Es ieraudzīju sev sēdam priekšā jaunu cilvēku, pašu redaktoru, bālu, slaidu, pašaustās drēbēs … Viņš solīja visu pārlabot, un viņa acis manī raudzījās kā divi bezdibeņi. Viņš lūdza, vai drīkstot mani kādreiz apciemot. Es to atjāvu.»
Tā noris īsais tikšanās brīdis, kam vēlāk tik liela nozīme abu dzejnieku dzīvē. Jāšaubās vienīgi, vai nemiers ar to, ka pretējās nometnes laikrakstā parādīsies raksts, kur nepareizi interpretēts Mirdzas tēls, ir īstais iemesls «Dienas Lapas» apmeklēšanai. Dzejnieci gan laikam daudz vairāk skubina interese par Jaunās strāvas komandpunktu, no kura tā brīdinājuši «māmuļnieki».
«Dienas Lapas» 1894. gada 15. numurā blakus Friča Garā rakstam iespiesta redakcijas piezīme, ka tā nevar pievienoties visām autora domām, un kāda anonīma kritiķa A. (visticamāk paša Pliekšāna) recenzija, kas vietām tiešām padziļina «Vaidelotes» analīzi.
Rainis drīz izmanto satikšanās atļauju. Sākas tuvāka iepazīšanās, strauji pieaug interese vienam par otru. Vēstulēs drīz sāk skanēt intīmi toņi. Aspazijas dzīvē ienāk mīlestība. Kā stimulējošs, rosinošs, audzinošs spēks, kas atraisa enerģiju un optimismu, ticību sev un nākotnei.
Arī Rainis, kam daudz uzskatu un domu biedru, visu laiku ilgojies pēc cilvēka, kas viņu saprastu līdz pašiem būtības dziļumiem. Pēc dabas ļoti kautrīgajam un viegli aizskaramam dzejniekam tādu nav iespējams ātri atrast. Aspazija ir tas cilvēks, ar kuru viņš rod visciešāko garīgo kontaktu un īstās saprašanās brīžos — vispatiesāko laimes izjūtu.
Un tomēr nevar runāt par laimes izjūtu vien. Pārlasot dzejnieku saraksti kaut vai pirmajos tuvības gados, pārsteidz tās domas amplitūda un dziļums, autoru nemitīgās pilnveidošanās alkas, kaislā vēlēšanās dzīvot «nākotnes cilvēku» dzīvi. Šīs mīlestības vēstules ir reizē polemika, pašatzīšanās, reizē agrākās dzīves un uzskatu pārvērtēšana, reizē — prieka apliecinājums, bijīga izbrīna par mīļotā cilvēka personību. Pāri par divtūkstoš vēstuļu lielā kolekcija, kas pēdējā gadu desmitā savākta vienkop J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, būs bagātīgs materiāls ne tikai Aspazijas un Raiņa dzīves un uzskatu pētniekiem, bet arī psihologiem, sociologiem, filozofiem, tautas kultūrvēstures apcerētājiem.
«Es vienmēr baidos, vai Tev to jauno varu dot, tos lielos mirkļus, vai netopu Tev sekla? … Tas jaunais, ko es varu Tev sniegt, ir mana mīlestība, kas vienmēr asarās mazgājas tīra, un mans darbs, kas ved pie Tevis,» raksta dzejniece Rainim 1895. gada 4. maijā.
«Visā darbā un panākumā jūties tomēr bezdievīgi vientuļš,» atzīstas dzejnieks Aspazijai 1894. gada 13. maija vēstulē. «Vai man ar vajadzīgs brīnums? — es meklēju dvēseli.»
Wie bin ich glьcklich, selig, reich, Durch Deine Liebe gцttergleicht Nun kann ich wieder kдmpfen, schaffen, Von neuem blitzen meine Waffen, Kein Flug fьr uns zu kьhn, zu hoch, — Wir wissen's: «Sie bewegt sich doch!» —
ap 1895. gadu Aspazija improvizē dzejoli uz kādas Raiņa vizītkartes.
«Ir taču taisnība, ka mēs vienmēr atdzimstam un ka mēs aizvien vairāk spējam attīstīties uz augšu. Tas jau ir, ko es vienmēr esmu meklējis, — pilnīgi dzīvot. Un kaut arī mēs nonāktu pie visattālākās robežas,» Rainis raksta ap 1896. gadu. Dzejnieks nemitīgi skubina Aspaziju paplašināt un pilnveidot savu garīgo pasauli, attīstīt personību, neapstāties pie sasniegtā. Dažādi variēdamies, vienmēr skan Raiņa jautājums:
«Vai acumirkļa laime atsver visu dzīvi? /…/ Vai spēka gadi ir ar to apmierinājami? Vai nav noziegums ar to apmierināt, teikt — vairāk nevajaga?» (13. maijā 1894. g.)
Vēstulēs un dienasgrāmatās dzejnieki allaž uzsver — katru jaunu domu, katru pārdzīvojumu un atziņu nepieciešams atklāt mīļotajam cilvēkam, lai tad kopā ar viņu to apcerētu un atrisinātu, lai «kopīgi attīstītos». Zīmīgs piemērs šādai «kopīgai domāšanai» ir kaut vai līdz šim nepublicētais «Nākotnes cilvēka» manuskripts, pie kura Rainis strādā tieši pirmajos tuvības gados. Savā saturā tas ir vēl neizkārtotu piezīmju kopojums par visdažādākajiem socioloģijas, mākslas, filozofijas, psiholoģijas jautājumiem, būtiski nepieciešams vēlāko Raiņa darbu tapšanas procesā. Blakus Raiņa atzīmēm te atrodas arī Aspazijas iebildumi, papildinājumi, dažkārt pat kopā uz vienas vienīgas lapiņas:
«/Rainis:/ Mietpilsonim un viņa dzejniekiem, vecās skolas dzejniekiem, skaistums un patiesība pastāv tikai tukšās frāzēs par debesīm un nesasniedzamiem ideāliem, runājot par tiem tikai elēģiski rezignētā tonī: ir pārāk skaisti, ka cilvēks būtu labs un patiess. Nav lemts tā būt; tas iespējams tikai dieviem. Cilvēks šeit dzīvo vienīgi, lai īsu brīdi aizmirstos. Viņš ceļas un atkrīt tūliņ smagi atpakaļ, un vai gan tad tur var justies labi?
/Aspazija:/ Nākotnes cilvēkam jāizteic mīlošais «Es», bet ne «Es» ar pātagu rokā. Viņa spēku pārmēram jāpastāv ne iznīcināšanā, bet darot dzīvu.»
Savukārt Raiņa piezīmes: «Jā», «Nē», «Mīlulītei taisnība» — atrodamas Aspazijas dienasgrāmatās un vēstulēs.
Cieši dzejniekus vieno interese par literatūru, cieņa vienam pret otra daiļradi. Jau ar pirmajām vēstulēm Rainis uzmanīgi seko Aspazijas darbam, kļūst par viņas sacerējumu pirmo vērtētāju. Rainis tik dziļi iejūtas Aspazijas lirikas īpatnībā, ka viņa atdzejotie Aspazijas vācu dzejoļi krājumā «Sarkanās puķes» šķiet kā pašas autores sacerēti. Sākot ar «Fausta» tulkojumu, Rainis kļūst Aspazijai par paraugu arī daiļrades meistarībā. Taču Aspazija šajā ziņā ne mazāk sniedz Rainim. Viņa nav tikai daiļdarbu pirmā vērtētāja un pašaizliedzīga pārrakstītāja, bet arī aktīva stimulētāja, pilnasinīga, īsta dzejnieka paraugs.
«Tu ik brīdi vari domāt pantos. Tu pati esi kā divpēdaina dzeja, visa Tava dzīve, visa Tava būtne ir kā dzejolis. Tā es iedomājos Gēti. Visi citi, kā Puškins saka, ir dzejnieki tikai palaikam, sajūsmas brīdī, bet Tu — vienmēr.» (Vēstule 28. septembrī 1899. g.)