Saulcerīte Viese
Aspazija
.,..
Aspazijas daiļrade atstājusi dziļas pēdas latviešu demokrātiskās mākslas un sabiedriskās domas attīstībā. «Zaudētas tiesības», 'Vaidelote», «Sarkanās puķes», «Sidraba šķidrauts», «Saulains stūrītis» — tās ir grāmatas, kuras nosaucot vien latviešu lasītājam atdzīvojas priekšstats par daudzpusīgu, temperamentīgu mākslinieces personību un skarbu, lieliem vēsturiskiem notikumiem piesātinātu laikmetu, kurā darbojusies dzejniece. Aspazijas vārds nesaraujami saistīts ar Jaunās strāvas trauksmainajām dienām. Spēcīgi tas skan 1905. gada vētrā. Un tam nevar paiet garām, runājot par Tautas dzejnieka Raiņa likteni: būdama viņa dzīvesbiedre, Aspazija pavadījusi Raini trimdā, emigrācijas vientulībā, atbalstījusi viņa radošo darbu.
Dzejnieces mūžs pagājis pretrunīgā un sarežģītā laikmetā. Viņa ienāk literatūrā Jaunās strāvas uzplūdu un tautiskā romantisma norieta gados. Aspazija piedzīvo gan jaunstrāvnieku arestus, gan 1905. gada revolūcijas dienas un smago reakciju, gan divus pasaules karus, gan buržuāziskās Latvijas republikas izveidošanos un bankrotu, dažādu politisko partiju un sabiedrisko strāvojumu formēšanos, savstarpējās cīņas, dažādus ideoloģiskus un mākslinieciskus meklējumus literatūras attīstības procesā.
«Mēs neesam vēl tā paaudze, kurai lemts skatīt izredzēto zemi,» dzejniece raksta «Ziedu klēpja» priekšvārdā 1911. gadā. «Mēs esam traģiska paaudze, iežņaugta starp divām kultūrām, no kurām, kā jau minēju, viena nav vēl sabrukusi un otra vēl nav uzcelta.»
Laikmeta pretrunas izpaužas Aspazijas mākslā un sabiedriski politiskajos uzskatos tāpat kā kritikās un apcerēs par Aspaziju.
Aspazijas drāmu un lirikas aktuālais raksturs jau ar dzejnieces pirmo parādīšanos saista gan lasītāju, gan kritiķu uzmanību. Par viņu strīdas. Viņu noliedz. Viņu cildina. Nav tādas nedēļas 90. gadu vidū, kad vismaz vienā no vadošajiem latviešu laikrakstiem pozitīvā vai negatīvā nozīmē netiktu pieminēts dzejnieces vārds. Progresīvā kritika šajā laikā visaugstāk vērtē Aspazijas dedzīgo līdzjūtību darba cilvēka liktenim, viņas varoņu drosmīgos raksturus.
Pirmo plašāko apcerējumu par Aspazijas vietu tautas literatūras procesā 1904. gadā dod Jānis Asars. Kritiķis uzsver, ka dzejniece sāk «latviešu modernās rakstniecības vēsturi». Viņu vairs neinteresē vērojošs sadzīves ainu aprakstījums, kāds sastopams Apsīšu Jēkaba vai Kaudzītes Matīsa darbos. Viņa tēlo cilvēka sarežģīto iekšējo pasauli, dvēseli, individualitāti. Šī individualitāte ir spēka un nemiera pilna, tajā rūgst un laužas protesta kliedziens pret visu, kas traucē attīstīties. Aspazija — tipiska romantiķe, un viss viņas romantisms tiecas uz nākotni.
Kā aktīvu romantiķi, spilgtu sabiedriskās psiholoģijas izteicēju Aspaziju vērtē arī Andrejs Upīts, Roberts Pelše un Vilis Knoriņš apcerējumos par dzejnieci pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves.
«Viņa vēlas dzejai dzīvot, dzīvi ar dzeju veldzēt un veidot,» analizēdams Aspazijas Rakstu otro izdevumu, 1911. gadā norāda Andrejs Upīts. «Aspazijas dzejas reālo, svarīgo stāvu nes spēcīgi romantikas spārni.»
«Vienas dvēseles dziesma ir visa Aspazijas dzeja, kā pati dzīve plašas un nemiera pilnas dvēseles, tik dzidras, ka tur atspoguļojas sīksīkos vilnīšos visas laikmeta trīsas, tiek rožainos sapņu metos ieaustas. Tik dziļi pārdzīvotas individuālas lirikas un tik sabiedriski aktīvas vēl nebija bijis,» 1913. gadā rakstā «Vienas dvēseles dziesma» saka Vilis Knoriņš.
Roberts Pelše apcerējumā «Kurp trauc «Aspazijas varones»?» apzīmē viņu par demokrātiskās, progresīvās sīkpilsonības, nevis proletariāta rakstnieci un cīnītāju. Taču, kā kritiķis norāda, tieši proletāriskā auditorija visvairāk uzklausa «lielās rakstnieces mūžīgā nemiera saucienus».
Laikā, kad progresīvā un marksistiskā literatūras kritika Aspazijas daiļdarbus vērtē kā izcilus demokrātiskās mākslas sasniegumus, konservatīvās aprindas vēršas pret dzejnieci ar visasākiem uzbrukumiem. Vesels putekļu mākonis uzvirpuļo pēc pirmo sadzīves drāmu uzvedumiem Jaunās strāvas laikā un turpinās līdz pat Stolipina reakcijas gadiem. Sākušies ar pārmetumiem par darbos ietverto ideju aizgūšanu no Vakareiropas un Krievijas, par māksliniecisko nevarību, šie uzbrukumi gala rezultātā vēršas pret Aspazijas darbos attēloto problēmu nozīmīgumu latviešu dzīvē, pret dzīves atspoguļojumu Aspazijas mākslā. Sevišķi raksturīgas šajā ziņā ir 1896., 1897. gadā izdotās anonīmās brošūras «Aspazija un mūsu kritika» un R. Klaustiņa apcerējums 1908. gadā — «Aspazija un Veidenbaums kā tipiski jaunromantiķi».
Buržuāziskās kritikas attieksme pret Aspaziju sāk mainīties 1911. gadā. Aspazija ir izveidojusies par pārāk nozīmīgu faktoru latviešu kultūras dzīvē, lai viņu varētu noliegt. Izmantojot dzejnieces konfliktu ar kreisajiem laikrakstiem, daļa buržuāzisko kritiķu sāk tuvoties Aspazijai ar uzsvērtu godbijību, pasvītrojot, ka viņa ir liela māksliniece — tik liela, ka viņas darbos velti meklēt «sīkus» dienas notikumus un kaislības.
«Par daudz plaši, ne no viena nesasniegti ir viņas mērķi un ilgas, par daudz tālu, pāri tagadējam laikmetam un cilvēkiem tiecas viņas skats, lai viņa būtu varējusi palikt par kādas vienas šķiras, ne nu vēl partijas dzejnieci,» 1912. gadā brošūrā «Aspazija, prese un strādnieki» raksta Ķibuļu Andrejs (A. Spriņģis). Apmēram šādiem pašiem vārdiem operē arī «Jaunāko Ziņu», «Pēdējā Brīža», «Latvijas Sarga» un citu buržuāzisko laikrakstu recenzenti 30. gados, kad pēc Raiņa nāves pretrunas Aspazijas politiskajos uzskatos sāk izteikties sevišķi spilgti.
Ulmaniskās diktatūras un vācu okupācijas laika literatūras kritika faktiski nerunā par Aspazijas darbu sabiedrisko nozīmi un filozofisko saturu. 1935. gadā izdotajā «Latviešu literatūras vēsturē» Līgotņu Jēkabs Aspazijas raksturojuma priekšplānā izvirza «organisku nemieru un dvēseles trauksmi», «cilvēcības ideju» — pretstatā sociālajām idejām, «dzejas darbu» — pretstatā laikmeta problēmu risinājumam. Sajā raksturojumā Aspazija paliek individuālisma sludinātāja, mīlestības jūtu tēlotāja, aicinātāja pretī nezināmām tālēm.