Arī šoreiz, drāmai vielu meklējot, Aspazija raugās pagātnē. Daudz ierosinājumu sniedz
Aronu Matīsa sakārtotās «Mūsu tautas dziesmas» un O. Rutenberga «Baltijas vēsture». Tomēr senatnes vēsturiski pareizs notēlojums nav dzejnieces nolūks. Tāpat kā Šillera «Marijā Stjuartē» vai «Donā Karlosā», arī Aspazijas «Vaidelotē» vēsturiskie notikumi sniedz tikai dažus pieturas punktus, lai radītu vidi, kur darboties varoņiem, kas izsaka autora domas un pārdzīvojumus. «Drāmai piecos cēlienos iz leišu pagātnes» izraudzīts lielkņaza Oļģerta valdīšanas laiks, bet visa rakstnieces vērība veltīta varoņu iekšējās pasaules atainojumam, kas nebūt nav Oļģerta laika cilvēka iekšējā pasaule.
«Vaidelotes» pirmais variants nosūtīts Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijai ne vēlāk kā 1892. gada sākumā, bet noraidīts. Ir saglabājušās trīs teātra komisijas priekšsēdētāja krustdēla Teodora Berga vēstules Aspazijai, kas labi raksturo gan «teātra tēvu» vienaldzību pret nozīmīgu skatuves darbu, gan «Vaidelotes» pirmā varianta saturu. 1892. gada 29. martā T. Bergs raksta:
33
«… Jūsu «Vaideloti» nu lasām, es biju pārlieku pārsteigts. Viss, ko senāk par velti meklēju mūsu dramatiskā dailē, stājas man ļoti impozantā veidā pretim. Dramatiskā darbība vienota caur ideju, un īsti dzejisks gars, drīz maigi plūzdams, drīz atkal paceldamies visā sparībā, kā dramaturģija to prasa, stāda Jūsu lugu augstu. Tamdēļ būtu jānožēlo, ja tā paliktu nepazīta. Teātra komisija viņu gan atraidījuse, tomēr es ceru, ka būs iespējams viņu izrādīt, mazākais, rakstos iespiest. Mans tēvocis tagad teātra komitejai par priekšnieku. Es lasīju viņam «Vaideloti» priekšā, aizrādīdams uz visiem jaukumiem, un man laimējās viņu ieinteresēt. Arī vairāk
3 1152
komisijas locekļi runājuši, izrādījās, ka neviens viņu nav lasījis, izņemot veco hofrātu. Tagad nu visi vēlas viņu lasīt, un, ja Jūs dodat atļauju manuskriptu dažiem kungiem tamdēļ nodot, tad cerams, ka tiksim pie mērķa. /…/ Tad, lūdzu, neņemiet par ļaunu, būs daudz jāstrīķē, par p., svētozolu ciršanas skats, un katastrofa jāpārstrādā, kas Jums, saprotams, viegli izdarāms …»
26. aprīlī seko nākošā Teodora Berga vēstule, kur īpaši runāts par nepieciešamiem lugas pārstrādājumiem, monologu īsināšanu un darbības koncentrēšanu, «lai skatītāji negarlaikotos». Kā īpaša problēma izvirzās senatnes poētiskais atainojums, pagānisma pretstatīšana kristīgai ticībai, kas cenzoram varētu nepatikt, un rakstītājs vēstules noslēgumā mierina gan sevi, gan autori:
«Glorija, kurā pagānu ticība laistās, beigās ļoti nobāl, ja redzam, ka tādam skaistam tēlam kā Mirdzai māņu dēļ jāiet nāvē taisni tai brīdī, kad mīlestība viņai saldi māj. Lūk, tamdēļ es domāju, ka katris galu galā turēs kristīgu ticību par augstāku un labāku nekā veco pagānu mācības; caur Jūsu lugu tamdēļ nekad nevarēs celties ļauni iespaidi.»
Taču vēl 1892. gada 10. augustā, kad Teodors Bergs raksta pēdējo vēstuli, viņam nav izdevies sapulcēt vienkopus komisijas locekļus un izšķirt lugas likteni. Viņš apsola piesūtīt Aspazijai «Vaideloti» ar piezīmēm, kuras vietas būtu pārstrādājamas, un domā, ka teātris tomēr to uzņems repertuārā.
Aspazija lugu pārstrādā, pie tam pārstrādā pilnīgi, jo arī citi, kas «Vaideloti» lasījuši, izsaka domas, ka cenzūra to nelaidīs cauri. Ka šīs bažas nav bijušas bez pamata, apliecina arī
autobiogrāfijā sniegtais pirmā varianta raksturojums: Mirdza un Laimons sastopas kā cilvēki, kas meklē jaunus apvāršņus Lietuvas šaurajā garīgajā dzīvē. Piektajā cēlienā viņi vada revolūciju, gāž vecos dievekļus. Taču ļaudīs vēl spēcīgs vecais, konservatīvais gars. Tie saceļas pret dumpiniekiem un viņus nosit.
Rakstot drāmu otrreiz, Aspazija atsakās no tik tiešiem sociāliem motīviem un sižetā izvērš Oļģerta meitas Mirdzas mīlas traģēdiju, kas savukārt cieši saistīta ar vaidelotes Asjas cīņu par laimi un mīlestību. Veidojas tipiska klasiskā romantisma drāma ar neikdienišķu raksturu kontrastiem, ar spējiem darbības pavērsieniem un samezglojumiem, ar jūtām pārplūstošu, dzejā vibrējošu valodu.
… Klusā Piaurimas svētnīcā mīt divas jaunavas. Karaļmeita Mirdza bezrūpīgi pavada laiku, kad pusaudze vēršas jaunietē, bet vaidelote Asja izmisusi gaida mīļoto — kunigaiti Laimonu. Asja pie nodzēstas lāpas svētnīcas tumsā un mēnesnīcā sapņojošā Mirdza — tie ir divi pretēji raksturi, divi pretēji likteņi, kas kontrastē jau pirmajās drāmas ainās. Viena sēd kā izslāpusi pie avota, «bet nedrīkst dzesēt savas karstās slāpes», otra — mostas dzīvei, kas sola laimi, mīlestību, harmoniju starp sapņiem un īstenību. Gaišo nemieru vēl vairāk spārno ziņa, ka tēvs nolēmis viņu izprecināt un tikšanos ar iecerēto nolicis Mildas svētkos. Aiz abu sieviešu pārdzīvojumiem otrajā plānā jūtami citi lieli konflikti — karaļa un krīva nesaskaņas, cīņa par ietekmi tautas masās. Tāda ir lugas ekspozīcija, kad svētnīcā ierodas karaļa sūtīti precinieki, izjaukdami slepenu ciešanu un ilgu piesātināto klusumu. Atvadoties viņi pasaka Mirdzai izvēlētā līgavaiņa
vārdu — tas ir Laimons. Šī pirmā cēliena noslēguma replika iesāk traģiskas cīņas kāpinājumu kur svaru kausos likta laime, gods un dzīvība.
Tagad Asjai ceļā stājas ne tikai vaidelotes zvērests, bet arī karaļa vēlēšanās. Ticība un vara. Darbība sarežģās vēl tālāk. Mirdza Mildas svētkos, no pirmā acu uzmetiena iemīlējusi daudzināto varoni, tuvinieku priekšā viņam atklāj savas jūtas, tā iznīcinādama visas atkāpšanās iespējas. Vienīgi Asja izmisumā cenšas pierunāt krīvu, lai viņš mēģina Mirdzu aizturēt svētnīcā un iesvētīt par vaideloti. Krīvam šī doma ļoti patīk — vaidelote Mirdza būtu labs ierocis pret karali. Otrā cēliena beigās visas lugas personas ir sadalījušās divās nometnēs. Katrs dialogs veidojas kā tieša vai netieša divkauja, kuras dramatismu vēl vairāk pastiprina tas, ka galvenā varone neko nenojauš par šo cīņu. Viņu apstaro uzplaukušās mīlas gaisma. Pasaule šķiet skaista un cildena, bet viss labākais un gaišākais iemiesojas Laimona tēlā. Mirdzas monologi ir mīlas lirika piecpēdu jambos, savdabīga un svaiga. Līdz «Vaidelotes» izrādei ne latviešu drāma, ne dzeja tādu nav pazinusi: