Bumba, pret ko viņa bija paklupusi, nekur nepazuda. Tā atsauca atmiņā laiku Prinstonas mājā, kad brālis Bens, pagrabā meklēdams tēva jaunības dienu golfa nūjas ar riekstkoka rokturiem, uzdūrās septiņām melna pulvera kārbām, kas reiz bija iegādātas Neatkarības dienas svinēšanai. Vairīdamās no īstiem vai iedomātiem zirnekļiem, kas var iekrist matos, viņa sekoja brālim līdzi pa kāpnēm, garām ģimenes uzkrātajām mantu kaudzēm, un piepeši apjēdza, ka brāļa balss pieklususi līdz čukstam un brālis lādēdamies sūta viņu atpakaļ, bet viņa atbild, ka to nosūdzēs, jo tas lamājas.
Tad viņš nošņāca, ka māja kuru katru brīdi varot uzsprāgt, jo bundžas ar melno pulveri stāvot pagrabā kopš abu dzimšanas un esot sasodīti nedrošas. Tajā pašā telpā, mezdams dzirksteles, sprakšķēja ūdens sildītājs. Viņa neko nezinaja par melno pulveri, taču labi pazina Benu un juta, ka brālis nejoko.
Viņš lika māsai ieiet stallī ar mūra sienām, bet pats, noplūdis sviedriem, nesa citu pec citas ārā no pagraba kārbas, pāri zālienam un garam ģimenes kapelai pie ezera, kas atradās aiz ābeļdārza līdzās īpašumam. Tad Bens piezvanīja Prinstonas policijai, kas atsūtīja dažus ugunsdzēsējus, kas pulveri aplēja ar ūdeni. Melna DeSoto atbrauca ari policijas priekšnieks. Pēc šis reizes, kad policisti iedeva brālim tadu kā goda nozīmi, visi viņu uzskatīja par varoni. Apmēram pec nedēļas Bens žetonu uzdāvināja viņai, teikdams, ka viņa ari, izpildīdama pavēles, rīkojusies kā drosmīgs karavīrs. Šie vārdi Valentīnu pārsteidza, viņa apraudājās un sprauda nozīmi pie apģērba ik dienas visu vasaru, bet, iedama gulēt, lika to zem spilvena. Toreiz viņai bija septiņi gadi un Benam četrpadsmit. Visus turpmākos gadus grūtos brīžos viņa vērsās pie Bena.
Nu viņai bija sava bumba, tik nedroša, ka varēja eksplodēt jebkura brīdī un saspridzināt pāvesta vēlēšanas driskās, tāpēc viņa devās uz mājām tikties ar Benu. Ne ar Kērtisu, ne tēvu - vismaz pagaidām ne. Palīdzēt varēja vienīgi Bens. Māsa Valentīna domāja par Benu, par brāli Benu, bijušo katoli, un viņas sejā iezagās kluss smaids. Viņa brālim izstāstīs, kas atklājies Toričelli dokumentos un slepenajos arhīvos. Brālis pasmiesies par ļaunajām priekšnojautām, bet tad kļūs nopietns un pateiks, kas jādara. Viņš zinās arī, kā jāsāk saruna ar tēvu par šiem notikumiem…
ŅUJORKA
Lokharta privātā lidmašīna nolaidās Kenedija lidostā, kur viņu jau gaidīja Rolls-Royce, kas pa samērā tukšajām ielām abus nogādāja pilsētas centrā pusstundu pirms noteiktā laika. Lokharts lūdza šoferi apstāties nelielā kvartālā, ko dēvēja par Rokfellera laukumu un kas atradās starp Rokfellera centra ēkām un slidotavu. Sēdēdams ērtajā aizmugures sēdeklī, viņš ieskatījās Valentīnai acīs un saņēma tās roku.
- Vai esi pārliecināta, ka nevēlies man ko teikt?
Jautājums izteica daudz vairāk, nekā varēja domāt. Lokharts nebija stāstījis Valentīnai, ka pirms nedēļas, kad viņa vēl stradāja
Ēģiptē, tanī piezvanīja draugs no Vatikāna, pavēstīdams, ka ietekmīgās aprindās masas Valentīnas apņēmīgā darbošanās viešot bažas. Lokharta draugs lūdza noskaidrot, ko viņa izdibinājusi, un atrunāt viņu no turpmākiem pētījumiem.
Lokharts juta pārāk lielu cieņu pret Valentīnas darbu, lai nevilcinādamies paustu Vatikāna neapmierinātību. Vatikāns gan māsai Valentīnai neko īpašu nenozīmēja, toties viņam piemita spēcīgs pašsaglabāšanās instinkts, kas nu viesa viņā nemieru arī tad, ja nepatikšanas draudēja Veļai. Vatikana interese par viņas darbību neko labu nesolīja. Un zvanīts nebija aiz gara laika. Kāds patiešām raizējās, turklāt šis jautājums bija apspriests. Taču ietekmēt Veļu viņš nevēlējās. Gan viņa izstāstīs, kas notiek, uzstājībai nebūs jēgas.
Valentīna nervozi pasmaidīja un papurināja galvu.
- Nē, patiešām nē. Patlaban daudz kas nodarbina manu prātu. Kallists guļ uz nāves gultas. Un tev, mans dārgais, jālemj, kas būs nākamais pāvests… maitasputni jau pulcējas.
- Vai es tev izskatos pēc maitasputna?
- Nepavisam. Tu, kā parasti, esi tas, kurš maitasputnus iznīcina.
- Tu labi zini, ka pāvesta vēlēšanās man nebūs balsstiesību.
- Neliekuļo nu! Vai tad Time tevi nedēvē par kardinālu bez sarkanās cepurītes? - Kad Lokharts caur pieri uz Valentīnu palūkojās, viņa pasmaidīja. - Tev ir daudz kas vairāk par balsi. Tu nosauci pēdējā pāvesta vārdu…
- Ar tava tēva atbalstu, māsa. - Lokharts iesmējās. - Un mūsu izvēle varēja būt sliktāka…
- Diez vai, - viņa novilka.
- Es mīlu tevi, māsa.
- Tavas pozīcijas ir stabilas, un tu vari nosaukt nākamo pāvestu. Skatīsimies uz visu reāli. Es… arī tevi mīlu. Lai gan vīrietis gados, tu esi uz goda.
- Nez vai tev ir liela pieredze, lai izdarītu šādus secinājumus, - viņš noteica.
- Nav. Par to vari būt drošs.
Viņš saņēma Valentīnas roku.
- Veļa, man gribētos, lai tu man uzticies. Tavs noslēpums… tas beidz mani vai nost. Tevi nevar ne pazīt. Tu esi novājējusi, pārguruši un nomākta…
-Tu esi tik velnišķīgi daiļrunīgs…
- Tu ļoti labi zini, ko gribu teikt. Nepārdzīvo tik ļoti, aprunājies ar Benu… Tev jātiek vaļā no šā krusta.
- Kērtis, nomierinies! Labi? Es nevēlos izskatīties pēc muļķes, ja izrādīsies, ka fantāzija izspēlējusi ar mani joku. Pagaidīsim līdz
rītam. Varbūt es tev visu izstāstīšu. - Valentīna paspieda viņam roku. - Tagad dodies uz tikšanos ar Endiju. - Viņa paliecās uz priekšu un uzspieda Lokhartam uz vaiga vieglu skupstu, juzdama tā roku sev uz matiem. Viņa lūpas skāra Valentīnas ausi.
Lokharts izkāpa no automobiļa uz ietves un pavadīja viņu ar skatienu. Valentīna pamāja viņam ar roku, tad tonētais stikls uzslīdēja augšup, un taksometrs, kura nākamā pietura bija Prinsto- na, attālinājās.
Lielāko sava mūža daļu pavadījis varas gaiteņos, viņš nereti parastu apmierinājumu un piesardzīgu biedriskumu uzskatīja par laimi. Tikai kopā ar māsu Valentīnu viņš bija atminējis lielo mīklu un uzzinājis istas laimes noslēpumu. Lokhartā modās pārliecībā, ka viņi būs kopā uz visiem laikiem.
Domīgi noskaņots, viņš raudzījās lejup uz slidotajiem, kas līganām kustībām traucās pa ledu. Valentīna viņā patiešām sēja nemieru. Viņa bija veikusi pētījumus Romā, Parīzē, pat tālajā Alek- sandrijā, Ēģiptē. Lokharts zināja, ka viņa strādājusi arī slepenajos arhīvos. Un piepeši - tas sasodītais zvans no Romas.
Stāvēdams pie margām, no kurienes slidotava bija labi pārredzama, Lokharts pasmaidīja, ieraudzījis starp bērniem graciozi slidojam priesteri cienījamos gados. Viņš ar apbrīnu nolūkojās, kā garīdznieks ar melnu, plandošu lietusmēteli mugurā pieliecās un palīdzēja piecelties nokritušai meitenei. Nez vai kādreiz viņš bija redzējis tik skaidru un rāmu seju kā šim vīram.
Attapies Lokharts iemeta skatienu Patek Philippe zelta rokas- pulkstenī. Četrdesmit piecus gadus vecais monsinjors Hefernans, kas viņu gaidīja, bija cilvēks, kurš pretendēja uz sarkanās cepurītes īpašnieka godu turpmākos piecus, desmit gadus. Hefernans, kardināla Klammera labā roka, bija ieguvis lielu varu vienā no Baznīcas bagātākajām eparhijām. Viņš bija pazīstams nevis ar savu cienīgumu vai pompozitāti, bet gan ar darbiem. Turklāt viņš bija punktuāls un tādu pašu precizitāti gaidīja no citiem.
Bija laiks iet.
Baznicas īpašumi jau no deviņpadsmitā gadsimta beigām pletās kvartālu uz austrumiem no Svētā Patrika katedrales. Kad šeit uzbūvēja pieticīgo Svētā Jāņa baznīcu, pārējo zemi pārdeva, un tai līdzās izauga slavenie Vilārda nami, ko viens otrs vērotājs salīdzināja ar Mediči dzimtas mājokļiem Florencē. Pārāk dārgas, lai pēc Otrā pasaules kara paliktu privātās rokās, šīs lieliskās ēkas, elegantas un tukšas, ilgi stāvēja pamestas, skumji atgādinādamas aizgājušos laikus un gaidīdamas nākamos iemītniekus.