Kā garīgi plašākas, saturā dziļākas dzīves meklētāju Liesmu uztvēra arī jaunstrāvnieciskā kritika:
Sīs sievietes — Fausta jēdziens par «gaismu» — vai sauksim to par laimi, brīvību, personisku, individuālu apmierinājumu — pastāvīgi mainās un top aizvien plašāks, lielāks, cēlāks, varonīgāks, līdzīgi kā mainās Fausta cenšanās pēc pasaules mīklas izprašanas un pēc galēja apmierinājuma…» raksta anonīms kritiķis «Dienas Lapā» 1895. g. 80. numurā.
Ceturtā sievietes emancipācijai veltītā drāma «Neaizsniegts mērķis» vairs netiek uzņemta Latviešu teātra repertuārā.
No 1894. gada līdz 1896. gadam Aspazija sacer virkni publicistiskas kvēles piesātinātu dzejoļu. Asi vina kritizē buržuāziskās kultūras pagrimumu, dedzīgi sauc darba cilvēkus izcīnīt labāku dzīvi. Prologā «Jonatana biedrības 25 gadu pastāvēšanas svētkiem» viņa aicina apzinīgākos strādniekus:
Pirmie jūs pa priekšu ejat, Citus līdzi aizrausiet! Un tie vienosies un plūdīs Vienā strāvā varenā — Nevaldāma, neturama Ņems sev ceļu brīvība.
1894. gada 20. novembrī Aspazija nolasa referātu «Tikumības jautājums lugā «Zaudētas tiesības»». Te skaidri redzams, ka dzejniece aizstāv jaunstrāvnieku pozīcijas gan jautājumā par sievietes tiesībām, gan par mākslas sabiedrisko uzdevumu.
Asa saraušanās ar Rīgas Latviešu biedrības aprindām notiek 1895. gada pavasarī, kad Aspazija oponē advokātam Teikmanim biedrības priekšlasījumu vakarā. Drīz pēc tam parādās ass Aspazijas raksts «F. K. kungs un emancipācija».
Opozīciju «vecajai strāvai» pauž arī 1895. gada diskusija dzejā ar Rūdolfu Blaumani, kur dzejniece māksliniekam kā viscildenāko uzdevumu izvirza kalpošanu dzīves attīstībai.
Kad kļūst galīgi skaidrs, ka dzejniece pie «māmuļas» neatgriezīsies, notiek viņas «likvidēšana» šajās aprindās. 1895. gada pavasarī, teātra sezonu beidzot, viņu atlaiž no darba un izslēdz no biedrības.
Pēc vietas zaudēšanas Aspazija Rīgā nevar atrast piemērotu nodarbošanos. No vīra viņa nav šķīrusies. «Labākās aprindas» dzejnieces dzīvi izmanto visdažādākajām tenkām. Pat «Dienas Lapas» izdevējs P. Bisenieks ir uztraucies, ka
Raiņa un Aspazijas mīlestība varētu kaitēt «avīzes reputācijai». 1895. gada vasaru dzejniece pavada Rīgas Jūrmalā un Jelgavā, kur dzīvo viņas vecāki. Gada beigās pēc aiziešanas no «Dienas Lapas» uz Jelgavu pārceļas ari Rainis ar māti un vecāko māsu. Jelgavā viņš domā atsākt advokāta darbu un gandrīz veselu gadu eaida valdības atjauju strādāt jurista specialitātē. Jelgavā pavadītais laiks ir ārēji visai kluss un raižu pilns — bažas sagādā tīri materiāla rakstura rūpes.
Aspazijas sakari ar revolucionāro inteliģenci turpinās. Kopā ar Raini viņa apmeklē Jelgavas jaunstrāvnieku pasākumus un skolnieču nelegālā pulciņa «Austra» sanāksmes. Viņa piedalās debatēs par sabiedriskiem jautājumiem, par sieviešu politiskajām tiesībām, izglītību, morāli. 1895. gada 17. jūnijā Jelgavas jaunstrāvnieki sarīko «Zaudētu tiesību» izrādi, kuras organizēšanā iesaistās ari dzejnieki. Augustā Aspazija dodas uz «Neaizsniegta mērķa» pirmizrādi Liepājā. Sabiedrība ar milzīgu uzmanību seko dzejnieces darbībai. Eduarda Veidenbauma asākās dzejas šajā laikā pazīstamas tikai nedaudzos rokrakstos, toties Aspazijas daiļdarbi kļūst par atklātu tribīni, no kuras plašām masām kļūst pieejamas svarīgas jaunstrāvnieku idejas.
Taču arī šeit ir savs «tomēr». Savu dzīvi Aspazija ir saistījusi ar vadošu jaunstrāvnieku ideologu, taču ar kustības radikālās daļas pārējiem vadoņiem viņa neatrod ciešāku kontaktu. Ar Pēteri Stučku viņa pat nonākusi konfliktā 1889. gadā, kad tas, būdams «Dienas Lapas» redaktors, atteicies uzņemt laikrakstā dzejnieces pretrakstu A. Alunāna parodijām par viņas dzejoļiem «Ganes dziesma» un «Viņš nāks». Apvainotā Aspazija apvelti ar satīrisku dzejoli arī «Dienas Lapu» un tās vadītāju. Dabiski, ka 1894. gadā Pēteris Stučka var ar neuzticību lūkoties uz mākslinieci, kuru par savējo slavina «Baltijas Vēstnesis» un «Balss». Pēc iepazīšanās ar Raini stipri vēsākas kjūst Aspazijas un Jaņa JansonaBrauna attiecības, kurš vēl 1894. gadā gatavo «Saimnieču un zelteņu kalendāram» pirmo biogrāfisko apcerējumu par dzejnieci. Simpātijas nerodas arī, tiekoties Raiņa māsai Dorai ar dzejnieka iecerēto. Pliekšānu ģimenes vēstulēs skaidri jūtams, ka Aspazija nav tā sieviete, ko viņa māsas vēlētos redzēt kā Jāņa līgavu. Dabiski, ka šīs personiskās nesaskaņas atstāj iespaidu gan uz dzejnieces tālāko gaitu, gan uz Raiņa un viņam tuvo cilvēku savstarpējām attiecībām.
Jelgavā Aspazija sakārto savu pirmo dzejoļu krājumu «Sarkanās puķes». 1095. gada 5. oktobrī cenzūra atjauj grāmatu izdot. Sajā laikā viņa saņem arī «Mājas Viesa Mēnešraksta» redaktora Pētera Zālītes piedāvājumu tulkot Gētes «Faustu». Aspazija šaubās, vai šis darbs būs viņai pa spēkam. Taču Rainis sola savu palīdzību. No sākuma «Fausta» tulkojums arī tiek iecerēts kā kopdarbs, taču apstākji vēlāk krasi izmainās un visu lielo atdzejojumu Rainis paveic gandrīz viens pats.
Kad Rainis velti izgaidījies atjauju jurista darbam, dzejnieki 1896. gada beigās nolemj braukt uz Berlīni. Izvēle šķiet laimīga — Rainis dabū vietu pie kāda inženiera, un vēlāk viņam sola darbu Berlīnes avīzē «Lokal—Anzeiger».
Dzejnieki nodzīvo Berlīnē apmēram trīs mēnešus. Viņi uzmanīgi seko vācu un citu tautu kultūras dzīvei, apmeklē muzejus un teātrus. Vēl ilgi Aspazija atceras Vereščagina gleznu izstādi Vecajā reihstāgā, G. Hauptmaņa «Audēju» divsimto izrādi un «Nogrimušo zvanu» Vācu teātri ar izcilajiem aktieriem Jozefu Kaincu un Agnesi Zormu galvenajās lomās. Rainis šajā laikā sāk «Vaidelotes» tulkojumu vācu valodā, paredzēdams to iesniegt kādā Berlīnes teātrī. Vācu lasītājs jau pirms šī brauciena ir nedaudz iepazīstināts ar Aspazijas daiļradi — 1895. gada jūnijā «Berliner Tageblatt» 24. numurā ievietoti V. Andrejanova atdzejotie «Saules meitas» fragmenti.