1894. gada 3. aprīlī «Zaudētas tiesības» uzved
Rīgas Latviešu teātris. Jau 8. maijā lugu iestudē Liepājas Latviešu labdarības biedrība, pēc nedaudz dienām izrāde seko Jelgavā, 29. maijā — Liepājas palīdzības biedrībā. Ar 1895. gadu sākas lugas gājiens pa mazajām skatuvēm. To uzved Kuldīgā (jau 1894. g.), Majoru-Dubultu labdarības biedrībā, vasaras dārzā «Arkādija», atkal Jelgavā, Jonatana biedrībā, Kalētos, Asītē, Zaļeniekos, Vietalvā, Straupē u. c. Lugā izvirzītās problēmas satrauc sabiedrību. No Liepājas, piemēram, raksta:
«Luga, kas ceļ gaismā no dažiem tik žēlīgi apslēptas neģēlības, pelna atzīšanu un ievērību. Ka mūsu publika arī neizturējās vienaldzīgi pret svētdienas izrādi, liecina daži izteicieni, ko noklausījos starpbrīžos: ka šovakar dvešot no skatuves citāda vēsma nekā citās reizēs. Šovakar iepazīstoties ar ko citādu, nekā līdz šim tas bijis parasts redzēt. Un bez tam lieliskie aplausi, kas atkārtojās, katram cēlienam beidzoties.» («Dienas Lapa», 1894, Nr. 105.)
Gandrīz veselu gadu «Dienas Lapā» pienāk ziņas no Zaļeniekiem, kur gatavojas lugas izrādei. Vietējie lielmaņi nodomam sīvi pretojas. Sievietes kautrējas spēlēt, «vecīši» izplata baumas par lugu un tās autori, bet «Zaļenieku jaunie ļaudis» nepiekāpjas — pieaicina Rīgas aktierus un sarīko izrādi.
Par to, kā lugu uzņem konservatīvās aprindas Rīgas Latviešu teātrī, «Dienas Lapā» raksta R. Tautmīlis-Bērziņš:
««Zaudētas tiesības» atkārtojot, manim bija izdevība noklausīties dažādus kritiķu spriedumus. Kāds šāds kritiķis bija neliels puiku pulciņš, kurš pēc katra cēliena beigām sauca: «Balagāns! Balagāns!» Kāds otrs bija ļoti resns kneipists: kad rakstniecei pasniedza lauru vainagu, viņš atelsies kliedza: «Nost! Nost ar to!» Bet neviens viņam nepiebiedrojās. Kāds cits sauca: «Sacerētājai vajaga dabūt sukas!»» (1894, Nr. 90.)
Pirms «Zaudētu tiesību» uzvešanas jau sākusies asa kritikas ciņa ap Zudermaņa «Godu». Aspazijas luga dod diskusijai jaunu materiālu un ilgu laiku paliek kritikas uzmanības lokā. Pat par dažām provinces izrādēm un atkārtotajiem uzvedumiem Rīgas lielajos laikrakstos parādās garas un strīdīgas recenzijas. Lugas popularitāti nosaka tas jaunais, ko «Zaudētas tiesības» ienes latviešu dramaturģijā. Kaut arī latviešu literatūrā jau ir lugu krājums ar sava laika dzīves tēlojumiem, tomēr dzīves varenā un pazemotā attiecības tik atkailinātā veidā kā šajā lugā nekur neparādās. Bet 90. gados šis jautājums kļūst īpaši aktuāls. Drāma dod iespēju jaunstrāvniekiem gan īsākās recenzijās, gan garākos apcerējumos izvirzīt prasību pēc jauna tipa mākslas, analizēt laikmetīgas problēmas.
Diskusija izvēršas galvenokārt trijos jautājumos: par dzīves patiesu atspoguļojumu «Zaudētās tiesībās» un līdz ar to par reālismu šinī drāmā; par «tikumības jautājumu», par to, vai Laimas rīcība ir morāliski attaisnojama; par «Zaudētu tiesību» un Zudermaņa «Goda» līdzību un atšķirībām.
«Dienas Lapas» kritiķis T. J. jau pirmajā recenzijā par lugu laikraksta 1894. gada 76.—79. numuros uzsver tās sabiedrisko nozīmīgumu. Šis darbs pierāda, ka arī sparīgākos un krietnākos cilvēkus salauž «stiprākā vara, sadzīves apstākļi». Līdz ar to «Zaudētas tiesības» ir «cīņas raksts pret drošas paspārnes ļautiņiem, labākām famīlijām». Kritiķis uzsver lugas aktualitāti īpaši tādēļ, ka neilgi pirms tās parādīšanās, recenzējot H. Zudermaņa «Godu», «Baltijas Vēstneša» kritiķi bija apgalvojuši, ka tādas sadzīves puses, kādas atspoguļotas «Godā», Latvijā nemaz nav sastopamas. «Zaudētas tiesības» pierāda, ka «ļauni cilvēki» atrodami arī pašu mājās un «ļauni apstākļi» arī. Buržuāziskā kritika te neko daudz vairs nevar iebilst — pārāk dzīva ir publikas atsaucība, pasvītrojot «Zaudētu tiesību» sakaru ar reālo dzīvi. Tad, nespēdams noliegt negatīvo parādību esamību, Varaidošu Zanders «Baltijas Vēstnesī» protestē pret to iztirzāšanu mākslas darbā, pret to, ka «mums būtu jāvelk dienas gaismā visas nešķīstības un netiklības, kuras nakts tumsība žēlīgi sedz un kuras ne tikai darīt, bet arī redzēt un pat zināt liedz mūsu iedzimtā kautrība, mūsu goda prāts un šķīstās sirds jūtas» (1894, Nr. 83).
Šī kaunība labi saprotama. Netieši to izskaidro pats Varaidošu Zanders, gada sākumā recenzējot «Goda» uzvedumu Latviešu teātrī:
«Mūs nospiež rakstnieka mācība, ka rādītais negods ir katras ļaužu šķiras sevišķais gods vai sevišķi goda uzskati, ka tas nostāda visus šos ļaunos cilvēkus kā savas ļaužu kārtas reprezentantus» («Baltijas Vēstnesis», 1894, Nr. 37).
Konservatīvo aprindu kritiķi izsaka nožēlu, ka Aspazija nokāpusi «prozas zemes pīšļos», ka tā mēģinājusi sekot reālisma un pat naturālisma strāvām.
Progresīvā kritika vērtē šajā laikā «Zaudētas tiesības» kā reālistisku darbu, saskata tajā pat reālisma sākumus drāmā. Šim uzskatam tomēr nevar pievienoties. Reālisms kā metode jūtams jau Ādolfa Alunāna darbos, bet Rūdolfa Blaumaņa «Pazudušajā dēlā» tas rāda pirmos mākslinieciski pārliecinošos rezultātus. «Zaudētas tiesības» smeļ vielu no laikmeta dzīves, izvēlas aktuālus, tipiskus konfliktus. Taču dzejnieces romantiskais temperaments nosaka romantismam raksturīgu centrālo tēlu veidojumu, situācijas, dialogus, kas ik bridi deformē reālismam piemītošo tēlojuma plūdumu, raksturu šķautnainību, valodas ikdienišķumu. Kā pareizi 1904. gadā norāda Jānis Asars Aspazijas Rakstu ievadā, tad «dzejniece nevar pilnīgi izteikties, rādot pasauli tikai dabīgā lielumā, bet viņai vajaga to palielināt, vajaga koturnu zem kājām, apžilbinošu krāsu uz paletes un ekstāzes apgaismojuma».