— Vai jūs gadījumā nezināt, kam pieder Nelas pils? — jaunais cilvēks pavaicāja.
— Ha! Kā lai es nezinātu to, kas attiecas uz manu universitāti! Nelas pils, jaunais cilvēk, pieder viņa majestātei karalim, bet tagad nonākusi Parīzes prevo[1] Robēra d'Esturvila rokās.
— Tātad šeit dzīvo Parīzes prevo?! — svešzemnieks iesaucās.
— Mīļo draudziņ, es jums neteicu, ka Parīzes prevo dzīvo šai pilī, — students iebilda. — Parīzes prevo dzīvo Šatlē cietoksnī.
— Redz, kā, Šatlē cietoksnī! Kāpēc tad viņš dzīvo Šatlē cietoksnī, ja karalis uzdāvinājis viņam Nelas pili?
— Tas ir garš stāsts. Redziet, karalis kādreiz bija atvēlējis Nelas pili mūsu baijī[2], īstam godavīram, kurš aizstāvēja universitātes tiesības un tēvišķi vadīja studentu tiesas prāvas. Lielisks amats! Par nelaimi, mūsu jaukais baijī bija tik taisnīgs, tik taisnīgs… ka pagājuši jau divi gadi, kopš viņš atcelts no amata aiz tā iemesla, ka tiesu sēdēs snauda, itin kā snaušana nebūtu visu tiesnešu dabiskākais stāvoklis. Vārdu sakot, viņa amats ir likvidēts, un aizbildniecība pār universitāti uzticēta Parīzes prevo. Neko teikt, īstais aizbildnis! It kā mēs paši nemācētu sevi aizstāvēt. Un tad tā sauktais prevo — vai tu vēl klausies, draudziņ? — tā sauktais prevo, būdams pamatīgs ierāvējs, nosprieda: ja reiz viņš pārņēmis baijī pienākumus, tad viņam jāpārņem arī tā īpašumi, — un viņš, izmantodams hercogienes d'Etampas labvēlību, klusītēm pievāca Lielo un Mazo Nelas pili.
— Tomēr, spriežot pēc tā, ko jūs teicāt, viņš nedzīvo šai pilī.
— Šim skopulim tas nenāk ne prātā! Taču esmu dzirdējis, ka tur apmetusies šā vecā Kasandra[3] meita vai krustmeita, daiļa būtne, vārdā Kolomba vai Kolombīne, īsti neatceros, un viņš tur to ieslodzītu Mazajā Nelas pilī.
— Patiešām? — iesaucās tēlnieks, tikko elpodams aiz satraukuma, jo pirmo reizi dzirdēja savas mīļotās vārdu. — Kā tad tā! Manuprāt, tā ir kliedzoša vardarbība. Iesprostot meiteni tādā milzīgā pilī vienu pašu ar dueņju!
— Vai tu no mēness, vai, esi nokritis, svešzemniek? Vai tiešām tev nav zināms, ka vardarbība un netaisnība ir gluži dabiskas parādības, ka mēs, nabaga klerki, sešatā dzīvojam mazā skabūzī, kamēr lielkungam stāv tukša tāda milzu pils ar dārziem, pagalmiem, bumbotavu!
— Tātad pilī ir laukums bumbas spēlei?
— Pie tam lielisks, mīļo draudziņ, lielisks!
— Un Nelas pils ir karaļa Fransuā Pirmā īpašums?
— Protams. Bet ko tu ieteiktu karalim Fransuā Pirmajam darīt ar savu īpašumu?
— Atdot to citiem, ja reiz prevo tur nedzīvo.
— Tad prasi, lai viņš atdod pili tev.
— Un kāpēc gan ne? Vai jums patīk bumbas spēle?
— Ārkārtīgi.
— Tādā gadījumā ielūdzu jūs nākamsvētdien uz vienu partiju.
— Kur?
— Nelas pilī.
— Lai notiek, jūsu augstība karaļa piļu pārvaldnieki Paklau, tev tomēr vajadzētu zināt, kā mani sauc …
Taču svešzemnieks jau bija uzzinājis visu, ko vēlējās zināt, un pārējais viņu tik maz interesēja, ka viņš nedzirdēja ne vārda no visa tā, ko sīki jo sīki klāstīja jaunais paziņa: ka viņu saucot par 2aku Obrī, ka viņš esot students un rakstvedis universitātē un patlaban atgriežoties no Prē- oklēras, kur viņam bijusi norunāta tikšanās ar drēbnieka sievu, kas, acīmredzot greizsirdīgā dzīvesbiedra aizturēta, nebija atnākusi; sarūgtināts par to, ka nav sastapies ar savu Simonu, viņš dzēris vīnu Siresnas krodziņā, līdz beidzot sadūšojies un gājis pie nelietīgā drēbju tirgoņa, kas ar kājas spērienu pa attiecīgo vietu bija iztriecis viņu laukā, lai gan šāda rīcība runāja pretī visiem pieklājības likumiem.
Kad abi jaunie cilvēki beidzot bija nonākuši Arpas ielā, Žaks Obrī parādīja ceļu tēlniekam, kurš gan to zināja labāk nekā viņa jaunais draugs; pēc tam viņi norunāja satikties nākamajā svētdienā ap pusdienlaiku pie Nelas pils vārtiem, un tad abi izšķīrās — viens aizgāja, jautri dungodams, otrs sapņodams.
Un tam, kurš sapņoja, bija par ko sapņot, jo šai vienā dienā viņš bija uzzinājis vairāk nekā trīs iepriekšējās nedēļās.
^ Viņš bija uzzinājis, ka meitene, kuru viņš mīl, dzīvo Mazajā Nelas pilī, ka viņa ir Parīzes prevo mesera Robēra d'Esturvila meita un viņas vārds ir Kolomba. Kā redzam, jauneklis nebija velti zaudējis laiku..
Sapņu pārņemts, viņš nogriezās pa Senmartēna ielu un apstājās pie iespaidīgas celtnes, virs kuras parādes durvīm greznojās Ferrāras kardināla skulpturāls ģerbonis. Viņš pieklauvēja trīs reizes.
— Kas tur ir? — tūdaļ atsaucās skanīga, jaunavīga balss.
— Tas esmu es, Katrīna, — atbildēja jaunais cilvēks. — Askānio.
— A, beidzot!
Durvis atvērās, un Askānio iegāja iekšā.
Jaunekli ar skaļu līksmību saņēma glīta, gadus astoņpadsmit vai divdesmit veca meitene — varbūt mazliet par melnīgsnēju, varbūt mazliet par pasīku, varbūt mazliet par spriganu, toties daiļi veidota. «Te viņš ir — mūsu bēglis! Te viņš ir!» viņa iesaucās un aizdrāzās Askānio pa priekšu, lai pavēstītu par jaunekļa ierašanos; steigā viņa nejauši nodzēsa gaismekli, kuru turēja rokās, un aizmirsa aizslēgt ārdurvis — to izdarīja Askānio, kas nebija tik aušīgs kā sagaidītāja.
Jaunais cilvēks, par spīti tumsai, kurā viņu bija atstājusi Katrīna, drošā solī pārgāja pāri diezgan plašam bruģētam pagalmam, kur starp akmens plāksnēm spraucās laukā zāle un visapkārt kā tumša blīva slējās augstas, nemājīgas ēkas. Starp citu, tādai drūmai un mitrai arī pienākas būt kardināla rezidencei, lai gan pats saimnieks šais mūros jau sen vairs nedzīvoja. Askānio pa zaļganiem, apsūnojušiem pakāpieniem uzskrēja lievenī un iegāja lielā zālē, kas bija vienīgā apgaismotā telpa visā mājā un atgādināja klostera ēdamistabu, kuras parasti ir skumīgas, tumšas un tukšas, taču kopš diviem mēnešiem tā bija pilna spožas gaismas un jautras čalas.