Tūkstoš deviņi simti četrdesmit astotajā gadā kardināls Frān- siss Spelmens, Ņujorkas arhibīskaps, kurš no savas rezidences Svētā Patrika katedrālē šos namus Medisona avēnijas otra pusē pastāvīgi redzēja, nolēma tos atpirkt. Jau drīz lepnajās ēkās iekārtojās Baznīca ar savam daudzajām oficiālajām iestādēm. Medisona avēnijas četrsimt piecdesmit pirmā nama Zelta zāle kļuva par eparhijas konferenču vietu. Pieņemšanas zāle, kuras durvis veras uz Medisona avēnijas pusi, partapa arhibīskapijas tribunāla apspriežu telpā. Ēdamzāli pārveidoja par tribunāla sēžu zāli, bet bibliotēku pārvērta kancelejā, lzplezdamās pa garajiem gaiteņiem un marmora kāpnēm, Baznīca sagraba aizvien jaunas telpas savām neskaitāmajam vajadzībām…
Taču laiki mainījās. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados nekustamo ipašumu bums beidzās, un izrādījās, ka Baznīca nespēj visus Vilārda namus uzturēt. Tie atkal stāvēja tukši ar septiņsimt tūkstošus dolāru lielu ikgadēju nodokļu slogu.
Situāciju glāba Harijs Helmslijs, kas piedāvājās nomāt Vilārda namus un tiem apkārtējos baznīcas īpašumus, lai tur ierīkotu viesnīcu. Arhibīskapija palīdzēja Helmslijam nokārtot formalitātes, un galu galā nami bija saglābti, zeme palika Baznīcas īpašumā, un Helmslijs ieguva ilgtermiņa nomas līgumu. Viesnīcu viņš uzbūvēja namiem visapkārt.
Un, gluži kā troņmantnieks, to nosauca par "Helmslija pili".
Kērtiss Lokharts, paiedams zem deviņpadsmitā gadsimta bronzas un stikla markīzes, iegāja šajā pili. Viņš devās cauri klusajai, ar valriekstu apdarinātajai un spoguļiem rotātajai uzņemšanas telpai un strauji nogriezās pa labi uz liftiem.
Endijs Hefernans tikšanās vajadzībām parasti rezervēja trīsstāvu dzīvokli pašā augšā. Politiskajās aprindās, kurās monsin- jors Hefernans apgrozījās, Kērtiss Lokharts bija viens no viņa trumpjiem, un monsinjors vēlējās saglabāt maksimālu slepenību. Runa bija par lielu naudas summu, tāpēc par to nedrīkstēja paklīst ne visniecīgākās baumas. Spēles likme bija nākamā pāvesta izvēle. Ja abi tiktos, teiksim, Svēta Patrika katedrālē ielas otrā pusē, runas neizbēgami sāktos. Vara, greznība, laicīgums un slepenība bija galvenie komponenti, kas monsinjora Hefernana dzīvei piešķīra jēgu.
Lokharts zināja, ka Endija iecienītie cigāri Dunhill Monle Cruz 200 un konjaks Remy Martin jau gaida. Monsinjors Hefernans draugiem mēdza teikt, ka jābauda visi prieki, kādus dzīve sniedz, un, jo vairāk tā sniedz, jo labāk.
Lokharts izkāpa no lifta piecdesmit ceturtajā stāvā un soļoja pa biezo paklāju uz Medisona avēnijai paralēlā gaiteņa galu.
Nekas nenorādīja, ka ai/, kādām durvīm varētu būt kas neparasts. Viņš nospieda zvana pogu un gaidīja.
- Nāc iekšā, Kērtis, manu zēn, - no neliela namruņa atskanēja balss.
Pēc krietnā monsinjora balss bija noprotams, ka viņš ieturējis lenču, izdzerdams prāvu glāzi martīni.
Kaut arī Lokharts bija radis pie greznības, šeit redzamais vienmēr viņu pārsteidza. Viņš stāvēja pie izliektām kāpnēm ar izsmalcinātiem griezumiem rotātām margām. Plašā telpa bija divus stāvus augsta ar stiklu visapkart un i/.ometriskai kartei līdzīgo Manhetenu lejā.
Lokharts ar skatienu pakavējās pie Empire State Bitilding debesskrāpja, Chrysler Builditig dekoratīvā stila smailes, Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņu skaidrā modernisma… Tālāk līcī slējās Brīvības statuja, bija redzama Steitonailenda, Džersi krasta līnija… Radio City mūzikas halle, Rokfellera centrs, spoži apgaismotā slidotava… un gandrīz tieši zem viņa Svētā Patrika katedrāles divas smailes, kas majestātiski stiepās debesīs Piektajā avēnijā.
Viņš jutās tā, it kā stāvētu uz mākoņa. Lēni iedams pa kāpnēm, ko sedza biezs paklājs, un turēdamies pie greznajām margām, viņš nespēja novērsties no ainas, kas pavērās lejup. Lokharts jutās kā bērns, kam priekšā noliktas pārdrošākajos sapņos iztēlotas rotaļlietas.
- Man jāaiziet uz tualeti, - no neredzamu durvju otras puses atskanēja Hefernana balss. - Vienu mirkli.
Lokharts, gandrīz vai piespiedis degunu pie stikla, vēroja Svētā Patrika katedrāli. Diez vai monumenta celtnieki spēja iztēloties dievišķīgo ainu, kas pavērās no šā skatpunkta. Šķita, ka viņa acu priekšā atdzīvojies kāds burvju projekts, radīdams trešās dimensijas ilūziju.
- Lai Dievs svēti mūsu mazo mitekli.
Smagnējā gaita pie viņa pienāca monsinjors Hefernans, liela auguma vīrs ar plāniem rudiem matiem un klauna degunu. Viņš bija nosaujojies tik sarkans, ka lobījās āda. I lefernanam mugurā bija melns krekls ar garīdznieka stāvo apkaklīti, kājās melnas bikses un melnas mokasīntipa kurpes ar pušķīšiem. Aiz cigāra dūmu mutuļiem mirkšķinājās ūdeņaini zilas acis. Monsinjors bija uzkarpijies augšup no trūcīgas īru ģimenes, kas dzīvoja Bos- tonas dienvidos. Nu viņš baudīja lielu ietekmi un, nostiprinādams draudzību ar amerikāni, no kura bija atkarīga iecelšana augstos amatos, šo ietekmi arvien palielināja. Vienam otru i/mantot bija ērti, un monsinjors bija pārliecināts, ka tā ir viena no labākajam draudzības definīcijām, Fndijs Hefernans bija laimīgs cilvēks.
- Tu izskaties parak sportisks un šķists. Bagātam cilvēkam tas nepiedien. Paņem cigāru. - Viņš norādīja uz kārbu, kas atradās uz nokrauta galda, kura pāris collu biezā stikla virsma turējās uz diviem pāriem krustenisku balstu.
- Gandrīz salauzi man roku, - Lokharts sasveicinoties noteica. Ar speciālu cigāru sērkociņu aizsmēķēdams Montē Cruz cigāru, viņš ievilka nāsis tā aromātu. - Kur tu iedzīvojies tādā vārīta omāra izskatā?
- Floridā. Tikai vakar atgriezos no labdarības golfa spēles. Lieliski pavadīta nedēļa. - Hefernans piegāja pie galda, uz kura stāvēja vairākas mapes, bloknots, tālrunis, cigāri, smags pelnutrauks, un atslīga uz krēsla. Lokharts arī apsēdās un pāri stikla virsmai lūkojās uz monsinjoru, kas turpināja: - Tur bija lieliska kompānija. Džekija Glisone, Džonijs un Toms, un Džeks. Floridā dzivo daudz varenu draugu, kas Baznīcas labā darīs jebko. Tas viss vainagojās ar dāsniem ziedojumiem mūsu Dievmātes bērnu patversmei. Un golfs! Tu neticēsi, bet es aizsitu garām bedrītei tikai par trim collām! Lai jods mani parauj, bet tā bija! To vajadzēja parādīt televīzijā - mazliet uz augšu un trīs nieka collas pa kreisi! Kaut kas līdzīgs notika Murfīldā Skotijā… Ak šīs laimīgās dienas, tik neiedomājami tālu no Bostonas! Ko vēl cilvēks var vēlēties, Kēr- tis? Priecājies, priecājies, mēs ilgi būsim miruši…
- Un tevi gaida mūžīga dzīve, kur dziedās neredzams koris un spārnus vēdīs eņģeļi…
- Lai tādas muļķības paliek mūķenēm! Tver iespējas! - Hefernans iesmējās.
- Vai nevēlies tvert iespējas un desmit miljonus zaļo? - Lokharts smaidīdams noprasīja un izpūta dumu gredzenu. Tik liela summa vienīgi paris reižu bija uzpeldējusi abu sarunās, un He- fernana reakcija sagādāja Lokhartam gandarījumu.
- Desmit miljoni zaļo… - Hefernana smiekli aprāvās. Tik iespaidīgs darījums iedvesa cieņu pat arhibīskapa kardināla Klammera labajai rokai. Lokharts gribēja zināt, kas īsti nodarbina šā vira prātu, kad viņš ar Džoniju Milleru spriež par golfa bedrītēm un tik gardi smejas. Kādam varēja rasties priekšstats, ka Hefernanam trūkst modrības, taču tas būtu maldīgs priekšstats. - Desmit miljoni, - Hefernans, izbaudīdams šo vārdu skaņu, klusi atkārtoja, tad pacēla acu priekšā plaukstas un salika visu desmit pirkstu galus kopā. - Vai tu domā, ka desmit miljoni visu izšķirtu?