benvenuto samaksāja Katrīnai zelta ekiju un, atvadījies no viņas tikpat godde- vigi kā iepriekšējā vakarā, lūdza viņu ierasties tai pašā stundā nākamajā dienā.
Katrīna atgriezās mājās un negāja vairs laukā visu dienu. Nākamajā rītā viņa atnāca uz darbnīcu desmit minūtes pirms noteiktā laika.
Viss notika tāpat kā iepriekšējā dienā: Benvenuto aizvien vēl atradās cildenās iedvesmas varā, un māls viņa rokās atdzīvojās tāpat kā Prometeja rokās. Bakhantes galva jau bija izveidota: no bezveidīgās masas, šķiet, lūkojās laukā dzīva seja. Katrīna smaidīja pretī savai debesu māsai, kas bija radīta pēc viņas ģīmja un līdzības; vēl nekad viņa nebija jutusies tik laimīga, un dīvainākais bija tas, ka viņa nevarēja atskārst, kāpēc īsti izjūt šādu laimi.
Nākamajā rītā tēlnieks un modelis sastapās tai pašā stundā, un Katrīna, velkot nost drānas, pēkšņi pietvīka aiz mulsuma, kādu nekad agrāk nebija pazinusi. Nabadzīte bija iemīlējusies, un līdz ar mīlestību bija radusies arī kautrība.
Trešajā dienā aizgāja pat tik tālu, ka tēlniekam vajadzēja atgādināt modelim, ka viņš veido nevis Mediči Venēru, bet gan Erigonu, kas apskurbusi no kaisles un vīna. Neatlika nekas cits kā apbruņoties ar pacietību: vēl divas dienas, un darbs ar modeli būs galā.
Ari šīs divas dienas pagāja, un, pēdējoreiz pieskāries ar tēlnieka irbuli savam mākslas darbam, Benvenuto pateicās Katrīnai par laipnību un iedeva viņai četrus zelta ekijus; taču zelta monētas izslīdēja viņai no rokas un nokrita uz grīdas. Nu visam bija beigas: nabadzītei bija jāatgriežas pie agrākā dzīves veida, lai gan kopš dienas, kad viņa ienāca tēlnieka darbnīcā, šis dzīves veids viņai bija kļuvis pretīgs. Pat nenojautīs, kas noris nelaimīgās meitenes dvēselē, Benvenuto pacēla nokritušos ekijus un atkal pasniedza naudu Katrīnai, tad, paspiedis meitenei roku, ieteicās, ka, gadījumā ja viņai būs vajadzīga palīdzība, lai droši griežas pie viņa; pēc tam Benvenuto devās uz darbnīcu, kur strādāja viņa mācekļi, lai uzmeklētu Askānio un parādītu viņam pabeigto statuju.
Palikusi viena, Katrīna noskūpstīja visus darbarīkus, ar kuriem bija strādājis mākslinieks, un aizgāja, mirkdama vienās asarās.
Nākamajā rītā Katrīna atkal atnāca uz darbnīcu, kad Benvenuto tur strādāja viens pats. Ieraudzījis meiteni, tēlnieks bija gaužām izbrīnījies, taču viņš nepaguva pat pavaicāt, kālab viņa ieradusies, kad Katrīna nokrita viņa priekšā ceļos, prasīdama, vai viņam neesot vajadzīga kalpone.