Protams, nevarēja noliegt, ka uz planētas Zeme tikai Japānas imperatora postenis ir senāks, taču viņam nekad nenāca prātā, ka Dievs savas gribas paušanai izvēlēsies Salvatori di Monu, veiksmīga Turīnas automašīnu Fiat tirgotāja vecāko dēlu ar starojošām acīm. Nē, viņš nebija misticisma piekritējs, kā savā burvīgajā angļu izloksnē reiz izteicās monsinjors Nokss.
Nē, Kallists IV bija praktisks cilvēks. Viņš neatzina drāmas un intrigas, īpaši pēc tam, kad pirms gadiem izdevās panākt, ka kardinālu konklāvs viņu ievēl par pāvestu. Tas prasīja vienkāršas, pat primitīvas intrigas, kas neradīja šaubas par iznākumu. Mērķi panāca ar sistemātisku naudas piešķiršanu īstajiem kardināliem, un tas notika ar varena amerikāņa, Kērtisa Lokharta, palīdzību. Kardināls Salvatore di Mona izveidoja stingru atbalsta grupu, ko vadīja kardināls d'Ambrici. Nauda, citiem vārdiem kukuļi, uzveda ne vienu vien nosvīdušu Baznīcas dižviru pašā virsotnē. Kļuvis par pāvestu, viņš centās apkarot intrigas, ziņu pienešanu, nemakulibu un neslavas celšanu, taču bija spiests atzit, ka noslēgtajā Vatikāna sabiedrībā šajā ciņā gūt panākumus nav izredžu. Cilvēka dabu nav iespējams grozīt, vismaz ne pilī ar tūkstoš istabām. Neviens nezināja precīzu telpu skaitu, un neviens nespēja novērst, lai kādā no tām nerisinātos kas nelabs. Centieni panākt kaut niecīgu kontroli pār kūrijas mahinācijām prasīja daudz spēka. Turklāt bieži tās bija smieklīgas. Pēdējā laikā gan nekas vairs nespēja viņu uzjautrināt.
Viņš gulēja agrākā Bordžu pāvesta Aleksandra VI gultā, pāvesta, kuram bija iespaidīga, dēkaina dzīve, ko viņš labprāt iztēlojās. Aleksandrs VI katrā ziņā prata gultu izmantot labāk, taču viņš tajā vismaz nomirs. Pārējā guļamistabas iekārta bija dēvējama par pils eklektiku - tur bija dažas zviedru modernisma liecības no Pāvila VI laika, televizors un videomagnetofons, milzum lieli gotiski grāmatskapji ar stikla durvīm, aiz kurām reiz glabājās rokasgrāmatas, lai Pijam XII tās būtu ērti paņemt, krēsli, galdi un rakstāmgalds, arī lūgšanu soliņš. Tas viss bija pārvērties noliktavā ar gadsimtu vai divus biezu putekļu kārtu. Par spīti raibumam, pēdējos astoņus gadus viņš bija saucis šo vietu par mājām. Drūmi palūkojies visapkart, Kallists juta atvieglojumu, ka nekas nav jāņem līdzi uz turieni, kurp viņam jādodas.
Viņš lēni pārcēla kailās kājas pār gultas malu un ieslidinaja Gucci kurpēs. Piecēlies vecais vīrs viegli salīgojās, tāpēc steigšus atbalstījās uz spieķa ar zelta rokturi. To pirms gada ar aizkustinošu tālredzibu bija uzdāvinājis kardināls no Āfrikas. Viņš nekad īsti neatcerējās, kurai kaitei no abam kādi simptomi ir, taču bija pārliecināts, ka reiboni izraisa smadzeņu audzējs. Protams, ne- operējams. Cik varēja spriest no kūrijas pieaicināto ķirurgu izteikumiem, tikai fotofinišs varētu noteikt, kas atteiks pirmais - sirds vai smadzenes. Starp citu, liela nozime tam nebija.
Tomēr atvēlētajā laikā vēl šo to vajadzēja izdarīt.
Kas būs viņa pēctecis?
Un kas īsti viņam jādara, lai izraudzītais pēctecis būtu amata cienīgs?
MALIBU
Māsa Valentīna raudāja un nespēja rimties, un tas viņu biedēja vēl vairāk. Dažreiz viņa rīkojās nesaprātīgi, pati meklēdama briesmas, un katrā ziņā sastapās ar tām bieži, tāpēc zināja, kas ir bailes. Parasti bailes bija spontānas, un tādas var just ikviens - bailes no šautenes šāvienā uz vientuļa ceļa, bailes no patiesības vai nāves, bailes no valdības karaspēka vai izsalkušiem partizāniem, kas, meklēdami piedzīvojumus vai asinis, nokāpj no kalniem. Dažās pasaules daļās bailes piederējās pie ikdienas, bailes, ko cilvēks jūt neapzināti.
šīs bija pavisam citādās. Tās paralizēja gribu un nervu sistēmu gluži ka ļaundabīgs audzējs. Bailes bija uzradušās pirms krietna laika, joprojām bija dzīvas un uzmeklēja viņu. Māsa Valentīna devās uz mājam, jo vienatnē vairs nespēja stāties tām preti. Bens zinās, kā jārīkojas. Viņš vienmēr to zināja.
Taču vispirms jābeidz raudāt, trīcēt un izturēties muļķīgi.
Viņa apstājās iekšējā pagalma malā, ar kāju pirkstgaliem skardama slapjo zāli, un noraudzījās uz sudrabaino, bedraino mēness seju tumšzilajās debesīs. Tam garām slīdēja mākoņu driskas, at- gādinadamas vecmodīgu "Mēnesnīcas sonātes" albuma vāku no bērnības. Tālu lejā, Malibu pludmalē, pret krastu plisa bangas, un viņa ap kājām juta vieglu vēju, kas gar klintim plūda augšup no okeāna. Noslaucījusi acis mūķenes tērpa piedurknē, viņa savilka talāru ciešāk un devās pāri zālienam pie baltajām margām, kas norobežoja taku pa klints augšu. Māsa Valentīna vēroja viļņus, kas vērpās putās, tuvojās un atkāpās, un sāka visu no gala. Klusā okeāna piekrastes šoseju izgaismoja pāris vientuļu laternu. Cauri dūmakai tālumā gluži kā ūdensmalā nolaidies kosmosa kuģis vāji mirgoja Malibu ugunis. No krasta jūrā, kā atvairīdama ienaidnieka floti, plūda bieza migla.
Viņa gāja gar margām lidz vietai, kur vēlām vakariņām bija cepts jūras asaris un kur zem kājām joprojām jautās dziestošu ogļu kvēle. Viņi bija divi vien, Roederer Cristal pudele, jūras asaris un karsta maize ar garozu. Jau pusotru gadu risinot to pašu sarunu Romā, Parīzē, Ņujorka un Losandželosā, pie tādas maltītes bija pierasts. Sarunas, diskusijas vai strīda - vienalga, kas tas bija, - temats nemainījās. Šķita, ka viņa tūlīt, tūlīt padosies, gluži kā viļņ- lau/.is, kas nespēj pretoties paisumam, tomēr tas nenotika, jo viņa baidījās sadrupt, jo vēl nebija tam sagatavojusies. Dieva dēļ, viņa gribēja sadrupt, sabrukt, iekrist viņa rokās, taču nespēja. Vēl ne. īsti vel ne. Sasodīts, atkal nāca raudiens!
Māsa Valentīna pagriezās un garām baseinam un tenisa laukumam devās atpakaļ uz zemo māju ar lēzeno jumtu. Šķērsojusi akmens plāksnēm klāto iekšpagalmu, viņa apstājās, lai palūkotos cauri stikla sienai ar bīdāmajam durvīm. Tur gultā pirms stundas viņi bija mīlējušies.
Viņš bija liela auguma vīrietis ar labsirdīgu buldoga seju. Toties apņēmības pilns. Sirmie, īsi apgrieztie mati bija atsukāti atpakaļ, un šķita, ka tie nekad nav sajukuši. Mugurā viņam bija tumšzila pidžama ar baltu apmalojumu un monogrammu KL uz krūškabatas. Labo roku izstiepis uz to pusi, kur bija gulējusi viņa, vīrietis miegā it kā tiecās just viņas elpu un sirdspukstus. Viņa iztēlojās istabā jūtamo abu sviedru un Hermes Equipage smaržu. Māsa Valentīna par šo cilvēku zināja daudz, daudz vairāk, nekā pienāktos. Viņa nebija tradicionāla mūķene. īstenībā gan Baznīcai, gan ordenim viņa vienmēr bija sagādājusi vienas vienīgas galvassāpes. Viņa vienmēr zināja, kā jābūt, - tāda viņa bija piedzimusi, un nebija noticis nekas tāds, lai tas mainītos. Viņa zināja, kā jābūt un kā nedrīkst būt, un itin bieži viņas viedoklis nesaskanēja ar Baznīcas viedokli. Māsa Valentīna gāja savu ceļu un meta izaicinājumu, lai viņi tāpēc kaut ko iesāktu. Viņa bija kļuvusi pazīstama, uzrakstīdama divus bestsellerus, un daudzi viņu uzskatīja par sava laika varoni. Popularitāte viņu sargāja. Māsa Valentīna ļāva noprast, ka Baznīca ir sīkmanīga, negodīga un reizēm pat zemiska, un Baznīca klusēja. Viņa bija padarījusi sevi par tādu ka modernās Romas Baznīcas fasādes rotājumu, un vienīgais veids, kā tikt no viņas vaļā, bija iznest ārā pa durvīm ar kājām pa priekšu.
Iaču tā bija, iekams viņa pirms gada sāka jaunus pētījumus. Vēlreiz noslaucījusi asaras un nošņaukājusies, masa Valentīna drūmi nodomāja, ka runas, popularitāte un viss pārējais bijis tikai nožēlojama priekšspēle. Nekas no tā visa nebija sagatavojis viņu aizvadītajam gadam, kad bailes arvien auga. Līdz tam viņai šķita, ka viss jau pieredzēts. Ka ļaunums redzēts visos tā veidos un izpausmēs, tāpat kā mīlestība. Taču viņa maldījās. Viņa nezināja par ļaunumu un nulestibu ne tik, cik melns aiz naga, taču bija apņēmības pilna to uzzināt.