Pirms pusotra gada Kērtiss Lokharts atzinās viņai mīlestībā. Tas notika Romā, kur viņa bija sākusi jaunu grāmatu par Baznīcas darbibu Otrajā pasaules karā. Lokharts bija ataicināts uz Vatikānu, lai apslāpētu arvien draudīgāko Vatikāna Bankas skandālu, kas bija saistīts ar krāpšanu, izspiešanu, naudas izšķērdēšanu un pat slepkavību. Viņš bija no tiem nedaudzajiem lajiem, pie kuriem Baznīca - šajā reizē Kallists IV - vērsās ārkārtējās situācijās. Lielāka daļa laju nespēja iedomāties, kāds stingrs un nežēlīgs prāts vajadzīgs, lai kontrolētu šo astoņkaji - Baznīcu. Lokhartam tāds prāts bija. To izmantodams, viņš bija izveidojis karjeru, tajā pašā laikā palikdams jauks un sirsnīgs cilvēks. Kallists mēdza izteikties, ka Lokharts iekārtojies gluži vai pašā Baznīcas sirdi.
Viņa pazina Kērtisu Lokhartu jau sen. Kad pirms trīsdesmit gadiem viņa, Veļa Driskila, desmit gadus veca meitene, tērpusies krokotā, konfekšu papīram lidzīgā peldkostīmā, vecāku mājas zāliena dejoja zem ūdens smidzinātāja strūklām, Lokharts bija jauns jurists, kurā jautas kaut kas gan no Rokfellera, gan Čeisa. Viņš bieži apmekleja viņu Prinstonas māju un sprieda ar tēvu par naudas un Baznīcas lietam. Saulē iedegusi, ar vizošām ūdens lāsēm matos viņa klausījās, kā glāzēs šķind ledus, ar acs kaktiņu vērodama abus sēžam baltajos pītajos krēslos verandas ēnā.
- Desmit gadu vecumā tu biji burvīga lauma, - viņš teica tajā naktī Romā. - Piecpadsmit gados - valdzinoša nebedne. Sasodīts, daudz netrūka, un tu būtu mani apspēlējusi tenisā!
- Tu visu laiku skatijies uz mani, nevis bumbiņu. - Māsa Valentīna smaidīja, atcerēdamās savu apjausmu, ka tadu, ar sviedru pilītēm uz pieres un vēja plivinātiem tenisa svārciņiem mugurā skraidām pa tenisa laukumu, viņš bija iekārojis. Jurists viņai patika, viņa to apbrīnoja. Viņu valdzināja Lokharta spēks, spēja panākt, ka priesteri sēž un klausās. Toreiz viņam bija trīsdesmit pieci gadi, un nebija saprotams, kāpēc viņš nav precējies.
- Kad tev bija divdesmit, es baidījos no tevis. Baidījos no iespaida, kādu ik reizi tu atstāji uz mani. Jutos kā pēdējais nelga. Un tad… Vai atceries dienu, kad aizvedu tevi uz lenču l'he Plaza? Mes sēdējām Ozolu zālē ar pasaku piļu un kalnu karaļvalstu sienas gleznojumiem, un tu pateici, ko dzīvē esi nodomājusi darīt, - vai atceries? Tu sacīji, ka grasies iestāties ordenī. Man sirds gandrīz izlēca pa muti lauka un iekrita tomātu biezeņzupā. Jutos kā atraidīts mīlētājs… Ja es būtu cilvēks ar veselu saprātu, es tevi redzētu mazu meiteni, Hjū Driskila meitu… bērnu. Taču mans veselais saprāts, protams, bija zudis. Es biju iemīlējies. Un tāds esmu joprojām, Veļa. Es vēroju tevi, sekoju tavām gaitām un, kad tu ieradies Losandželosā, sapratu, ka man jāsatiekas ar tevi… - Viņš zēniski paraustīja plecus, tajā bridi izskatīdamies jauns. - Sliktā ziņa ir tā, ka joprojām mīlu mūķeni, bet labā ziņa, ka gaidīšana bijusi tā vērta.
Tajā naktī Romā viņa dzīvoklī augstu virs Via Veneto bija sācies abu romāns. Lokharts toreiz sāka māsu Valentīnu pārliecināt, lai pamet ordeni un precas ar viņu. Aizmirst solījumu un iekāpt pie viņa gultā bija viegli. Māsa Valentīna bija devusi ne vienu zvērestu vien, šie solījumi jau sen bija kļuvuši par daļu no viņas dzīves, neizbēgams ļaunums, no kura izvairīties nebija iespējams, cena, kas jāmaksā par iespēju kalpot Baznīcai, kalpot cilvēcībai ar šā varenā instrumenta, Baznīcas, palīdzību. Taču aiziešana no ordeņa, 110 ietvara, kurā līdz šim ritēja viņas dzīve, - pagaidām tas bija pari viņas spēkiem.
Tikai pirms stundas, pilni nerimstošas kaisles viens pret otru, viņi bija strīdējušies, nespēdami pieņemt otra nespēju saprast, lidz galu gala samierināšanos sniedza mīlas kvēle. Kad Lokharts aizmiga, viņa izslīdēja no gultas un devās ārā, lai pado- mātu. Lai būtu vienatnē ar domām, ko neuzdrošinājās viņam stāstīt.
No nakts un miglas drīksnām, spārnus švīkstinādama, izšāvās kaija un, gluži kā neskaidrs plankums, nolaidās uz pagalma akmens plāksnēm. Putns brīdi staigāja, skatīdamies sienas stiklā, un tad, it kā sava atspulga izbiedēts, pacēlās spārnos. Tādas izjūtas viņai bija pazīstamas.
Piepeši prātā ienāca draudzene Romā, māsa Elizabete, kurā viņa saskatīja daudz ko līdzīgu sev. Elizabete ari bija amerikāniete, vairākus gadus jaunāka, sieviete ar asu pratu, dzēlīga un tajā pašā laikā saprotoša. Vēl viena modernā mūķene, kas darīja sev tīkamu darbu, taču nebija tāda nemiera cēlēja kā Valentīna. Viņas bija iepazinušās Džordžtaunā, kur māsa Valentīna izstrādāja doktora disertāciju, bet brīvdomigā Elizabete mācījās humanitāro zinātņu maģistrantūrā. Starp abām radās draudzība, kas Baznīcas ārkārtīgi saspringtajā gaisotnē ilga gandrīz desmit gadus. Tieši Romā Valentīna uzticēja Elizabetei ziņu par Lokharta bildinājumu. Māsa Elizabete, uzmanīgi draudzenē noklausījusies, brīdi klusēja.
- Klausies uzmanīgi, - viņa beidzot sacīja, - un, ja tas, ko teikšu, būs kazuistisks, vaino manu jezuītes dabu. Neaizmirsti ētiku.
Neaizmirsti savus solījumus, taču, manuprāt, tu neesi gūstekne. Neviens nav ieslēdzis tevi cellē un atslēgu aizmetis, lai tu cellē sapūtu.
Labs padoms. Ja Elizabete būtu Malibu, viņai krājumā atrastos vēl kāds labs padoms. Kāds? Valentīna zināja, kāds, jo māsa Elizabete arvien pie šā jautājuma atgriezās.
- Ja gribi gulēt ar viņu arī turpmāk, - draudzene sacīja, - tev jāizstājas no ordeņa. Nav jēgas tā turpināt. Vari uzskatīt, ka jautājums ir tehnisks, taču uzdzīve nav tehnisks jautājums. Tu esi devusi solījumu. Katram var paslīdēt kāja, taču tādas slidenas dzīves turpināšana nekam neder. Tā rīkoties būtu muļķīgi un negodīgi. Tu to zini, es to zinu, un Dievs to zina.
Atcerēdamās, ar kādu pārliecību māsa Elizabete to pateica, Valentīna jutās nogurusi un izbijusies. Driz bailes apslāpēja citas izjūtas.
Viss bija sācies ar grāmatas rakstīšanai vajadzīgajiem pētījumiem. Sasodītā grāmata! Ko tik viņa nedotu, lai prata nebūtu ienākusi doma par to! Taču nu jau bija par vēlu. Bailes bija atvedušas viņu atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tās aizvedīs arī uz mājām Prinstonā. Baiļu pārņemta, viņa šaubījās par visu, pat par Kērtisa mīlestību, par palikšanu ordenī, par izstāšanos… Būdams baiļu varā, cilvēks nespēj sakarīgi domāt. Savos pētījumos viņa bija aizrakusies pārāk dziļi un rakšanu turpināja, kad vajadzēja rimties, visu izbeigt un doties mājās. Atrasto vajadzēja izmest no prāta un domāt par savu dzīvi, par Kērtisu. Taču ne jau par sevi vien viņa baidījās. Gluži kā ēna pār viņu gūlās citas, lielākas bailes. Bailes par Baznīcu.
Un tā māsa Valentīna atgriezās Amerikā ar domu visu izstāstīt Kērtisam. Taču kaut kas viņu atturēja no šā soļa, tāds kā zemapziņas brīdinājums, ka to nevajag darīt, kaut kas tāds, ko bija bail noskaidrot. Tas, ko viņa atklāja, bija salīdzināms ar elles mašīnu, bumbu, kas tikšķ jau ilgu laiku. Kērtiss Lokharts par to vai nu zināja - lai Dievs viņam stāv klāt! - vai pats tur piedalījās, vai arī nezināja neko. Nē, Kērtisam neko sacīt nedrīkstēja. Viņš bija Baznīcai pārāk tuvs cilvēks, neatņemama tās sastāvdaļa. Ta vismaz viņai šķita.