Pēc Daukšu atstāšanas Rozenbergu ģimenes dzīve izmainās līdz pašiem pamatiem. Vecāki reizē ar turību zaudējuši agrākos spēkus.
Aspazijas jaunākie brāļi — Kristaps (dzimis 1874. g.), Zamuēls un māsa Dora (dzimuši 1877. g.) vēl jāsūta skolā. Sešiem cilvēkiem nepieciešams ēst, ģērbties, bet nauda, kas ienāk par namiņa izīrēšanu, nesedz visas vajadzības.
Par galveno aprūpētāju kļūst vecākā meita. Viņai tagad nākas veikt smagāko mājas soli un rūpēties par naudas pelnīšanu. Kādu laiku Aspazija strādā par šuvēju, tad kalpo konditorejā, bet no turienes nākas aiziet īpašnieka uzmācības dēļ. Strādājot dažādus peļņas darbus, paveras skats Jelgavas nabadzīgo un bagāto ļaužu dzīvē, kalpotāju un viņu saimnieku attiecībās. Ja agrāk par cilvēka apspiešanu un izmantošanu iasīts galvenokārt grāmatās, tagad viņa redz dzīves vareno» spēka izpausmi tās kailajā zemiskumā un ikdienišķībā. Pēc gadiem, sastādīdama savu «Dzīves hroniku», Aspazija par Jelgavā pavadīto laiku raksta:
1891. gadā Aspazija sāk strādāt par mājskolotāju Jaunsvirlaukas Ķiplokos. Vēlāk viņa dabū vietu pie Drieliņu muižas rentnieka Rikveiļa Limbažu tuvumā. Darba ir daudz, atalgojums niecīgs. Izglītības papildināšanai un jaunradei paliek tikai nakts stundas.
Cik neveiksmīgs tagad ir literārais darbs! Ķiplokos Aspazija saraksta poēmu «Saules meita». «Austruma» redaktors to noraida kā nelietojamu — starp citu, tajā pašā laikā, kad Rainis saņem atteikumu sava pirmā dzejoļu krājuma iespiešanai. 1892. gadā Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijai nosūtīts «Vaidelotes» pirmais variants. Tas ilgu laiku noguļ priekšsēdētāja papīros nelasīts, pēc tam tiek nolemts, ka drāma pārstrādājama. Top luga «Lupatu karaliene». Tā pārvēršas «Antonijā», bet vēl pēc laika «Zaudētās tiesībās».
«Es jutu, ka dzīve un cilvēki man dara pāri,» Aspazija vēlāk raksta autobiogrāfijā. «Stāvoklis bija izmisuma pilns. Atlika tikai divi ceļi: vai nu padoties izmisumam un nogrimt ikdienībā un dzīves purvā, vai arī ar sparu no tā izrauties.»
Aspazija izraujas. «Vaidelote» paver ceļu uz Rīgu. 1893. gada rudenī dzejnieci uzaicina darbā Latviešu teātri. Jau agrāk Aspazija iepazinusies ar latviešu konservatīvo aprindu pārstāvjiem — «Tēvijas» redaktoru Jāni Čaksti, «Baltijas Vēstneša» redaktoru Bernhardu Dīriķi. Tagad biedrības dižvīri, kuri izlasījuši trīs jaunās autores lugas, beidzot ņem viņu savā aizbildniecībā. Viņi meklē savas kultūras reprezentanti pretsvarā «Dienas Lapas» strauji augošai jaunstrāvnieku inteliģencei. Ar humoru Aspazija vēl daudzus gadus atceras savu jauno «maizes tēvu» brīdinājumu — mest līkumu Elizabetes ielai, t. i., «Dienas Lapas» redakcijai.
Līdz šim nepublicētā, Pētera Birkerta pierakstītā autobiogrāfijas turpinājumā, kas paredzēts «Mana dzīve un darbi» VII sējumam, Aspazija stāsta, ka arī Rīgas Latviešu labdarības biedrības dāmas viņu centušās iesaistīt pašām mazāk patīkamos biedrības darbos:
«Man tad nu tika uzdots apstaigāt Rīgas nabadzīgos kvartālus aiz Sarkanajiem spīķeriem un uzmeklēt tās ģimenes, kur būtu vajadzīga palīdzība. Cik laiks man atvēlēja, gāju arī. Tas labums no šiem gājieniem bija tas, ka dabūju labi iepazīties ar Rīgas nabago cilvēku dzīvi un vajadzībām.»
Labdarības biedrības dāmas uzdevušas Aspazijai uzrakstīt arī nelielu ludziņu, tekstu «dzīvām bildēm», ko izrādīt kādā no biedrības sarīkojumiem. Šīs «dzīvās bildes» tēlojušas vāciešu ienākšanu Baltijā. Teksts pazudis.
No sākuma Aspazija mēģina teātrī spēlēt nelielas lomiņas, viņas vārds parādās arī programmās, taču par aktrisi viņa nekļūst un paliek pie «teātra rakstnieces» pienākumiem ar gaužām niecīgu atalgojumu — sešpadsmit rubļiem mēnesī. Teātrī un Latviešu biedrībā dzejniece iepazīstas ar redzamākajiem kultūras pārstāvjiem — Daci Akmentiņu, Jūliju Skaidrīti, A. BrigaderiMaiju, ar māsām Ezerlaukām, kuras viņai paliek tuvas draudzenes visu mūžu, ar Emīlu Melngaili, Vensku Edvardu, Augustu Deglavu, ar Brīvzemnieku ģimeni, ar baltvācu dzejnieku Viktoru fon Andrejanovu. Pati izcilākā personība šo mākslinieku vidū Aspazijai šķiet Rūdolfs Blaumanis, kura «Pazudušo dēlu» teātris iestudē 1893. gada rudenī. Vērojumi, kā Blaumanis līdzdzīvo visiem mēģinājumiem, kādas prasības izvirza aktieriem, cik svarīga viņam katra nianse tēlojumā, ir laba dramatiskās mākslas skola arī Aspazijai.
1893. gada novembrī Aspazijai uztic sacerēt prologu Rīgas Latviešu biedrības teātra 25 gadu jubilejai. Laika ir maz, un dzejniece enerģiski ķeras pie rakstīšanas, visu lielo darbu paveikdama divās dienās. 25. novembrī plaša auditorija pirmo reizi klausās Aspazijas trauksmainās vārsmas:
Es nīstu varmācības garu,
Es vergus, vergus negribu!
«Prologā» atkārtots jaunības dzejā izteiktais aicinājums cīnīties par tautas attīstību. Zīmīgi, ka dzejniece neapjūsmo tos ieguvumus, ko pēdējos gadu desmitos izkarojusi nacionālā buržuāzija. Viņas skatījumā Latvijas kamieši vēl arvien «zem grūta vergu jūga liekti», tautas svētumi «guļ negodā». Tāpēc ikvienam jāgādā par pāreju uz «jauniem laikiem». Ar lielu dedzību dzejniece runā par mākslas un īpaši skatuves mākslas — Talijas saistību ar tautas dzīvi.