Mirdzas un Asjas tēli ir nozīmīga parādība latviešu dramaturģijā arī tajā ziņā, ka, atskaitot Rūdolfa Blaumaņa «Pazudušo dēlu», līdz 1894. gadam sarakstītajās lugās autori stāsta par notikumiem un pavisam maz par raksturiem, šos raksturus neatklāj attīstības procesā. Mirdzā redzam cilvēka cīņu ar sevi, viņa personības attīstību un pārvērtības, tiesa, gan ne reālistiskai, bet romantiskai dramaturģijai raksturīgās līnijās ar neikdienišķu pacēlumu un patosu. Asjas tēlā ir vairāk zemes smagnējības, nolemtības. Tēls aizkustina ar savu mūža traģiku, ar jūtu kvēli, ar nespēju kaut ko izmainīt cilvēku un dievu lemtajā liktenī.
Pārliecinoši Aspazijai izdevies parādīt arī īstos vaininiekus, kas nosaka gan Asjas rīcību, gan Mirdzas ciešanas. Vecie likumi, dogmas un tradīcijas neļauj attīstīties cilvēka personībai, dzīvot brīvu dzīvi, sekot sirds aicinājumam. Tos pārstāv krīvs un karalis. Gan vienam, gan otram cilvēks ir tikai ierocis cīņā par varu, ikvienu, kas saceļas pret viņiem, gaida sods. Gan šai tēmai, gan Mirdzas ilgām pēc harmoniskas dzīves ir laikmetīgs skanējums, vērsts pret sabiedrību, kurā valda baznīca un ķeizars, kur tradīcijas un dogmas nomāc personību. Ne velti «Dienas Lapā» 1894. gadā rakstīti atzinumi:
«Luga ir saucēja balss tuksnesī pēc brīvības un tiesībām, un laimes, kāda nav sasniedzama seklības laikā. Luga meklē pēc jauna satura dzīvei.» (Nr. 217.)
Toties «māmuļas» aprindu ļaudis «savas autores» daiļradē nekādu problēmu nesaskata. Recenzenti «Baltijas Vēstnesī», «Tēvijā», «Balsī» lugā atrod tikai mīļotāju bēdu un jaukumu tēlojumu. Neviens pat neievēro, ka Mirdzas mīlestības stāsts risināts ciešā sakarā ar viņas garīgās pasaules pārveidošanos, noskaidrošanos iekšējās cīņās. Fricis Kārkluvalks «Baltijas Vēstnesī» pat apgalvo, ka Mirdzas tēls ir neskaidrs, un izsaka nožēlu, ka varone «tik traģiski beidzas» (1894, Nr. 21). Vienprātīgi tiek slavēts «burvīgais romantisms», kas piemīt seno laiku dzejiskai tēlošanai.
Arī vēlākā laikā «Vaideloti» buržuāziskā kritika traktē kā mīlestības stāstu, ko sevišķi pievilcīgu dara krāšņais senatnes fons. Reizēm šo darbu mēģina pretstatīt Aspazijas «Zaudētām tiesībām» un «Neaizsniegtam mērķim», izceļot «tīrās mākslas» pārākumu pār aktuāli sabiedrisku daiļdarbu. Tas jau ir Aspazijas agrīnā daiļrades posma galveno attīstības līniju sagrozījums, jo «Vaidelote» ir izejas punkts uz lugām, kas analizē sabiedriskus jautājumus.
Lugas pirmizrāde notiek 1894. gada 19. janvārī Rīgas Latviešu teātrī. Tas ir liels notikums pašas dzejnieces dzīvē un bagātīgi atalgo garu gadu ciešanas un neatlaidību. Lugas panākumi dzejniecei ir spoža uzvara pār savām šaubām, tie rada ticību talantam, dod gandarījumu par agrākajām neveiksmēm.
Luga ir izcils notikums arī latviešu teātra dzīvē. Blakus topošajam reālistiskās drāmas meistaram Rūdolfam Blaumanim uz skatuves nostājas jauna romantiskās drāmas meistare Aspazija, ar savu darbu sagatavodama ceļu pēc gadiem desmit topošo Raiņa lielo traģēdiju uztverei. Rīgas Latviešu teātris pūlas sagatavot lugai labu uzvedumu. Jaunus kostīmus gatavo pēc J. Rozentāla un A. Baumaņa skicēm. Jāzeps Vītols komponē Mirdzas dziesmu. Pirmo reizi latviešu teātra vēsturē iestudēts balets — «ragutnicu deja» Mildas svētkos. Arī aktieri ķeras pie darba ar patiesu sajūsmu. Dace Akmentiņa — Mirdza un Jūlija Skaidrīte — Asja izveidojas par lieliskām galveno lomu tēlotājām, kuras gadu gaitā nevar pārspēt neviena cita aktrise. «Vaidelote» ar īsiem pārtraukumiem paliek uz Rīgas Latviešu teātra skatuves līdz pat tā pēdējiem pastāvēšanas gadiem. Tā kļūst par populārāko Aspazijas lugu un iestudēta divdesmit lielākajos Latvijas teātros, pie tam Rīgas Latviešu teātrī, Liepājas Latviešu teātrī, Liepājas Jaunā teātrī, Nacionālajā teātrī un citur inscenēta vairākas reizes.
Padomju laikā pie «Vaidelotes» iestudēšanas ķeras J. Raiņa Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis. Izrāde pierāda, ka Aspazijas māksla skan arī mūsu laikam. Luga piedzīvo pāri par simt izrādēm un saviļņo ar savu cilvēciskumu, jūtu patiesīgumu, personības spēku. «Izrāde ir aizraujošs, saturīgs stāsts par cilvēku dzīvēm un likteņiem,» atzīmē teātra kritiķis Jānis Kalniņš, 1958. gadā pēc pirmizrādes «Cīņā» analizēdams teātra sniegumu. Tālā senatnē norisinājies mīlas stāsts dod mūsdienu skatītājam romantiskā formā ietvertas, ar lielu autores kaismi izteiktas filozofiskas atziņas par cilvēka dzīves vērtību, personības attīstību, pārvarot iekšējās pretrunas.
Es vētras zvanis esmu Un zvanu negaisu …
*Pastaiā diena'
Vaidelotes» pirmizrāde paceļas kā robežstabs Aspazijas dzīvē. Tā neiezīmē tikai pirmos lielos panākumus vien. Pēc lugas premjeras var runāt par dzejnieces atklātu pāriešanu Jaunās strāvas pusē.
Pakāpeniski briedusi viņas neapmierinātība ar Rīgas Latviešu biedrības aprindu garīgo pasauli, audzis nemiers ar miegaino, inerto sabiedrību. Ir vajadzīgs tikai kāds spēcīgāks ierosinājums, lai interese par «pretējo nometni» uzliesmotu visā pilnībā un jaunā māksliniece spertu izšķirošo soli. Sis ierosinājums arī nāk. Aspazija iepazīstas ar «Dienas Lapas» redaktoru Jāni Pliekšānu, toreiz vēl nevienam nezināmo dzejnieku Raini.
Fricis Garais ir uzrakstījis recenziju par lugu «Dienas Lapai». Pirms iespiešanas tā nonāk Aspazijas rokās. Darba iztirzājums viņu galīgi neapmierina. Pēc gadiem priekšvārdā grāmatai «Rainis un Aspazija. Dzīvē un mākslā» dzejniece raksta:
«Recenzija bija ļoti laba, bet tur galīgi bija pārprasts Mirdzas raksturs. Tas mani ļoti uzbudināja, jo Mirdza biju es pati un viss cits bija blakus lieta. Es, neko vairs nedomādama, kā vētra aizdrāzos uz «Dienas Lapas» redakciju, uzsviedu manuskriptu uz galda un teicu, lai raksta, cik slikti grib, tikai ne nepareizi.