Ugunskura vietu atradu ātri. ledobē starp diviem klintsakme- ņiem vidēja mitri, ar sniegu pavirši apbērti pelni, no kuriem augšup joprojām vijās tieva dūmu stiga. Acimredzot nakti pie šā ugunskura kāds bija sildījies. Es atskatījos uz astoņdesmit jardu attālo māju. Pelēkajā pēcpusdienā caur biezo mežu tā nebija redzama, vienīgi no lielā jumta loga krita izplūdusi dzeltena gaisma. No skursteņiem gaisā cēlās dūmi. Vējš man aiz apkakles dzina sniegu. Kāpdams augšup, biju nosvīdis.
Kāds pie uguns bija sēdējis un kaut ko gaidījis. Ko? Apkārt bija tikai mežiem apauguši kalni un mūsu medību namiņš.
Es pārbaudīju, vai neieraudzišu pēdas. Ap ugunskura vietu sniegs bija nomīdīts, taču dažus jardus tālāk pēdas bija aizsnigušas un tik tikko samanāmas. Viens bija skaidrs - pēdas nāca no ezera puses. Es sāku pa tām iet, bet drīz tās izbeidzās. Atgriezies kalna korē, pārlaidu skatienu aizsalušajam ezeram. Nevienas dzīvas dvēseles. Ledains, ass vējš, gluži kā zāģis, ko stiepu sev lidzi, iecirtās man sejā. Acīs sasprāga asaras.
Drīz satumsīs.
Lai arī kas slēptos mežā un mani vērotu, man vajadzēja nocirst egli. Kas gan būtu atmaldījies uz tik nomaļu vietu, tik tālu no ceļa, turklāt naktī? Es, protams, to nezināju. Tomēr kāds bija sakūris ugunskuru šeit, nevis citur. Kas? Un kāpēc? Varbūt noslēpumainais svešinieks vēro tēvu? Vai tomēr mani? Vai viņš gaidīja manu ierašanos?
Pārvarēdams instinktu atskatīties pār plecu, es izvēlējos egli, ar cirvi nokapāju apakšējos zarus un, nometies uz ceļgala, sāku darboties ar zāģi. Mani neatstāja nepatīkamas izjūtas, ka tūlīt izdzirdēšu aiz muguras nogurkstam sniegu, izdzirdēšu par vēlu, un manu galvu ķers spēcigs sitiens. Taču sniegs nenogurkstēja un neviens neatnāca.
Nogāzis egli, es vēlreiz pārlaidu skatienu apkārtnei, parāvu vaļīgāk biezo vilnas šalli un apsēdos uz akmens, ko nezināmais tūrists bija pievilcis tuvāk ugunij, jumta logs lejā šķita vēl gaišāks. Tur tevs klausijās mūziku, gaidīja, kad atnesīšu Ziemsvētku egli, un pārdomāja, ko īsti nozīmē "tumsas sirds".
Es sēdēju uz akmens krietnu brīdi, domās turpinādams sarunu ar tēvu. Ne bridi nebiju šaubījies, ka tēvs bijis pašā tumsas sirdī, baisākajā vietā, kur zūd cerības un veselais saprāts. Taču kāpēc viņš ieminējās par māti? Par māti, kas dzīvoja labklājībā, pārticība un bezrūpībā? Nē, gluži tā vis nebija…
Māte bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. [Divas reizes. Pirmo reizi, kad mēģināja noslīcināt savu sāpi alkoholā, otro - nolēkdama 110 balkona… Iespējams, tieši viņa atšķirībā no mums pārējiem bija ielūkojusies vismelnākajā, visbaisākajā tumsas bezdibenī.
Man nedeva mieru doma, kāpēc viņa tā rīkojās. Iepriekš nekad nebiju par to daudz galvu lauzījis. Viņa bija mana māte, un mātes reizēm uzvedās neprātīgi. Arī skolas biedru mātes šad tad izturējās dīvaini, gan mātes, gan tēvi. Alkohols, pašnāvības - tādas lietas notika, un mēs visi to zinājām, taču runāt par to nebija pieņemts.
- Māte… - es neviļus izelsoju.
Taja pašā mirklī izdzirdēju viņas balsi, it kā viņa būtu kaut kur blakus. F.s raudzījos gandrīz aizsnigušajos pēdu nospiedumos un jutu viņas klātbūtni - tepat ēnās viņa kaut kur bija. Šeit nevajadzēja būt nedz pēdu nospiedumiem, nedz mātei, bet es dzirdēju viņas balsi gluži kā sapnī, tomēr šis nebija sapnis un balss skanēja pavisam skaidri, un es sapratu, ko viņa pirms daudziem gadiem teikusi Veļai un man.
Hjū* to izdarīja… Hjū, to izdarīja Hjū… tur, dārzā… Hjū, viņu aiznesti, liju to izdarīja…
Hjū. Nevis "tu", kā bijām saklausījuši mēs ar Veļu.
Mēs bijām bērni. Nobijušies bērni, kas neko lielu nesaprata.
Māte mums gribēja pateikt, ka Governo nogalinājis musu tēvs.
Veļa arī to atcerējās. Tieši tas acīmredzot nodarbināja māsas pratu, kad viņa, atgriezusies Prinstonā, sāka uzdot jautājumus par Governo…
Ģimenes meli, ģimenes noslēpumi.
Es lēni pieslējos kājās, uzcēlu egli sev plecā un vilkos uz māju. Un tikai pie pašām namdurvīm iedomājos, ka mani, iespējams, kāds vēro.
Ar pūlēm iedabūju egli lielajā istabā. Mana atnestā skaistule bija septiņas pēdas gara, kupla, simetriska, gluži vienkārši lieliska. Tēvs sameklēja rotājumus - vizuļus un sarkanu, zaļu un zilu spuldzīšu virtenes. Viņš vēroja, kā es iestiprinu egli speciālā pamatnē, deva padomus un pieturēja egli, kamēr pievilku skrūves. Tēvs centās izlikties, ka jūtas labi, ka šie gluži vienkārši ir vēl vieni
* Angļu valoda vardu Hugh (Hju) un i/om (tu) izrunā ļoti līdzīgi.
Ziemsvētki, ko svinēsim savā ārpilsētas mājā. Taču viņš bieži sēkdams apsēdās, lai atpūstos. Vēlāk viņš piepildīja mums glāzes, un es ievēroju, cik stipri viņam tric rokas. Viņš lūkojās uz mani, bet acis, kuru skatiens reiz spēja sasaldēt ūdeni glāzē, bija miklas un mirkšķināja.
Hjū to izdarīja… to izdarīja Hjū…
Kad egle beidzot stalta slējās istabas vidū, ārā bija pavisam tumšs. Tēvs ar savu glāzi devas uz virtuvi, lai vakariņās pagatavotu makaronus. Dzirdēju, kā viņš rosās, šķindinādams pannas un kastroļus.
lis aizgāju uz savu guļamistabu un, pavandijies ceļasomā, no kreklu apakšas izvilku aploksni ar veco uzņēmumu. Apsēdies uz gultas, grozīju fotogrāfiju rokās, skumji domādams, ka mana māsa Vela nekad vairs neiebrāzlsies manā istabā kā vējš, es nekad vairs nedzirdēšu viņas smieklus, mēs abi nekad vairs nesēdēsim kopā pie kamīna, atcerēdamies mums vien zināmus notikumus. Es joprojām nebiju apradis ar domu, ka viņa aizgājusi uz visiem laikiem.
Es vēros fotogrāfija. Kas nofotografējis šo draudzīgo kompāniju - Toričelli, Rihteru, d'Ambrici un Lebeku?
Erchercogs. Neviens cits tas nevarēja būt.
Samerheiss. Tēvu tāds pieņēmums pārsteidza. Kā gan citādi?
Samerheiss, Indelikato un Sandanato bija sazvērējušies glābt baznīcu, savu Baznīcu, mēģinādami to izdarīt pa savam un parakstīdami nāves spriedumu manai māsai…
Vela attraucās uz Prinstonu, nolēmusi izstāstīt man un tēvam visu, ko noskaidrojusi, visu par šo vēzi, kas saēd Baznīcu no iekšpuses… Un viņa bija atcerējusies mātes vārdus. Hjū to izdarīja…
Man vajadzēja pieņemt lēmumu. Teikt vai neteikt tēvam? Vai ir jēga jautāt viņam par to, ko toreiz kliedza māte? Vai tā ir taisnība? Un, ja tēvs patiešām nogalināja Governo - tāpēc šo gadijumu neviens isti neizmeklēja -, kāpēc viņš to darīja?
Jautājumi bija svarīgi, taču es nezināju, ka man vajadzētu rīkoties.
Turklāt kāds kvernēja mežā, sniegā un salā, no tumsas mūs vērodams. Vai tas tēvam jāpasaka? Vai viņš nojaustu, kas tas ir? Ja vien es zinātu…
Vakars pagāja rāmi. Tēvs izklaidīgi bakstīja ar dakšiņu makaronus šķivī, it kā domās atrastos pavisam kur citur. Un tomēr viņš pamanījās man pastāstīt dažus jocīgus atgadījumus gan par sā- vām kopējām, gan Persiku, gan raižpilno cāļu māti Mārgaritu Kor- deri. Pēc tam ieminējās par Artija Danna romāniem, ko biju viņam atstājis. Viņš esot dažus mēģinājis lasīt, taču secinājis, ka tie nav viņa gaumē, piebilzdams, ka "vāki gan ir labi". Tā viņš jokoja.
- Kaut kas tev ir uz sirds, Ben, - tēvs beidzot sacīja.
- Tāpat kā tev, - es atbildēju.
- Tad parunāsim par to, kas nomāc. Ja vēl brīdi uz tevi skatīšos, man vēders sarausies krampjos. Labi, ja nepiemeklēs vēl viena sirdslēkme. Ja tas notiek, apsoli vienu - ļauj man nomirt. Aiziešanai esmu sagatavojies. - Tēvs atstūma krēslu. - Bet pirms sarunas izrotāsim egli.