Mācību gadus Notrdamā biju pussargs un visu šo laiku, no- triepies ar dubļiem un asinīm, es pavadīju, viss vienās krevelēs triekdamies pa laukumu ar bezmērķigu centību un niknumu, kas bija lielāks, nekā tam vajadzētu būt. Divsimt piecdesmit mārciņu miesas bojājumu divsimt mārciņu smagā ķermenī. Sporta komentētāju hiperbola, protams, bet tā mani aprakstīja Reds Smits. Taču nevaru noliegt, ka toreiz biju bīstams vīrs.
Nu esmu samērā civilizēts cilvēks, un vienā psiholoģiskā vienībā mani kopā satur trausla membrāna, kas mani šķir un sargā no neprāta un ļaunuma triumfa. Juridiskā prakse, ģimene, arī ģimenes vārds un tradīcijas man palīdzējušas saglabāt samērā nekaitīgu skatu uz dzīvi.
Samerheiss nesaprata vienkāršu patiesību, proti, ka man bija zudusi futbola spēlēšanai vajadzīgā aizrautība. Savukārt tēvs vēlējās, lai kļustu par garīdznieku. Samerheiss uzskatīja tēvu par tik pārliecinātu katoli, ka, viņaprāt, tas nebija uz labu. Samerheiss bija katolis reālists. Tēvs, viņš sacīja, ir kas vairāk, tēvs esot īsts ticīgais.
Galu galā es nekļuvu profesionāls futbolists un atteicos ari no jezuīta nākotnes. Cik zinu, šī bija pēdējā reize, kad neņēmu vērā tēva padomu, un pēdējā reize, kad neieklausījos Drū Samerheisa ieteikumā. Izrādījās, ka Jēzus biedrība ir veseris un Baznīca - lakta, un starp abām nokļuva smaidīgais pussargs. Ak vai.
Tā nu es, varena Hjū Driskila dēls, neattaisnoju tēva cerības un nekļuvu jezuīts - nekļuvu par tēvu Benu Driskilu, kas labdarības tirdziņos papliķē vecām lēdijām zem zoda, uzspēlē basketbolu ar apkaimes puišeļiem, līdz padara viņus par altāra zēniem, neizvadiju pēdējā gaitā smirdīgo, veco dzērāju misteru Liriju, kopā ar māsu Rozāliju neorganizēju klostera skolas bērniem izpriecas braucienu uz siena vezuma, un manā vadībā viņi nedziedāja Ziemassvētku korāļus… tas nebija domāts man. Es pateicu tam sveikas, atdevu atpakaļ rožukroņi, pakarināju uz naglas veco labo pletni, iesaiņoju un atdevu astru kreklu un to visu uz atvadām noskūpstīju.
Es nebiju apmeklējis katoļu baznīcu divdesmit gadu, vienīgais izņēmums bija māsas Valentīnas, kas pacēla manis nomesto karogu un kļuva par ordeņa mūķeni, godināšana. Māsa Valentīna bija viena no modernajām mūķenēm, par kurām nepārstāj runāt un kuras skraida apkārt, visur celdamas brēku un padarot Baznīcu vai traku. Veļa nokļuva uz Time un Neivszveek, un People vāka. Vecais Hjū - reizēm sev par postu - bija radījis nešpetni.
Mēs ar Veļu mēdzām jokot par šo tematu, jo viņa zināja, kāda ir mana attieksme. Viņa zināja, ka esmu redzējis Baznīcu no iekšpuses un nojautis, kāda ir tās līdz sarkankvēlei nokaitētā mašinērija grēcinieku cepināšanai. Viņa zināja, ka esmu saklausījis čurkstēšanu. Un zināja, ka esmu apsvilinājies. Viņa saprata mani, un es sapratu viņu. Es zināju ari, ka Veļa ir par mani apņēmīgāka un drosmīgāka.
Vienīgais temats, par ko man nepatika ar Drū Samerheisu tērzēt, bija futbols. Taču todien, kā par nelaimi, viņa prātu nodarbi- nāja tieši tas. bija oktobra beigas, istā sezona, un, ieminējies par vienu no saviem daudzajiem klubiem, viņš vairs nebija apturams. Viņš bija uzvilcis šauru, garu mēteli ar rūpīgi izgludinātu samta apkakli, galvā uzlicis pērļu pelēku platmali un soļoja, klaudzinādams pret ietvi cieši satīto Brigg lietussargu. Ieraudzījuši viņu, visi finanšu džungļu iemītnieki godbijīgi parāvās sānis, dodami ceļu. Tajā Manhetenas galā, kur pastaigājāmies mēs, diena bija izvērtusies brāzmaina, skaisto rītu prom biedēja pirkstu nospiedumiem līdzīgi smagi, izplūduši mākoņi. Pāri salai no mūsu puses brāzās ziemas dvesma. Drūmi pelēki mākoņi spiedās lejup, it kā gribētu noslīcināt Bruklinu Istriverā.
Kad apsēdāmies un ķērāmies pie lenča, Samerheiss sausiem vārdiem ierunājās par kādu senu futbola spēli. Tajā dienā septiņas reizes patstāvīgi biju pārtvēris bumbu, taču vecā vira prātā bija saglabājušās spēles beigas pie Notrdamas komandas četru jardu līnijas. Pēc pretinieka divreizējas kavēšanas es pacēlu skatienu un ieraudzīju bumbu lidojam uz gala zonu. Mums bija tikai sešu punktu pārsvars, un laika vairs nebija. Gala zona mudžēja no ķērājiem, kas gaidīja izdevību tikt pie bumbas, taču es ar pārdabisku spēku pietrūkos no dubļiem kājās un pārtvēru piespēli. To būtu izdarījis ikviens, kurš tajā bridi tur atrastos. Man bija salauzts deguns, acīs plūda asinis, padarīdamas mani aklu, taču to nolāpīto bumbu es notvēru. Šis tvēriens līdz sezonas beigām kļuva par Notrdamas leģendu. To atcerējās ari Drū Samerheiss un gribēja apnikušo stāstu noklausīties vēlreiz.
Kamēr viņš domās kavējās pie senajiem notikumiem, es atcerējos savas izjūtas tajā vasarā, kad trauksmainajās sekundēs piepeši spēli izpratu. Redzēju to skaidri ka vienu veselumu, kas sastindzis uz gleznas audekla. Aizsargs šaudīja skatienu pāri spēlētāju ķiverēm, dobjā, aizsmakušā balsī kaut ko kliegdams… Jā, es viņa aurus redzēju, nevis dzirdēju! Redzēju, kā saspringst priekšā skrienošo spēlētāju muguras, un man šķita, ka es varētu sastādīt karti ar šīm molekulām, kas juceklīgi pārvietojās pa laukumu… Redzēju ķērājus, kas lēcienā rāvās pretī bumbai. Es zināju, ko domā pretinieka priekšējās līnijas spēlētāji, zināju, kas notiek aizsarga prātā, un zināju, kā spēle izvērtīsies un kā jāreaģē man…
No tās dienas es patiešām izpratu šo sasodīto spēli un ik reizi redzēju tas attīstību gluži kā palēninātā filmā. Es apjautu pašu tās būtību un kļuvu patiešām labs futbolists. Iekļuvu žurnāla Look izveidotajā "Amerikas izlasē" un televīzijā spiedu roku Ikibam Houpam.
Vēlāk varēju teikt, ka futbola spēlēšana man palīdzējusi labāk izprast dzīvi, un varbūt tā arī bija. Es daudz ko uzzināju ne vien par sāpēm, bet ari par sevi, ko nereti ieraudzīju savas dvēseles dziļumos, - stūri iedzītu izmisuma kamolu ar neprātigi ieplestām acīm. Es iepazinu sportistu ģērbtuvju humoru un veco spēlētāju dusmu izvirdumus, ja spēle bija zaudēta, un sapratu, ka, lai iekļūtu Boba Houpa raidījumā, kurā piedalās blondīnes ar lielām krūtīm, ar to vien, ka esi futbolists, nepietiek. Spēlējot futbolu, par dzīvi iespējams daudz ko uzzināt.
Tomēr nekas no vēlāk pieredzētā nav salīdzināms ar atskārtu laukumā tajā vasarā, kad spēli tik skaidri izpratu. Drū Samerheiss futbolu nekad tā nav izpratis. Savukārt to, ko izprata viņš, ar savu prātu es nespēju apjēgt. Samerheiss izprata Baznīcu.
Es noraudzijos, kā viņš ar ķirurga precizitāti sagriež šķēlēs pal- tusu un iebāž mutē pēdējo kumosu. Apēdis zivs gabaliņu bez piedevām - bez salātiem, zaļumiem, bez maizes un sviesta -, viņš izdzēra glāzi Evian ūdens, atteikdamies gan no kafijas, gan deserta. Samerheiss acīmredzot cerēja dzīvot mūžīgi. Vienīgais, ko patiešām gribēju no viņa uzzināt, bija tā cilvēka vārds, kurš rūpējās par viņa krekliem. Nekad nebiju redzējis tik labi iecietinātus kreklus. Ne mazākās krunciņas, ne traipiņa - tie atgādināja tikko uzkrituša sniega lauku. Uzslaucīdams no šķīvja mērci, kas tur bija palikusi pec garda teļa gaļas ēdiena notiesāšanas, jutos kā zemnieks. Samerheisa seja bija neizteiksmīga, ja vien iecietību pret manu ēstgribu neuzskatīju par izteiksmi. Viņš pasūtīja man portvīna Fladgate pudeli, un vīnu pārzinis aizsteidzās uz kluba pagrabiem. Samerheiss izvilka no vestes kabatas pulksteni ar vāciņu, paskatījās tajā un ierunājās par ko tādu, kam nebija ne mazākā sakara ar Notrdamu un senajiem varoņdarbiem futbollaukumā.