Ja atskaita Andreja Upīša «Latviešu jaunākās rakstniecības vēsturi», dažas J. Grota, J. Sudrabkalna un P. Ķikuta recenzijas, tad plašāka vērtējuma Aspazija neiegūst arī 20. un 30. gadu demokrātiskajā un marksistiskajā literatūras kritikā. Minētie kritiķi uzsver Aspazijas mākslas vitalitāti, dzejnieces cīņas garu un viņas varoņu iekšējo spēku. Raksturīgi, ka gandrīz visi spriedumi par Aspazijas mākslu pamatojas uz Jaunās strāvas laika darbiem. Sis periods sabiedriskās iedarbības ziņā šķiet tik spilgts, ka pat traucē iedziļināties saturiskajos un mākslinieciskajos atklājumos «Liriskā biogrāfijā», «Izplestos spārnos», «Aspazijā», «Trejkrāsainā saulē» u. c. Ernests Eferts-Klusais «Piezīmēs par latviešu ideoloģijas vēsturi» (1925. g.) šajos darbos redz galīgu revolucionārā protesta izzušanu, «sērās, maigās lirikas uzvaru».
Padomju laikā notiek liels latviešu kultūras mantojuma pārvērtēšanas process. Tā sākuma periods norit asas šķiru cīņas apstākļos — gan ar ieročiem rokās, gan aktīvi uzstājoties pret buržuāzijas ideoloģiskajām diversijām. Šajā laikā par Aspazijas daiļradi tiek izteikti visai bargi spriedumi, piemēram, Andreja Upīša grāmatā «Latviešu literatūra» (1951. g.). Galvenokārt tos nosaka dzejnieces uzskatu neskaidrības politiskajos jautājumos 30. gados un padomju literatūrzinātnē uz laiku ieviesusies neuzticība pret romantisma metodi vispār. Kā dzejnieces augstvērtīgākais sniegums tiek izcelts dzejoļu
krājums «Sarkanās puķes,» bet mūža otrās puses darbos «Latviešu literatūras vēstures» 3. sējuma autori 1956. gadā saskata ne tikai individuālismu un subjektīvismu, bet pat dekadences iezīmes.
Pēdējos gadu desmitos, pilnīgi uzvarot sociālismam, jūtami mainījusies arī literatūrvēstures attieksme pret kultūras mantojumu un jo sevišķi pret romantisko mākslu. Rakstos par «Vaidelotes» uzvedumu J. Raiņa Dailes teātrī 1958. gadā, par Aspazijas dzeju un lugu izlasēm 1966. un 1968. gados, apcerējumos sakarā ar simtgadu jubileju A. Grigulis, J. Kalniņš, E. Damburs, V. Hausmanis un citi literatūrzinātnieki norāda, ka Aspazija ir bijusi un paliek izcila latviešu demokrātiskās mākslas pārstāve, spilgta lielas kultūras personība. Necenšoties pārspīlēt dzejnieces revolucionārismu Jaunās strāvas laikā, vairāki kritiķi uzsver, ka nav pamata arī runāt par pilnīgu renegātismu Aspazijas daiļradē mūža noslēgumā. Viņi aicina uzmanīgāk ieskatīties Aspazijas literārajā mantojumā un, to vērtējot, neaizmirst V. I. Ļeņina norādījumu, ka pagātnes lielie mākslinieki ir sarežģītas personības, ka pret tiem jāizturas smalkjūtīgi.
Par Aspaziju tātad rakstīts daudz, bet uzskati līdz pēdējam laikam nav izkristalizējušies. Nepublicēti palikuši Aspazijas literārā arhīva materiāli — dienasgrāmatas, vēstuļu fonds, darbu uzmetumi un varianti. Pēdējā gadu desmitā, kad izdevies tos lielā mērā savākt vienkopus un sistematizēt, atklājies, ka tie stipri koriģē priekšstatus par dzejnieces personisko dzīvi, attieksmēm ar laikabiedriem, attieksmēm pret sabiedriskajām parādībām dažādos dzīves periodos.
Pieminētie fakti tad arī rosinājuši sniegt pirmo plašāko pārskatu par Aspazijas dzīvi un daiļradi. Protams, sīki izanalizēt visus Aspazijas darbus un apgaismot visus, pat samērā svarīgus biogrāfijas faktus nav iespējams arī vienas monogrāfijas robežās. Sajā grāmatā pievērsta uzmanība galvenokārt tiem sacerējumiem, kas skanējuši aizrautīgi un pārliecinoši savā laikā un, izturēdami gadu pārbaudi, skan aizrautīgi un pārliecinoši arī šodien, un tiem biogrāfijas faktiem, kas palīdz izprast šo darbu veidošanos.
Vēl zilie un platie debeši Vajā nav attīti…
«Agrumā»
Koku un ēku grupa vienmuļa līdzenuma vidū, pār kuru brīvi skrien visi debesu vēji. Vienstāva ķieģeļu dzīvojamā māja spoguļojas kalmēm pieaugušā dīķī. Lielas kūtis un šķūnis, klēts ar gludu akmeni durvjpriekšā, biezs maurs pagalma vidū. Tīrummalā — «vecais ozols zelta zīlēs», pļavas stūrī — bērzu birztala, bet pamalē — Svētes upe un mežs. Tās ir Zaļenieku Daukšas. Mājas, kur 1865. gada 16. martā dzimusi dzejniece Aspazija — Elza Rozenberga. Taču tūlīt ari jāpiebilst — un šādu piebilžu dzīvesstāstā būs daudz, — ka Elzas Rozenbergas vārdu Zaļenieku baznīcas grāmatās, kur atzīmēti visi draudzē dzimušie bērni, velti meklēt. Tur viņa ierakstīta kā Daukšu saimnieka Dāvja Rozenvalda un sievas Grietas meita Johanna Emīlija Lizete. Sie nākamai dzejniecei dotie vārdi un Rozenvaldu uzvārds paralēli Rozenbergu uzvārdam sastopami arī vairākos citos dokumentos. Par Elzu māte meiteni sākusi saukt tikai pēc kristībām.
Par dzejnieces tēvu saglabājies pavisam maz atmiņu. Pati Aspazija viņu raksturo kā inertu, apātisku cilvēku, kas visas mājas rūpes uzvēlis sievas pleciem. Tāpēc ģimenē bieži dzird ķīviņus, runas par šķiršanos, taču pagājušā gadsimtenī šķirties nav tik vienkārši.
Meitenes sirds ir mātes pusē. Māte ir audzinātāja un aprūpētāja. Māte ir autoritāte, māte ir enerģisks un garīgi stiprs cilvēks.
«Es brīnos par viņas sīkstumu, viņa pieder pie neizsīkstoša spēka cilvēkiem, kurus var saņurcīt un saberzt, bet tie vienmēr izslienas taisni,» 1901. gada 7. martā dzejniece raksta Rainim, kad Daukšas sen zaudētas, Dāvis Rozenbergs guļ uz nāves gultas, vecākais dēls Kristaps zaudējis acu gaismu, bet pati Elza — mātes lepnums — kļuvusi par trimdinieka sievu.
Arī Grietas Rozenbergas vecāki un vecvecāki bijuši vitāli un savam laikam gaiši cilvēki. Kāda anonīma autora atmiņu fragmentā, kas saglabājies Aspazijas rokrakstu fondā, teikts, ka dzejnieces vecvecmāmiņa — Gudēnu māte — zinājusi bībeli no galvas un reizēm, pie ratiņa vērpdama, mācījusi lasīt vai divpadsmit bērniem. Vectēvs Dāvis Freimanis, kalēja amatu apguvis, sācis saimniekot lielajās, nolaistajās Būdnieku mājās. Pa naktīm kalis sev un citiem, pa dienām cīnījies ar nezālēm, susinājis laukus, braukājis pa tirgiem pirkdams un pārdodams. Gan despotisks raksturā, pārliecināts par savu tiesu un taisnību, tomēr ļoti mīlējis dziedāt, skaisti spēlējis uz kokles, jaunos ļaudis mācījis dejot un līdz pat vecumam arī pats dejojis.