Tomēr samērā labi nodrošinātai un garīgi rosīgai dzīvei Berlīnē drīz pienāk gals. 1897. gada 28. janvārī Jelgavā nomirst Raiņa vecākā māsa Līza. Māte paliek viena. Dzejnieki steigšus atgriežas dzimtenē. Pēc māsas bērēm Rainis saņem ziņu, ka apstiprināts par zvērināta advokāta palīgu Lietuvas pilsētiņā Panevēžā. Martā dzejnieki dodas uz jauno dzīves vietu. Bet Panevēžas laiks jau ir ievadījums citam cēlienam Aspazijas dzīvē.
«Zaudētas tiesības» ir pirmais Aspazijas darbs, kur skaidri izskan jaunstrāvnieciskas idejas, kaut gan luga rakstīta, pirms dzejniece nonākusi ciešākā kontaktā ar «Dienas Lapas» ļaudīm.
Lugai vielu devuši galvenokārt Jelgavā pavadītie gadi, skarbā dzīves pieredze pēc Daukšu atstāšanas. Dzejniece Jelgavā ne tikai redzējusi daudzus prototipus savai lugai, bet arī pati pārpilnam izbaudījusi trūcīga cilvēka likteni. «Zaudētas tiesības» ir gadiem krāta rūgtuma, sašutuma un aktīvas līdzcietības izpausme. Tieši līdzcietības momentu dzejniece sevišķi uzsver, referātā «Tikumības jautājums lugā «Zaudētas tiesības»» runādama par tiem motīviem, kas mudinājuši rakstīt lugu. Darba cilvēks «nospiests zem dienas spaidiem un grūtībām, iet savu parasto, vienmuļīgo gaitu, kamēr viņa jūgs tam top par ieradumu un viņš klusēdams zem viņa sabrūk». Tūkstošiem šādu cilvēku aiziet pazušanā, bet «sadzīves troksnī» viņu nāvi neievēro. Dzejnieka pienākums tos aizstāvēt, noskaidrot, kāpēc noticis noziegums, izvirzīt problēmu, lai tad visi kopīgi to atrisinātu.
Daudzējādā ziņā «Zaudētas tiesības» ir «Vaidelotes» pretstats. «Vaidelote» tēlo tālu senatni, «Zaudētas tiesības» — tipisku sava laika notikumu. «Vaidelote» risina psiholoģisku konfliktu, un tikai otrajā plānā nojaušama dažādu sociālo spēku cīņa. «Zaudētās tiesībās» sociālais moments ir uzmanības centrā. Un tomēr lugām ir daudz kopīga. Arī «Zaudētu tiesību» galvenā varone Laima nes sirdī neizmērojamas alkas pēc skaidrības, harmonijas, laimes. Arī viņa ir romantisks tēls, kas smok sava laika šaurībā un zemiskumā. Arī viņā, tāpat kā Mirdzā, ir daudz kā no autores «es pati».
Galīgā postā ir nonācis naktssargs Sniedziņš ar slimu sievu, vecu krustmāti un trim bērniem. Ģimenes vienīgā apgādniece ir vecākā meita Laima. Viņa strādā, netaupīdama spēkus, lai uzturētu tuviniekus, tiecas pēc izglītības, pēc garīgi bagātas dzīves. Šie sapņi nav piepildāmi — nabadzība laupījusi viņai tiesības tos piepildīt. Nabadzība laupa arī iespēju izvairīties no bagātā Langarta uzmācības, kad tas «kailā cinismā» piedāvā viņai kļūt par tā mīļāko. Ļaut, lai slimo māti izliek no mājas, ja nevar samaksāt īri? Ļaut, lai mazākais brālis zog maizi? Iet cietumā par nesamaksātiem parādiem? Laima piekrīt Langarta priekšlikumam, ar to zaudēdama arī tās šķietamās tiesības, kas viņai kā «katrai godīgai sievietei» būtu bijušas uz sabiedrības cieņu un ģimenes laimi. Vispirmām kārtām Laimu nosoda un pazemo tie cilvēki, kas pārstāv «labākās famīlijas», ļaudis, kas paši vainīgi Laimas «krišanā». Dedzīgi, bieži vien pārspīlēti retoriskos monologos Aspazija ar Laimas muti protestē pret pastāvošo morāli, netaisnību un liekulību. Lai kā Laima cenšas izrauties no pazemojošā stāvokļa, mantīgās šķiras pārstāvji grūž viņu arvien dziļāk dzīves dubļos, neatstādami cerību, ka viņa reiz atgūs zaudēto pašcieņu. Tad Laima nošauj savu pavedēju un izdara pašnāvību. Viņa nogalina Langartu ar skaidru apziņu, ka iznīcina nelieti, kuru nekad nesodīs tiesa un likums. Kādā lugas nepublicētā variantā, kas, acīm redzot, noraidīts pārāk asā satura dēļ, Laimas nāve sniegta ar sevišķu skaudrumu. Langarts ir nošauts, viņa uzdzīves biedri grib Laimu sagūstīt un nodot tiesai, jo viņai «vairs nav tiesības iet brīvai». Tad Laima atbild:
«Jā, man nav vairs tiesības, bet jūs esat tie, kas man viņas laupījuši, jūs esat mani padarījuši par to, kas es esmu. Gabalu pa gabalam jūs esat manu dzīvi saplosījuši, kāpienu pa kāpienam nogrūduši mani bezdibenī. Jūs esat tie stiprākie, jūs esat uzvarējuši, nu tad ņemiet arī savu upuri I»
Lugas pamatnoskaņa ir sašutuma pilns kliedziens pret tiem, kam vara sabradāt vājo, neaizsargāto. Ne velti «Dienas Lapas» kritiķis T. J., 1894. gadā analizējot uzvedumu, raksta, ka luga daudz pareizāk būtu nosaucama par «Stiprākā upuri» (Nr. 79).
Aspazija nerunā par to, kā atrisināt drāmā parādītās pretrunas. Bet tas jau arī nemaz nav nepieciešams. Drāmas varones nāve, traģiskā sajūta, kas rodas lugas noslēgumā, pati par sevi nes līdzi lielu aktivizējošu spēku. Netieši par šo drāmas īpatnību Aspazija runā savā dienasgrāmatā 1919. gada 22. janvārī, apcerēdama iespaidus, ko skatītājos rada nenovēršamā varoņu bojā eja:
«Man šķiet, ka traģiskā sajūta, kas reizē mūs pilda ar žēlumu un pacilātību, ir izskaidrojama tā: žēlums, ka varoņa spēki ir tik mazi, lai cik spīdoša viņa gaita arī nebūtu samērā ar to lielo kārtības mūri, kas no laiku laikiem uzcelts, un ka citādi nemaz nevarēja būt, ka viņam pret šo mūri bija jāsatriecas. Bet pacilātība mūs pilda, nojaušot, ka šis mūris nav vairs tik nekustināms palicis un ka no tā tomēr mazs mazītiņš gabaliņš atdrupis, un mēs priecājamies nevis, ka vecā harmonija atkal valda, bet taisni, ka viņa ir traucēta.»
Idejiskā asuma ziņā salīdzinājumā ar «Vaideloti» Aspazija «Zaudētās tiesībās» spērusi lielu soli uz priekšu. To nevar teikt par māksliniecisko formu. Sadzīves vielā neiederas ne Aspazijai tik būtiskie romantiskie raksturi, ne romantiskās situācijas. Skatītājus traucē autores skaidri izteiktās simpātijas un antipātijas, galveno tēlu krasais sadalījums melnajos un baltajos. Ideju patiesība neapvienojas ar tēlojuma patiesību. Šodien «Zaudētas tiesības» lasīt ir pagrūti. Un tomēr — savā laikā ideju patiesības spēks ir tik liels, tik aktuāls, ka liek aizmirst visus darba trūkumus. Luga rada izcilu ievērību, iestudējums seko iestudējumam.