No tuviniekiem Grieta Rozenberga mantojusi uzņēmību, nenogurdināmību, humoru, garīgās intereses un arī Zemgales topošajiem gruntniekiem raksturīgo prakticismu un lielmanīgumu. Aspazijas bērnības stāstā nav ganu gaitu tēlojumu, tur neredz dzīves sūrumu, ko agri iepazinusi kalpu, pusgraudnieku, sīksaimnieku jaunā paaudze. Tīrais, siltais saimniekgals ar ziedošām puķēm uz palodzēm, balti pārsegtām gultām, ar Jairus meitiņas, Vaterlo kaujas un Mārtiņa Lutera attēliem pie sienām patiešām ir «saulains stūrītis», kur ārēji bezrūpīgi un bez lieliem notikumiem aizrit diena pēc dienas.
Taču tā ir dzīves viena puse. Rozenbergu Elza aug laikmetā, kad laukos arvien krasāk notiek zemnieku noslāņošanās, kad arvien augstāks kļūst slieksnis no saimnieka istabas uz kalpu galu. Līdz devītajam dzīves gadam viņa ģimenē ir vienīgā, bet ar kalpu bērniem viņai rotaļāties neļauj, — gruntnieka meitai tas neklājas. Savrupība nes līdzi nomācošu atšķirtības sajūtu, ilgas pēc draugiem un tālāk visu mūžu — kaislu pieķeršanos tiem nedaudzajiem ļaudīm, kam patiešām izdodas pārkļūt vientulības novilktajam lokam.
Drīz saimniekgala istabiņā nonāk atbalsis no lielajiem dzīves «nē». Nākas dzirdēt par nabaga zēnu — talantīgu kokgriezēju, no kura iznāktu «lielas lietas», ja viņš nebūtu kalpa dēls. Arī pašai Elzai mācītājs, pēc veiksmīgas grāmatas lasīšanas galvu noglaudīdams, saka to pašu — no viņas iznāktu «lielas lietas», ja viņa nebūtu sieviete. Iepazīstoties ar mājas ļaudīm un kaimiņiem, uz visiem laikiem meitene saglabā atmiņā cilvēkus, kam dzīve darījusi pāri. Kalpu meitu Grietu, kas nomirst īsi pirms savām kāzām, grāvja malā nosalušo skroderi Pīsli, Gudēnu māmiņu, kas zina brīnišķīgus stāstus par tālām zemēm, bet pati nogurusi no dzīves cīņām un zaudējumiem.
Daukšu sētā atbalsojas ari zemnieku nemiers pret vācu muižniekiem. Dziļu saviļņojumu rada kāds brauciens gar Kalnmuižas pili, kur vecos laikos nežēlīgi mocīti zemnieki. Allaž Aspazija atceras, ka mātesbrālis stāstījis par aizliegto grāmatu — Garlība Merķeļa «Latviešiem».
«Sāpes un dusmas nogūlās kā pirmie padibeņi manā jaunā dvēselē, no kuras tās nekad netika ārā vestas,» 1926. gadā rakstītajā autobiogrāfijā dzejniece atceras savu pirmo saskari ar dzīves skarbumu.
Kad meitai četri gadi, māte atved mājās Bērnu prieku». Drīz Elza tekoši lasa no pauniniekiem pirktās Anša Līventāla grāmatas, Lapas Mārtiņa un Dinsbergu Ernesta dzejas. Lielu iespaidu atstāj mātes bībele. Fantastiskā viela, orientāliskā daba un hiperbolās veidotie Vecās derības praviešu tēli rosināt rosina izdomu. Mozus, kas aizved savu tautu uz apsolīto zemi, skaistā Rebeka un Elizars, Jēkabs, kas cīnījies ar pašu dievu, valdzina ar neikdienišķo dzīvi un spēku, dod materiālu vēlākajai daiļradei. Tiesa, lasītāju ietekmē arī bībeles ideoloģija, kas pilnīgi neizzūd pat vēlākos gados, kad Aspazijas mākslā skan asa dzīves netaisnības, «dieva noliktās kārtības» kritika.
Deviņu gadu vecumā sākas Rozenbergu Elzas skolas gaitas. Viņas izglītošanā liela loma mātes enerģiskajai rīcībai. Grieta Rozenberga, kura, ganu gaitās iedama, ar asarām acīs noskatījusies uz skolas namu pakalnē, nodrošina meitai ne tikai pamata, bet arī vidējo izglītību. Vispirms dažus mēnešus 1874. gadā meitene apmeklē Zaļāsmuižas draudzes skolu, bet drīz saslimst un atgriežas mājās. Rudenī viņa iestājas vācu meiteņu skolā Jelgavā un pēc trim gadiem pāriet uz sv. Trīsvienības meiteņu ģimnāziju. Šeit mācās galvenokārt turīgu aprindu jaunavas, lieltirgotāju un muižnieku meitas. «Zemnieci» viņas ignorē, un Daukšu Elza arī nemeklē ar tām kopīgu valodu.
Lielajā ielā atrodas grāmatizdevēja Indriķa Alunāna tirgotava un bibliotēka. Meitene kļūst par tās pastāvīgu apmeklētāju. No pasakām un indiāņu stāstiem viņa ātri pāriet pie vācu vēsturnieka un rakstnieka G. Ebersa romāniem par Ēģiptes senatni un pie F. Špīlhāgena darbiem «Vētras plūdb>, «Slēgtās rindās», «Problemātiskas dabas», «Āmurs un lakta». Špīlhāgena romānos atbalsojas 1848. gada revolūcija, un tajos skartās problēmas aizrauj jauno lasītāju ar tuvumu šodienai. Taču vislielāko pārdzīvojumu rada iepazīšanās ar pasaules literatūras klasiku. Gētes «Fausts», Bairona «Kains», Šillera «Laupītāji» sniedz temperamentīgajai, dzīves vienmuļības nomāktajai meitenei veselu galeriju varoņportretu, kas aizrauj ar lepno protestu pret varmācību un tumsonību, sajūsmina ar cilvēciskajām kaislībām un ciešanām. No skolā pasniegtajiem priekšmetiem visiemīļotākā kļūst seno laiku vēsture, tās spēcīgās, romantikas apdvestās personības — Cēzars, Aleksandrs Lielais, Romas vergu vadonis Spartaks.
80. gadu vidū Jelgavas sabiedriskā dzīve kļūst arvien rosīgāka. Tajā iesaistās progresīvi noskaņoti jaunieši, kuri interesējas par literatūru, teātri, par tautas attīstības jautājumiem. 1884. gadā aktieris Roberts Jansons kopā ar dzejnieku Jāni Esenbergu pārtulko Šekspīra komēdiju «Venēcijas tirgotājs». īsi pirms Kurzemes brīvlaišanas svētkiem, kas Jelgavā vienmēr tiek plaši atzīmēti, «Baltijas Vēstneša» 186. numurā
parādās ar Kalnu Elzas vārdu parakstīta korespondence:
Kā dzirdams, Jelgavas Latv. biedrība pošas uz lielisku teātra izrādi: 30. augustā no dažiem izredzētiem diletantiem taps uzvesta slavenā angļu lugu rakstnieka Viljama Šekspīra /…/ skatu luga «Venēcijas tirgotājs». /…/ Latvieši var priecāties, ka nu arī viņiem būs izdevība vienu no viņa jaukākām rakstura lugām redzēt.»