«Kļūt patstāvīga, būt pati sev, pelnīt pati sev maizi un tad ar pašas krātām kapeiciņām ar aplinkiem, soli pa solim tuvoties mērķim,» — tā, jaunības sapņus atcerēdamās, 1907. gada 3. marta vēstulē Aspazija stāsta Birutai Skujeniecei. Tā būtu bijusi laime. Bet, tā kā vecāki kategoriski pretojas, Aspazija izdara to, kas visvairāk atbilst viņas straujajam, romantiskajam raksturam: kādu rītu viņa kopā ar Robertu Jansonu dodas projām no mājām ar ciešu apņemšanos izmēģināt savus spēkus teātrī. Jelgavā bēgjus notver un atved atpakaļ.
Tāds notikums mierīgajā lauku nostūrī ir nedzirdēts skandāls. Vecāki nolemj, ka Elza jāizprecina, — tā varētu noklusināt valodas un nostādīt saimniecību uz stingriem pamatiem. Piemērota kandidatūra liekas kāds volgundietis Vilhelms Maksis Valters, lielu māju mantinieks. Domādama, ka atbrīvosies no vecāku aizbildniecības, Aspazija laulībām piekrīt. 1886. gada 31. maijā Dāvis Rozenbergs-Rozenvalds paraksta līgumu, ka pārdod Daukšas savas meitas Johannas Emīlijas Lizetes līgavainim par 14 880 sudraba rubļiem, no kuriem lielākā daļa aiziet saimniecības parādu nomaksai. Acīm redzot, drīz pēc šī līguma parakstīšanas notikušas arī jauno ļaužu laulības. Notikumi sauc atmiņā lugā «Neaizsniegts mērķis» pieminētos faktus.
Analoģija ar 90. gados sarakstīto daiļdarbu turpinās. Izrādās, ka Valters ir uzdzīvotājs, kurš pats iepinies parādos. Pēc kāzām viņš sāk izsaimniekot arī Daukšas. 1888. gada pavasarī, mājas pārdevis un sievu pametis likteņa ziņā, viņš dodas uz Ameriku un pazūd tur bez pēdām.
Jaunais Daukšu īpašnieks izliek agrākos saimniekus no mājām. Ar pārpalikušo iedzīvi Rozenbergi pārceļas uz Jelgavu. 1889. gada rudenī viņi nopērk nameli Pētera un Zaļās ielas stūrī.
Smagie, pazemojumu pilnie gadi laulībā, kuru Aspazija vienmēr atceras ar lielu rūgtumu, tomēr nav gluži velti pavadīti: necerētā ceļā beigu beigās iegūta ilgotā patstāvība. Vēl vairāk — pa šo laiku jaunā māksliniece ir arī pieteikusi savu vārdu literatūrā. «Dienas Lapā», «Tēvijā», «Baltijas Vēstnesī» publicēti pirmie dzejoļi. Tie lielā mērā radušies tautiskā romantisma dzejas ietekmē, aicina būt nomodā par tautas labklājību, nosoda tos tautiešus, kuriem «asins rit nu mierīgi» («Latvju vīrs»).
1887. gada beigās Aspazija saraksta pirmo lugu — «Atriebēja» un iesūta to Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas izsludinātajam konkursam. 1888. gada 24. aprīlī «Baltijas Vēstnesī» parādās «Izspriedums par konkursa lugām», kurā sacīts:
«Pēc satura bagātības viņa ieņem pirmo vietu. Karakteri viscaur dabiski un labi tēloti, skati pilni efektu, aizgrābjoši. Valoda ļoti laba, samērīga nopietnam saturam. Fabula ņemta iz dzimtbūšanas laikiem, kur muižu īpašniekiem bija neierobežota vara apieties ar saviem zemniekiem pēc patikšanas. /…/ Starpība starp vecun jaunlaiku uzskatiem cilvēcības jautājumā ļoti veikli tēlota.»
«Atriebēja» ir pirmais darbs latviešu dramaturģijā, kas atkailinātā, saasinātā veidā mēģina risināt dziļo, gadsimtus eksistējošo konfliktu starp 'latviešu zemnieku un viņa verdzinātāju. Taču lugas mākslinieciskā vērtība ir niecīga. Autore veido sarežģītu, neticamiem notikumiem pārplūdinātu sižetu, maz ievēro patiesos vēsturiskos apstākļus un pavisam nerēķinās ar attēlojamā laikmeta cilvēku psiholoģiju un raksturiem. Darbs izceļas ar ko citu — neveiklajā, neizstrādātajā formā ietērpts apbrīnojamas dedzības, naida un mīlestības piesātinātais dzejnieces «es». Luga apkopo un paasinātā krāsu spilgtumā atstaro grāmatu un dzīves sniegtos pārdzīvojumus un atziņas. Tautas gadsimtiem krāto naidu, Garlība Merķeļa publicistikas dedzīgumu, Šillera «Laupītāju» taisnības alkas un protestu pret despotismu, romantiskās dzejas patosu un kaismīgās ilgas pēc harmonijas, pēc humānisma.
Ar īpašu spēku dzejnieces dedzība izlaužas zemnieka Strautiņa monologos, kad tas pacēlis cirvi pret ienīstās grāfu Rīderu dzimtas pārstāvi:
«Bārenīšu asaras, bada cietēju lāsti, kuriem esat atrāvuši pēdējo kumosu, lai dzīvotu greznumā un izšķērdībā, viss brēc uz tevīm: atbildi! /…/ Asaras un asinis, kuras jūs lējuši, nespēj vairs zemes klēpī tverties, tās paceļas kā milzīga jūra un plūst—plūst—plūst līdz pat dieva tronim: atbildi! attaisnojies!»
Pret centrālo negatīvo personāžu — grāfu Rīderu— Aspazija nevēršas tikai kā pret ienīstās muižniecības pārstāvi vien. Viņa protestē pret despotismu arī daudz plašākā nozīmē. Rīderā viegli saskatīt Franča Mora līdzinieku. Viņš ir jebkuras tirānijas, nežēlības, zemiskuma iemiesojums. Visu pasauli viņš gatavs pārvērst «vienā vienīgā cietuma namā».
«Pretī laimei un brīvībai!» — šo lozungu izvirza tie lugas varoņi, kas nevar samierināties ar despotismu un zvēriskumu. Viņi sapņo par mīlestību, kas «vieno cilvēku ar cilvēku, tautu ar tautu, likteni ar likteni», ilgojas pēc lielām jūtām bagātas, pašaizliedzības un varonības piesātinātas dzīves.
Kā redzams no «Izsprieduma» «Baltijas Vēstnesī», komisija ieteic «Atriebēju» pārstrādāt. Motivācija:
«Lugā pārāk daudz līķu, kas pa lielākai daļai arī tiek publikai priekšā vesti. Visas galvenās personas lugas beigās ir beigtas vai novestas cietumā. Ļoti pat riebīgs skats ir, kur bērinieki bēru gājienā, sastapdami ienīsto muižas vagari, sāk ar to plūkties un to dauzīt, kamēr apbēdinātais vīrs izceļ sievas līķi iz zārka un ar to nesus dodas uz kapsētu, bēru gājienam pa priekšu. /…/ Gala cēliens, kam vajadzēja būt apmierinājošam, ir pavisam šaušalīgs: tas pastāv iz briesmīgiem negantības darbiem: pēršanām, noduršanām, nolādēšanām utt.»
Pieminēto skatu — bēru gājiena, noduršanas, pēršanas lugas tagadējā variantā nav. Darbs publicēts līdz galam neizstrādātā veidā 1904. gadā. Kāds bijis pirmais manuskripts, par kuru spriedusi konkursa komisija, tagad vairs pateikt nevar. Tie «daži skati», kurus ierosina pārstrādāt «Izsprieduma» autors, ir vietas, kur sevišķi asi parādās tautas naids pret apspiedējiem un par kuru parādīšanu uz skatuves, protams, nevarēja ne domāt. Paklausīdama norādījumiem, Aspazija lugu pārveido, un tā beidzas ar vēsturiski neiespējamu izlīdzinājumu: humānais muižnieks sadodas rokās ar atbrīvotajiem zemniekiem. Tomēr attiecībā pret galveno despotisma iemiesojumu — grāfu Rīderu — nav nekāda kompromisa. Viņam jāiet bojā vecās pils liesmās. Taču arī pašreiz pazīstamā redakcija nav atradusi žēlastību cenzora acīs: «Atriebēju» tās antifeodālā rakstura dēļ kategoriski aizliedz, un savu pirmizrādi luga piedzīvo tikai 1920. gadā.