Patiešām jau divus mēnešus šai milzīgajā un aukstajā cellē dzīvoja, strādāja, smējās darbīga un jautra saime; jau divus mēnešus milzīgā istaba izskatījās itin kā mazāka, jo tajā bija novietoti desmit darbgaldi, divas laktas un dziļumā — paštaisīta ēze; pie nomelnējušām sienām karājās zīmējumi, modeļi, plaukti ar knaiblēm, āmuriem Un vīlēm, zobeni ar brīnumainiem gravējumiem rotātiem rokturiem un filigrāniem asmeņiem, ķiveres, krūšubruņas, vairogi ar zelta kalumiem, kuros attēlotas mīlas ainas no dievu dzīves — itin kā ar nolūku, lai, apbrīnojot ornamentus, skatītājs aizmirstu, kādam nolūkam ieroči kalpo; pa plaši atvērtajiem logiem aumaļām plūda iekšā saules gaisma, un gaisu tricināja veiklo un dzīvespriecīgo mācekļu dziesmas.
Kardināla ēdamistaba bija pārvērsta par zeltkaļa darbnīcu.
Taču tovakar, 1540. gada 10. jūlijā, parasti trokšņainā zāle atkal grima svētsvinīgā klusumā, kāds tajā bija valdījis veselu gadsimtu. Toties nenokoptais galds, uz' kura bija redzamas bagātīgu vakariņu atliekas un kuru apgaismoja gluži kā no Pompejas izrakumiem atvesta lampa, vienkārša un reizē eleganta, liecināja, ka šā kardināla pils pašreizējiem iemītniekiem nekas nav pretī reizēm pava- ļoties un ka viņi nav raduši gavēt.
Kad Askānio iegāja darbnīcā, tajā atradās četri cilvēki. Tur bija veca kalpone, kas novāca galdu, Katrīna, kura tobrīd iededza lampu, jauns mākslinieks, kas sēdēja kaktā un gaidīja, kad Katrīna noliks gaismekli savā vietā, lai atkal ķertos pie zīmēšanas, un darbnīcas saimnieks, kurš, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja, atspiedies pret ēzi. Un tieši viņu, ienākdams zālē, jauneklis pamanīja vispirms.
Šī neparastā cilvēka seja itin kā izstaroja apbrīnojamu enerģiju un spēku, piesaistīdama pat tādu ļaužu uzmanību, kuri nemaz nevēlējās to ievērot. Tas bija kalsens, spēcīgs, gadus četrdesmit vecs liela auguma vīrietis, taču vienīgi Mikelandželo kalts vai Ribēras ota varētu atveidot viņa smalko, enerģisko profilu, melnīgsnējo, izteiksmīgo seju, visu viņa drosmīgo, karaliski cēlo izskatu. Viņa augsto pieri apēnoja biezas uzacis, kas, šķita, teju, teju sarauk- sies kopā; skaidrās, godīgās, caururbjošās acis brīžiem meta spožus zibšņus; labsirdīgais un vēlīgais, bet vienlaikus mazliet zobgalīgais smaids gan valdzināja, gan mulsināja; ar ierastu kustību viņš noglauda melnās ūsas un bārdu; viņa palielā roka ar gariem pirkstiem bija spēcīga, vingra, prasmīga un tai pašā laikā aristokrātiski smalka un glezna; veids, kā viņš skatījās, runāja, pagrieza galvu, apvaldītās, izteiksmīgās kustības, nevērīgā poza, kādā viņš stāvēja, kad ienāca Askānio, vārdu sakot, viss viņa augums izstaroja spēku, jo lauva arī atpūtas brīdī ir un paliek lauva.
Pārsteidzošs bija kontrasts starp Katrīnu un mācekli, kas zīmēja zāles stūrī. Māceklis bija dFūms, nerunīgs, viņa šauro pieri vagoja grumbas, acis bija pusaizvērtas, lūpas sakniebtas; turpretī Katrīna bija jautra kā putniņš, svaiga kā nule uzplaucis zieds, viņas skaidrās acis raudzījās šķelmīgi, bet lūpas nepārstāja smaidīt, atklādamas sniegbaltus zobiņus. Māceklis sēdēja, ierāvies savā kaktā, gauss un gurdens, šķita, ka viņš baidās izdarīt kādu lieku kustību; turpretī Katrīna skraidelēja, rosījās, lēkāja, ne brīdi nevarēja nosēdēt uz vietas, dzīvesprieks viņā kūsāt kūsāja. Šai jaunajai un spriganajai būtnei vajadzēja nemitīgi kustēties.
Meitene bija kā mājas gariņš, kā cīrulītis — tik dzīvīguma pilna viņa bija, tik skanīga un tīra bija viņas balss, tik līksmi un nebēdnīgi viņa rosījās šai dzīvē, kurā vēl tikai nesen bija ienākusi, ka pilnām attaisnoja iesauku Sko- cone, kuru viņai bija devis darbnīcas saimnieks un kura itāliešu valodā nozīmēja un vēl šodien nozīmē «trakgalvi». Jaukā, piemīlīgā, bērnišķīgi draiskā Skocone bija darbnīcas dvēsele: kad viņa dziedāja, visi pieklusa, kad viņa smējās, visi smējās kopā ar viņu, kad viņa pavēlēja, visi viņai klausīja, nebilzdami ne vārda pretī, par viņas kaprīzēm un untumiem neviens nedusmojās; turklāt viņa bija tik atklāti, tik vientiesīgi laimīga, ka viņas līksmība aizrāva arī pārējos un visi priecājās viņai līdz.
Meitenes dzīves stāsts ir vecs kā pati pasaule, un pie tā mēs. iespējams, vēl atgriezīsimies: Katrīna bija bārenīte, nākusi no vienkāršiem ļaudīm, pieredzējusi daudz nedienu; taču dievs viņu pasargājis. Lai arī viņai bija lemts dot prieku visiem, viņa sastapa cilvēku, kuram varēja dot laimi.
Un nu, kad esam iepazīstinājuši jūs ar jaunajiem varoņiem, Jurpināsim mūsu stāstu no vietas, kur to pārtraucām.
— A, tas esi tu! Kur tu biji pazudis? — skolotājs jautāja Askānio.
— Kā — kur? Pildīju jūsu uzdevumu, skolotāj.
— Kopš paša rīta?
— Kopš paša rīta.
— Atzīsties — tu blandījies, meklēdams piedzīvojumus?
— Kādus gan piedzīvojumus es varētu meklēt, skolotāj, — Askānio nomurmināja.
— Kā lai es to zinu!
— Vai tur kas slikts, ka viņš meklē piedzīvojumus, — Skocone iebilda. — Viņš ir tik jauks zēns, ka piedzīvojumi paši uzmeklēs viņu, pat ja viņš tos nemeklēs.
— Skocone! — skolotājs viņu apsauca, saraukdams uzacis.
— Nu, nu, neesiet taču nenovīdīgs pret šo nabaga bērnu! — Viņa pieskārās ar roku Askānio zodam, paceldama to augšup. — Viņš vairs tā nedarīs! Jēzus Kristus, cik jūs esat bāls! Jūs droši vien nemaz neesat ēdis pusdienas, msjē klaidoni?