Kalnu Elza — nākamā dzejniece Aspazija. Recenzija ir viņas pirmā publikācija. Skolas laikā viņa iepazinusies ar Robertu Jansonu. Vēl vairāk — viņa ir arī «izredzēto diletantu» vidū. Viņai uzticēta Šeiloka meitas Džesikas loma.
Laikraksti par spēles veiksmi raksta visai skeptiski. Tomēr aktieri ne bez pamata lepni ar iestudējumu. Viņi pirmie latviešu skatītājam parādījuši Šekspīra nemirstīgos tēlus, izteikuši neapmierinātību ar sava laika latviešu teātra repertuāru. Nu jau viņi sapņo tālāk. Pēc gadiem trīsdesmit pieciem Aspazija kādā nepublicētā apcerējumā «Jaunā strāva» raksta:
«Pašā vēsturiskajā urjavu dienā 30. augustā izrāda — ko tad? Tas šoreiz nebija «Naudasmaiss no Kalifornijas», tā nebija «Izandelēta brūte», ne «Uz pavēli jākrāc» līdz ar garšīgām kuplejām — nē, šinī reģistri tas nebija sastopams, lai meklētu kā meklēdams, — šis necerētais gadījums bija Šekspīrs. Tas nāca kā pērkona spēriens agrā martā: izrādīja Šekspīra «Venēcijas tirgoni». Tur atvērās citāds apvārksnis, tie bija citādi, daudz lielāki cilvēki ar citām, lielākām jūtām, ar citiem, jauniem vārdiem mutē — tā bija pavisam jauna, apžilbinoša pasaule.
Pēc Šekspīra tie paši sarīkotāji gribēja uzvest Šillera «Laupītājus», šos «Laupītājus», kas ķērās vēl ciešāk pie vecās sabiedrības saknes un rāva to laukā, — bij jau viss sagatavots, visi bij kā spārnos, ar lielāko sajūsmību bij mēģinājumi noturēti, bet pa tām starpām bij veči iepazinušies, kas tas tāds Šillers īsti ir un ko viņš grib, — un tad to izrādi aizlieguši.»
Piedalīšanās teātra izrādēs rosināt rosina interesi par dramaturģiju un ievirza tās likumu izpratnē. Drāmas gan Rozenbergu Elza vēl neraksta, taču skolas laikā sāk intensīvi dzejot vācu valodā. Tas arī saprotams, jo pirmajos skolas gados mācības notiek tikai vāciski, šajā valodā meitene lasa klasiķu darbus un arī pansijā sarunājas gandrīz tikai vāciski. Kādu dienu savu dzejoļu kladi viņa aiznes Indriķim Alunānam — lai apgādā. Taču grāmattirgotājs smiedamies parausta jauno dzejnieci aiz garajām zelta bizēm, atdod kladi atpakaļ, ieteic paaugties lielākai un iemācīties latviski rakstīt. Sarūgtinājumā viņa kladi sadedzina. No skolas laika lirikas nekas daudz nav saglabājies. Daži dzejoļi vēlāk uzrakstīti pēc atmiņas. Tos caurstrāvo romantiķiem raksturīgs nemiers, ilgas un skumjas.
Skolas laikā Rozenbergu Elza sapņo gan par tālāk mācīšanos, gan par aktrises slavu. Taču māte, meitu skolā sūtīdama, nav domājusi audzināt viņu par garīga darba strādnieci — tādas nepazīst ne Latvijas lauki, ne pilsētas. Savu Elzu viņa gribējusi redzēt tikai kā apkārtnes smalkāko līgavu, gudrāko saimnieci. Ap 1884. gadu skolas gaitas beidzas un meitene atgriežas Daukšās. Nav pat pasakāms, kad un kā tas īsti noticis. Dokumenti nav saglabājušies. Pēc dažādiem, ļoti pretrunīgiem dzejnieces un viņas biogrāfu izteicieniem šķiet, ka palikuši nenokārtoti kādi gala pārbaudījumi, kurus viņa vairākkārt gatavojas nolikt 90. gados.
Negribīgi Elza pievēršas mājas dzīvei. Ne velti viņa pēc gadiem raksta liriskajā biogrāfijā: «Septiņas saites man uzmeta, Septiņos valgos mani sēja…» Ir atmodies impulsīvs, temperamentīgs, vitalitātē pāri kūsājošs talants, ko vairs nevar apmierināt lauku dzīves ikdiena un flirts zaļumballēs. Sastrēgušais spēks meklē izeju un reizēm grūž topošo dzejnieci visasākos strupceļos.
«Kad es vēl biju jauna un miesa bija pilna sulas un dvēseles spēka, es arvien gulēju mežiņā zem šalcošiem kokiem un skatījos augstumā, šalkoņā,» gluži kā romantiskā gleznā Aspazija 1897. gada 6. jūlija vēstulē tēlo Rainim savus pretrunīgos pārdzīvojumus. «Es nezināju, kur likties, un man vajadzēja savu spēku valdā turēt. Toreiz manī sāka viesties trūdējums. Drīz pēc tam es ķēros pie nāvzāļu pudeles sliktas noskaņas dēļ, aiz noguruma, dekadences …»
Kādu laiku pēc skolas beigšanas tomēr iespējams turpināt pašizglītību. Te Rozenbergu Elzai daudz palīdz Roberts Jansons un viņa brālis Kārlis Emīls, kas uzturas kaimiņmājās. Pēc pašas izteicieniem autobiogrāfijā, Aspazija mācās grieķu un latīņu valodas, pievēršas Platona, Kanta un Hēgeļa filozofijai. Skolas gados visvairāk lasīti Vakareiropas mākslinieku darbi, tagad sākas iepazīšanās ar krievu lielajiem reālistiem — Gončarovu, Gogoli, Gribojedovu, kuru satīra un humors atstāj neapšaubāmu ietekmi dzejnieces personības tapšanā, tāpat kā krievu mākslas drūmā ģēnija Dostojevska līdzjūtība dzīves pabērniem un smeldzošās sāpes pēc patiesības.
Pirmo reizi topošās dzejnieces uzmanība pievēršas arī latviešu kultūrai, jaunlatviskiem dzimtenes un tautības ideāliem. Tas dod spēcīgu pamudinājumu iedziļināties gan tautas vēsturē, gan pašreizējā dzīvē, rakstīt latviski, risināt aktuālas problēmas. Autobiogrāfijā Aspazija norāda, ka viņas rokās nonākuši arī anarhistu un narodņiku darbi. Sevišķi viņa jūsmojusi par Sofiju Perovsku — Pēterpils guberņas gubernatora meitu, kura atstājusi vecāku mājas, iesaistījusies narodņiku kustībā un 1881. gadā sodīta ar nāvi par piedalīšanos atentātā pret Aleksandru III. Aspazijas fotoattēlu albumā līdz mūža beigām glabājas Sofijas Perovskas un izcilās matemātiķes Sofijas Kovaļevskas portreti. Sajā laikā topošā dzejniece izlasa arī vācu rakstnieka Roberta Hammerlinga romānu «Aspazija». Sengrieķu vēsture un galvenās varones tēlojums tā aizrauj Rozenbergu Elzu, ka 1887. gadā pirmo publicēto dzejoli viņa paraksta ar pseidonīmu Aspazija, kas paliek viņas rakstnieces vārds uz visu mūžu.
Grāmatu studijas, saskare ar apkārtnes inteliģentajiem jauniešiem arvien vairāk uzkurina vēlēšanos izrauties no vecāku aizbildniecības, dzīvot garīgi bagātu dzīvi.