Kad abi mākslinieki iepazīstas, dzejnieka Raiņa vārds vēl lasītājiem svešs. Iznākušas gan Jaņa Jasenu Plikša «Apdziedāšanas dziesmas» un palikušas bez plašākas sabiedrības ievērības, bet lirisko dzejoļu krājumu un «Borisa Godunova» atdzejojumu noraidījuši izdevēji. Raiņa liriskie dzejoļi ir noslēpums pat viņa tuviniekiem. Acīm redzot, kautrīgajam, smalkjūtīgajam dzejniekam grūti runāt par to, kur viņš ielicis savu sirdi, atklājis savu dvēseli. Tikai 1895. gadā, labu laiku pēc iepazīšanās, Rainis savus dzejoļus parāda Aspazijai. Aspazija pareizi izjūt Raiņa diženo talantu, prot to atbalstīt un virzīt atklātībā.
Nav pamata apgalvot, ka Rainis bez Aspazijas nebūtu kļuvis par dzejnieku. Dzejnieks viņš bijis visu savu apzināto mūžu. Taču Aspazija ir darījusi visu, lai pārliecinātu viņu ticēt savam talantam, nākt atklātībā. Kad iznāk «Sarkanās puķes», viņa, piemēram, ievieto gandrīz nepazīstamā Raiņa vārsmas grāmatas vadmotīvos blakus populārāko tā laika cittautu dzejnieku lirikas rindām. Būdama nenoliedzami pārliecināta par savu talantu, viņa ar godbijību un vienkāršību pirmā atzīst Raini par lielāko latviešu dzejnieku.
Daudz kopīgu interešu Aspazijai un Rainim ir arī sociālajos jautājumos. Tas spēcīgi izpaužas nākamajās lugās — «Zaudētās tiesībās» un «Neaizsniegtā mērķī», rakstos par sieviešu jautājumu, disputos par literatūras uzdevumu. Rainim sociālo problēmu loks ir daudz plašāks. Tāpat kā Aspazija, Rainis līdz 1894. gadam ir izgājis garu dzīves skolu, kurā gan nav tik daudz asu ārēju lūzumu, bet kura iekšēji bijusi meklējumiem piesātināta, sasprindzināta. Rainis personiskajā dzīvē nav izjutis tik daudz zaudējumu un netaisnību kā Aspazija, bet saskatījis tās visas tautas liktenī un savus vērojumus agri
saistījis ar konsekventām revolucionārām atziņām. Studijas Pēterburgā, saskare ar revolucionāro krievu jaunatni, advokāta prakse tautas nabadzīgajos slāņos, redaktora darbs laikrakstā, ap kuru pulcējas progresīvā latviešu inteliģence, brauciens uz ārzemēm un piedalīšanās Internacionāles kongresā, ciešā sadarbība ar P. Stučku, F. Roziņu, J. Jansonu-Braunu — tas viss 90. gados Rainī veido sabiedrības attīstības procesu izpratni. Rainis ievērojami paplašina arī dzejnieces sociālos uzskatus. Pārrunās ar Aspaziju Rainis māca dzejniecei ne tikai saskatīt kapitālistiskās pasaules trūkumus, bet arī redzēt nākotnes perspektīvas, tos spēkus, kas sagatavo sabiedriskās pārmaiņas.
1894. gadā par Aspaziju sāk runāt kā par Jaunās strāvas mākslinieci. Tomēr Aspazijas un Jaunās strāvas attiecības ir diezgan sarežģītas. Arī pati Jaunā strāva ir komplicēta kustība, kurā savijas dažādi centieni un mērķi.
Jaunās strāvas veidošanās sākas pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, kad izaug plašs inteliģences slānis, kas nesamierinās ar valdošās buržuāzijas idejiskajiem centieniem un, sākot ar 1886. gadu, grupējas ap jauniznākušo laikrakstu «Dienas Lapa».
49
«Jaunā strāva /…/ bija visaptveroša garīga kustība, kura savā sfērā ievilka ij socioloģiju, ij dabas zinātnes, ij literatūru un mākslas, ij sabiedrisko dzīvi, ij sieviešu kustību, /…/ ij filozofiju, ij jaunu pasaules uzskatu meklēšanu. Ij politikā viņa meklēja plašumu,» raksta Rainis apcerējumā «Jaunā strāva». Taču viena no pašām būtiskākajām Jaunās strāvas īpašībām ir tā, ka radikālākā opozicionārās inteliģences daļa iepazīstas ar marksismu un 90. gados sāk marksisma propagandu plašākās tautas masās — gan legālā, gan nelegālā ceļā.
Marksisma idejās Aspazija neiedziļinās, ar tā popularizēšanu nenodarbojas. Bet tuvība ar Raini, kontakti ar jaunstrāvniekiem daudz ko noskaidro Aspazijas trauksmē pretī labākai dzīvei. Tuva un saprotama Aspazijai jaunstrāvnieku garīgā pacilātība, revolucionārais nemiers, dedzīgā vēlēšanās uzlabot darba cilvēka dzīvi, entuziasma pilnā cīņa par jaunu, progresīvu ideju propagandu, kultūras dzīves ievirzīšana dziļākā gultnē.
«Cik laimīga es esmu, kad atrodu, ka mūsu centieniem ir piekritēji, kāds plašs darba lauks mums atveras nākotnei, ak, mīļais, dārgais, kā mēs kopā pūlēsimies, kā mēs strādāsim I Kad Tu zinātu, cik daudzi uz Tevi gaida!» raksta dzejniece Rainim 1894. gada 22. jūlijā no Nītaures, kur viņa viesojas progresīvā ārsta Zolta ģimenē.
Jaunajai strāvai tuvas noskaņas jūtamas jau «Vaidelotē». Nākamā luga — «Zaudētas tiesības», ko uzved 1894. gada pavasarī, spilgti liecina, ka autore tālu aizgājusi no tiem principiem, ko mākslai izvirza tautiskā buržuāzija.
Arī viesošanās Nītaurē dod spēcīgu ierosinājumu tālākajā daiļradē. Kopā ar Dr. Zoltu, kas «abonē «Dienas Lapu», liek to iesiet un sūta apkārt pa pagastu», Aspazija ne tikai pārrunā daudzus Jaunās strāvas laikam aktuālus jautājumus, bet ari iepazīstas ar Nītaures apkārtni. Sevišķi dzejnieces uzmanību saista kāds mežonīgs kalns purvāju vidū. Teikas stāsta, ka senos laikos tur dzīvojušas raganas, darījušas daudz posta visai apkārtnei un tad tikai tās varējuši aizdzīt, kad visapkārt nodedzināti meži. Uz Rīgu Aspazija
jau atgriežas ar nākamās drāmas «Ragana» iecerēm. Bet vēl pēc gadiem Nītaures meži kļūst par «Sidraba šķidrauta» varoņu darbības vietu.
Drūma ala mežu biezokņos, kur no saules stariem slēpjas ļaunu darītājas raganas. Karaļpils greznums, ko iekāro spožumu alkstoša dvēsele. Prinča un burves tikšanās, mīlas dzimšana … Lugas saturs virzās projām fantastikas valstībā. Un tomēr galvenās varones Liesmas, tāpat kā vaidelotes Mirdzas, tapšanu nosacījis laikmets, dzejnieces alkas izprast jauna tipa personības veidošanos. Kā atbilde jaunām idejām «atmodas arī Raganas dvēsele, ar visu savu liesmaino būtību no vecās dzīves ārā lauzdamās un nespēdama vēl jaunā gaismā atrast sev stāvokli, ar tūkstoš taustekļiem vēl pie vecā turēdamās un tā mūžīgās pretrunās svaidīta,» atmiņās «Kā radusies drāma «Ragana»» stāsta Aspazija.