Talija «Prologā» deklarē tos principus, kurus Aspazija izvirzījusi kā māksliniecisko uzdevumu savās pirmajās lugās:
Es rādu juras, kur brīvestība Smok gadiem vergu cietumā, Kur saplosītā nevainība Guļ pīšļos, likta novārtā. Es smeju visu pilnu mēru, Cik sirdī piemīt kaislību, Es rādu šķīsto dvēsles mieru Kā pekles trenkto apziņu …
«Prologa» monologos jau vērojama Aspazijas dzejas valdzinošā savdabība: tēlainā izteiksme, neparastie, spilgtie apzīmējumi. Salīdzinot ar citiem to gadu dzejas darbiem, «Prologs» izceļas ar krāsainību, patosu, temperamentu. Par autori sāk runāt kā par daudzsološu mākslinieci — un ne tikai «vecās, labās māmuļas» — Rīgas Latviešu biedrības aprindās. «Dienas Lapā» Fricis Garais raksta, ka latviešu literatūrā ienākusi dzejniece ar plašām attīstības perspektīvām. Kurp virzīsies viņas gaita — tas pats interesantākais jautājums:
«Mums šķiet, ka rakstniecei divi ceļi priekšā: pirmais attīstīt savu fantāziju, radot dzejas, kurās pārsvars ir fantāzijas tēliem, otrais /…/ piegriezties reālai tiešamībai (действ.) un priekšmetus tēlot plastiski. Pamats abiem ceļiem rakstniecei ir dots.» («Vietējās Ziņas», 1893.)
Aspazija patiešām stāv krustceļos — gan daiļrades tematikas un metodes, gan paša dzīves ceļa izvēles ziņā. Arēji viņa cieši saistījusies ar Rīgas Latviešu biedrību un tās atbalstīto virzienu. Taču progresīvās noskaņas sabiedrībā ir bijušas un paliek Aspazijai tās tuvākās. Arvien dziļāk viņu skar augošais satraukums, kas
uzbango Jaunās strāvas kustībā. Jau Daukšās izjustajam nemieram par sievietes beztiesību tagad pievienojas rūgtums par smagajām neveiksmēm un pazemojumiem nesenajā ģimenes dzīvē. Rīgā un Jelgavā Aspazija ir ieskatījusies nabagā cilvēka postā, «labāko aprindu» garīgajā seklumā. Ko viņai var dot biedrības «miera ļaudis»? Ar dzēlīgu sarkasmu Aspazija pēc gadiem atmiņās par Jauno strāvu raksturo zemās tautiskās debesis, aiz kurām katrs var aizbāzt savu karoti:
«Vecā paaudze iedomājās latvju kultūru tikai kā zemnieku kultūru, bez sakara ar Eiropas kultūru, bez sakara ar jaunlaiku sabiedriskiem un ekonomiskiem apstākļiem./…/ Sīs zemnieciskās kultūras ideoloģija bij kopā saņemta pazīstamajā «savs kaktiņš, savs zemes stūrītis». Šis kaktiņš, šis zemes stūrītis iesākās no tēvu pirtīm un dūmu rijām un stiepās līdz pat pelēko baronu glaunajiem saloniem. Bet šis tautiskais kaktiņš bij īpašnieka kaktiņš, šis patriarhālais zemes stūrītis bij i saimnieka zemes stūrītis. Kam tāda : kaktiņa un stūrīša nebij, nu, ko par to lai saka, tas jau nemaz neskaitījās līdz, par to nerunāja, kaut gan 3 U daļas bij tādu bezkaktnieku un bezstūrnieku.
Bet priekš tādiem bij ideālisms, kurš mācīja: esi taupīgs, esi godīgs, strādā, lej sviedrus, varbūt arī tu kādreiz kādā pūrvietiņā iedzīvosies, un, ja ne, — arī nebūs nekāda nelaime, beidzot taču visi kļūs vienādi; tu varēsi sacīt:
Tu četriem zirgiem skriedams
Turp tiksi, kur es, iedams
Ar savu spieķīti.
Visaugstākā gara pakāpe bij toreiz sevi justies par latvieti pretī vācietībai, visstiprākā lozunga pie Trimpus galda uzsaukt: «Lai dzīvo senču tikums!» /…/ Sajūsmības vietā sirdsšķīstība, varonības vietā padevība. Nekur brīvi neuzstāties, nekur nemeklēt savas tiesības, nē! Tiesību vietā labvēlību no kungiem, izglītībā — atkarību no patroniem — tāda bij vectautības ētiskā pasaule.»
Sajā sabiedrībā «Atriebējas» autore neiederas. Visu laiku viņa tiecas turp, kur risina viņai aktuālus jautājumus, meklē sabiedrību dzīvinošas idejas, cīnās pret gara kūtrību. Turpinās draudzība ar Jelgavas progresīvi noskaņotajiem jauniešiem. To pulks aug. Sieviešu ģimnāzijas pulciņa «Austra» dalībnieces. Dāvids Bundža un Viļķers — nākamais dzejnieks Zvanpūtis. Jānis Jansons-Brauns.
Vislielāko iespaidu atstāj pēdējais. Jansons allaž piesātināts jaunām idejām. Viņš skubina lasīt moderno Vakareiropas un Krievijas literatūru. Aspazijas apgūto grāmatu pūram pievienojas Ibsena, Ņekrasova, Beļinska, Pisareva, Zudermaņa, Saltikova-Ščedrina, Strindberga darbi. Dzejniece atzīmē, ka viņu sevišķi aizrāvis t. s. «idejiskais reālisms», kad īstenības attēlojums mākslas darbā kalpo autora sabiedrisko uzskatu atklāsmei un aizstāvēšanai. Svarīgs šķitis arī «ceturtās šķiras» — proletariāta attēlojums literatūrā, ko tik meistarīgi veicis Emīls Zolā «Zerminālā».
Aspazijas rokās nonāk arī Eduarda Veidenbauma revolucionāro dzejoļu noraksti. «Mana dzīve un darbi» VI sējumā dzejniece pēc gadiem raksta:
«Man Veidenbauma gars nebija svešs. Manās krūtis šis protesta gars pret visām nebrīvībām sen jau kvēloja. Tikai vēl nebija skaidri tie ceļi, pa kuriem viņam izpausties.»
Protestējot pret visām nebrīvībām, ilgās pēc harmoniskas dzīves top «Vaidelote» — pirmais lielais Aspazijas darbs ar paliekošu mākslas vērtību.
* * *
««Vaidelote» tātad zināmā mērā bija «bada dziesma». Tā ir radusies tumsā, sāpēs, radusies kā pretspars kaunam, noniecinājumiem, apvainojumiem,» Aspazija stāsta autobiogrāfijā «Mana dzīve un darbi» (VI) par šīs lugas tapšanu.
Taču «Vaidelotes» īpatnības nenoteic tikai subjektīvie pārdzīvojumi. Aspazija ir tikai viena no daudzajiem, kas 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā izjūt laikmeta nomācošo slogu, un viena no nedaudzajiem, kas savas izjūtas pārvērš mākslas tēlos.
««Vaidelote» ir ilgu drāma, ilgu pēc nākotnes cilvēka, kā viss viņš laiks bija ilgu laiks, ilgu pēc tautas jaunas pacelšanās, līdz ar kuru radās modernais cilvēks,» 1903. gadā raksta Rainis, pārspriezdams Zinību komisijas Vasaras sapulču atreferējumā «Dienas Lapā» tos vēsturiskos apstākļus, kas izsaukuši šī darba rašanos. Parādīt personību, kam šauri savā vidē, personību, kas nevar samierināties ar apkārtnes tradīcijām, garīgo pasauli, disharmoniju un traucas pretī kaut kam cildenākam, labākam, — tāds ir drāmas dziļākais mērķis.