Tiesa, tā laika juvelierus sauca Donatello, Giberti, Gir- landajo un Benvenuto Čellīni.
Pats Benvenuto Čellīni savā dzīves aprakstā, kas ir vēl aizraujošāks nekā visaizraujošākais romāns, stāsta par briesmu pilno piecpadsmitā un sešpadsmitā gadsimta mākslinieku dzīvi, kad Ticiāns gleznoja, tērpies bruņās, bet Mikelandželo veidoja skulptūras ar zobenu pie sāna, kad Mazačo un Domenikīno tika noindēti, bet Kozimo I ieslēdzās cietoksnī, pūlēdamies tā norūdīt tēraudu, lai tas grieztu porfīru.
Mēs iepazīstināsim lasītāju ar Benvenuto Čellīni, izstāstot tikai vienu epizodi no viņa dzīves — par to, kā viņš nokļuva Francijā.
Benvenuto Čellīni dzīvoja Romā, kurp viņu bija ataicinājis pāvests Klements VII, un aizrautīgi strādāja, darinādams brīnišķīgu biķeri, kuru svētais tēvs viņam bija pasūtījis, bet, tā kā mākslinieks gribēja dārgo biķeri jo rūpīgi izstrādāt, darbs virzījās uz priekšu ļoti gausi. Un Benvenuto, protams, bija milzum daudz skauģu, jo viņš saņēma izdevīgus pasūtījumus no hercogiem, karaļiem un pāvestiem un izpildīja šos pasūtījumus ar nepārspējamu meistarību. Beigu beigās viens no viņa amata brāļiem, vārdā Pompeo, sliņķis un mēlnesis, izmantodams to, ka Čellīni aizkavējās ar darbu pie biķera, sāka viņu visādi nopulgot pāvesta acīs, un diendienā, nepazīdams nedz atpūtas, nedz miera, gan paklusām, gan skaļi viņš daudzināja, ka Benvenuto nekad nepabeigšot biķeri, jo esot gaužām aizņemts ar citiem darbiem un svētā tēva pasūtījumu esot atlicis pie malas.
Godājamā Pompeo intrigas padarīja savu darāmo. Kādu dienu viņš, priekā starodams, iegāja darbnīcā pie Benvenuto Čellīni, kurš tūdaļ atskārta, ka Pompeo atnesis ļawnas ziņas.
— Dārgais amata brāli, — Pompeo svinīgi iesāka, — esmu' ieradies, lai atbrīvotu jūs no smaga sloga: vis- svētais tēvs labi saprot, ka jūs nevarat pabeigt biķeri nevis tādēļ, ka jums trūktu uzcītības, bet gan tādēļ, ka jums trūkst laika. Tāpēc vissvētais tēvs nolēmis atsvabināt jūs no dažiem apgrūtinošiem pienākumiem un pats pēc savas gribas atceļ jūs no naudas kaltuves graviera amata. Kopš šīs dienas jūs saņemsiet mēnesī deviņus nožēlojamus zelta dukātus mazāk, toties iegūsiet katru dienu veselu stundu vairāk laika.
Benvenuto Čellīni sajuta mežonīgu vēlēšanos izmest ņirgu laukā pa logu, taču viņš savaldījās, un Pompeo, neredzēdams viņa sejā ne muskulīti ietrīcamies, nosprieda, ka trieciens nav sasniedzis mērķi.
— Un tad vēl, — viņš turpināja, — lai gan es jūs aizstāvēju kā varēdams, vissvētais tēvs pieprasa, lai jūs tūdaļ atdodot viņam atpakaļ biķeri — vienalga, kādā stāvoklī tas būtu. Nudien es baidos, dārgais Benvenuto, es brīdinu jūs kā draugs, ka vissvētais tēvs var uzticēt biķera pabeigšanu kādam citam.
— Tas nekad nenotiks! — zeltkalis iesaucās, uztrūcies itin kā čūskas dzelts. — Biķeris pieder man, tāpat kā pāvestam pieder naudas kaltuve. Viņa svētība var atprasīt man vienīgi tos piecsimt ekijus, kas izmaksāti avansā. Bet es savu darbu pabeigšu tad, kad man tas labpatiksies.
— Piesargieties, maestro, — Pompeo sacīja, — ka tikai šis atteikums nenoved jūs cietumā!
— Jūs esat ēzelis, cienītais kungs! — Benvenuto Čellīni attrauca.
Pompeo aizgāja, vārīdamies aiz dusmām.
Nākamajā dienā pie Benvenuto Čellīni ieradās divi pāvesta kambarkungi.
— Mūs atsūtīja pie tevis vissvētais tēvs, — viens no viņiem sacīja. — Tev jāatdod mums biķeris, vai arī mēs pavadīsim tevi uz cietumu.
— Mani kungi, — Benvenuto atbildēja, — tādam vīram, kāds esmu es, jo labi piederas tik cienījami sargi, kādi esat jūs. Lai notiek, vediet mani uz cietumu. Taču es brīdinu jūs: tas itin nemaz nepaātrinās pāvesta biķera pabeigšanu.
Un Benvenuto aizgāja kopā ar viņiem pie Santandželas cietokšņa kastelāna, kurš uzaicināja viņu pie galda, acīmredzot pildīdams pāvesta norādījumu. Pie pusdienu galda kastelāns kā varēdams centās pierunāt Benvenuto, lai viņš iepriecinātu pāvestu un aiznestu tam savu mākslas darbu, apgalvodams, ka, tiklīdz viņš būs pakļāvies pāvesta gribai, Klements VII, lai gan ir ātrsirdīgs un stūrgalvīgs, būs gandarīts, redzēdams zeltkaļa padevību; taču Benvenuto atbildēja, ka viņš jau sešas reizes esot rādījis svētajam tēvam iesākto biķeri un pāvests neko citu rio viņa nevarot prasīt; turklāt viņš zinot, ka svētajam tēvam nevarot uzticēties, — izmantodams savu stāvokli, pāvests, kas zina, atņems vēl biķeri un atdos to kādam nemākulim, kurš to sabojās. Toties Benvenuto vēlreiz apliecināja, ka esot ar mieru atdot rokasnaudu — piecsimt ekijus.