Pēc tam, lai kā kastelāns centās viņu pierunāt, Benvenuto vienīgi slavēja viņa pavāru un jūsmoja par viņa vīniem.
Pēc pusdienām pie Čellīni ieradās visi viņa novadnieki un tuvākie draugi, viņa mācekļi ar Askānio priekšgalā un lūgtin lūdza tēlnieku, lai viņš nepazudinot sevi un nepretojoties Klementa VII gribai, taču Benvenuto atbildēja, ka viņš jau sen kārojot pārliecināties, vai tiešām tā esot patiesība, ka zeltkalis varot pārspēt spītībā pāvestu, un tagad, kad radusies šāda lieliska izdevība, par kādu varējis tikai sapņot, viņš nu gan to nepalaidīšot garām, jo diez vai otrreiz kas līdzīgs atkārtošoties.
Benvenuto novadnieki aizgāja, raustīdami plecus, draugi nosprieda, ka viņš šķīries no prāta, Askānio izplūda asarās.
Par laimi, Pompeo nebija aizmirsis Čellīni un, kamēr tas viss notika, centās iestāstīt pāvestam:
— Visusvētais tēvs, atļaujiet jūsu kalpam rīkoties. Es aizsūtīšu kādu pateikt šim stūrgalvim: ja viņam tik ļoti gribas, lai atdod piecsimt ekijus; tā kā Benvenuto ir uzdzīvotājs un izšķērdētājs — tādas naudas viņam nebūs, viņam nāksies vien atdot biķeri.
Klements VII nosprieda, ka Pompeo atradis brīnišķīgu izeju, un atļāva rīkoties, kā viņam labpatikas. Tālab tai pašā vakarā, kad Benvenuto Čellīni bija paredzēts ieslodzīt cietuma kamerā, ieradās pāvesta kambarkungs un paziņoja zeltkalim, ka viņa svētība esot ar mieru tūdaļ saņemt savus piecsimt ekijus vai biķeri.
Benvenuto atbildēja, ka atdošot piecsimt ekijus, tiklīdz atgriezīšoties savā darbnīcā.
Četri šveiciešu gvardes sargkareivji un kambarkungs pavadīja Benvenuto uz mājām. Iegājis savā guļamistabā, Benvenuto izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza dzelzs skapīti, kas bija iedarināts sienā, iebāza roku lielā zutnī, izvilka piecsimt ekijus un, atdevis naudu kambarkungam, izvadīja to laukā pa durvīm kopā ar šveiciešu miesassargiem.
Turklāt jāpiebilst, ka šveicieši pat saņēma par pūlēm četrus ekijus, kas dara godu Benvenuto Čellīni, un aiziedami skūpstīja viņam rokas, kas dara godu šveiciešiem.
Kambarkungs tūdaļ aizsteidzās pie svētā tēva un atdeva viņam piecsimt ekijus, kas viņa svētību gaužām sarūgtināja, un, aizsvilies dusmās, viņš sāka strostēt Pompeo.
— Dodies pats pie dižā tēlnieka uz viņa darbnīcu, lops tāds, — pāvests sacīja, — un tik goddevīgi, cik vien to spēj tava muļķa galva, paziņo viņam: ja vien viņš ir ar mieru darināt man biķeri, es parādīšu viņam vislielāko labvēlību!
— Vissvētais tēvs, — Pompeo iebilda, — vai nebūtu labāk to visu atlikt līdz rītrītam?
— Pat šovakar ir jau par vēlu, stulbeni tāds! Es nevēlos, lai Benvenuto aizietu gulēt ar ļaunumu sirdī pret mani; tūdaļ izpildi manu gribu, un lai, rīt no rīta pamodies, es saņemtu vēsti par viņa piekrišanu!
Pompeo izgāja laukā no Vatikāna pagalam sašļucis un tūdaļ devās uz Benvenuto darbnīcu; tā bija aizslēgta.
Viņš ielūkojās pa atslēgas caurumu, pieplaka pie durvju spraugām un apskatīja visus logus cerībā, ka kaut kur atspīdēs gaisma, bet, redzēdams, ka visa māja iegrimusi tumsā, sadūšojās un otrreiz pieklauvēja skaļāk nekā pirmo reizi un trešo reizi skaļāk nekā otro reizi.
Tad otrā stāvā atvērās logs, un tajā parādījās Benvenuto vienā kreklā, ar arkebūzu rokā.
— Kas tur dauzās? — Benvenuto noprasīja.
— Tas esmu es, — atbildēja ziņnesis.
— Kas tas ir — es? — tēlnieks pārjautāja, lai gan lieliski pazina savu nelabvēli.
— Pompeo.
— Tu melo! — Benvenuto atteica. — Es lieliski pazīstu Pompeo. Tāds zaķapastala neuzdrošinātos tik vēlā stundā klaiņot pa Romas ielām!
— Bet es jums zvēru, mans dārgais Čellīni…
— Ciet klusu! Tu esi visparastākais laupītājs un uzdo- dies par šo nelaimīgo dīkdieni, lai es tev atvērtu durvis un tu varētu mani aplaupīt.
— Maestro Benvenuto, lai mani uz vietas pērkons sasper …
— Vēl tikai vienu vārdu, — Benvenuto uzsauca, pavērsdams arkebūzu pret savu sarunu biedru, — un tava vēlēšanās piepildīsies!
Pompeo, ko kājas nes, metās pa ielu prom un, skaļi saukdams pēc palīdzības, nozuda aiz stūra.
Kad vēlīnais apmeklētājs bija prom, Benvenuto aizvēra logu, uzkāra arkebūzu uz naglas un atkal nolikās gultā, uzjautrinādamies par to, cik pamatīgi viņš bija nobiedējis nabaga Pompeo.
Nākamajā dienā nokāpis darbnīcā, kuru pirms stundas bija atvēruši viņa mācekļi, Benvenuto ieraudzīja ielas pretējā pusē stāvam Pompeo, kas jau rīta agrumā bija atnācis šurp un gaidīja viņa ierašanos.
Pamanījis Čellīni, Pompeo sveicināja viņu tik sirsnīgi un draudzīgi, cik sirsnīgi un draudzīgi droši vien vēl nebija sveicinājis nevienu citu visā pasaulē-
— Ā, — Čellīni iesaucās, — tas esat jūs, karsti mīļotais Pompeo! Goda vārds, pagājušā naktī es gandrīz pārmācīju kādu nelieti, kas uzdrošinājās saukties jūsu vārdā!
— Patiešām? — Pompeo izmocīja smaidu, soli pa solim tuVodamies darbnīcai. — Kā tad tas notika?
Benvenuto pastāstīja svētā tēva sūtnim, kas naktī bija noticis, taču Pompeo tā arī neatzinās, ka Benvenuto runājis tieši ar viņu, jo tēlnieks bija nosaucis viņu par zaķapastalu. Pēc tam, pabeidzis savu stāstu, Čellīni vaicāja Pompeo, kādam laimīgam gadījumam jāpateicas, ka viņam ir tas gods tik agrā rīta stundā redzēt savās mājās dārgu ciemiņu.