Par vissteidzamāko un visgrūtāko izrādījās gaisa problēma.
Kamēr tēvocis un krustdēls gulēja nemaņā, Ņečajeva ar vieglu roku tērēja balonu skābekli. Baloni jau bija pustukši. Tiesa, elpot telpā bija viegli, taču tikai tāpēc, ka darbojās gaisa attīrīšanas aparāti. Tie atdzesēja gaisu, sasaldēja ogļskābo gāzi. Tādējādi dzīvībai vajadzīgais skābeklis tika saglabāts blāvos ledus ķieģelīšos.
Raķetē no šiem ķieģelīšiem skābekli atkal varēja iegūt ar augu palīdzību. Raķetē bija milzīga siltumnīca ar vanniņām, kas pieaudzētas ar batiellu — dziļūdens sarkanajām aļģēm, kas attīstās pustumsā un tāpēc atšķirībā no zaļajiem sauszemes augiem spēj izmantot līdz deviņdesmit procentiem gaismas.
Sarkanās glumes mikroskopiskās piciņas cītīgi bija pūlējušās visu ceļu līdz Jupiteram un atpakaļ — līdz 24. novembrim, — apgādādamas ceļotājus ar skābekli un pat ar barību, gan negaršīgu, bet sātīgu. Katastrofā gāja bojā arī siltumnīca, bija saglabājusies tikai viena sekcija, pavisam četrdesmit sešas vanniņas.
Vienu no tām Nadježda Petrovna ienesa virtuvē un
ar nazi atvēra. Smaga, riebīga smirdoņa iesitās viņai sejā. Nadježda Petrovna atvēra otru — tas pats. Savam liktenim pamestā batiella bija gājusi bojā, sapuvusi, varbūt skābekli noslāpusi.
Trešā, ceturtā, piektā, sestā. . Visās puvekļi, smirdoņa, pretīgs, gļotains pelējums. Ņečajevu šķebināja. «Izturiet,» pamācīja Reniss. «Izturiet, ja nākamnedēļ gribat elpot.» Vajadzēja izturēt. Dzīvība bija atkarīga no batiellas. Kaut tā būtu saglabājusies jel vienā vanniņā!
Divdesmit otrā, divdesmit trešā, divdesmit ceturtā. . Cerības zuda arvien vairāk … Četrdesmit trešā, četrdesmit ceturtā. .
Batiella bija iznīkusi visās vanniņās.
Nogurusi, satriekta Ņečajeva ieslēdza ventilatoru un bezrūpīgi piepildīja istabu ar skābekli. Nebija ko taupīt. Vai nav vienalga: dienu agrāk vai dienu vēlāk — apmēram pēc nedēļas viņi noslāps.
— Ko mēs darīsim, krustmāte Nadja? — jautāja Roberts, kas vēl neapzinājās briesmu.
Ko darīsim? Ņečajeva to nezināja. Būtu viņa bijusi viena, varbūt nogultos uz grīdas un, tā gulēdama, kavētos atmiņās par vīru, par mīļo Zemi, par Maskavu un mazo dēlēnu. . Taču viņa nebija viena. Tās ziņā bija svešs zēns un slimnieks.
Ko darīt?
Atlika tikai viens: mēģināt, varbūt batiella atdzīvojas. Vajadzēja sasmirdušo ūdeni izliet, ieliet svaigu, pielikt ogļskābās gāzes ķieģelīšus, sāli, fermentus. Iespējams, ka visas šūnas nav sapuvušas, vēl palikušas arī kādas dzīvotspējīgas.
Nadježda Petrovna sadūšojās, aizbāza degunu ar vati, rūpīgi izmazgāja desmit vanniņas un salēja tajās svaigu ūdeni. Ūdeni nebija ko žēlot. Ja batiella neatdzīvojas, tad arī ūdeni vairs nebūs kam dzert.
Divas dienas vanniņas nostāvēja saulē. Arī trešajā dienā ūdens neduļķojās. Dzīvu šūnu nebija.
Tā pagāja divas dienas. Līdz nāvei atlikušas piecas.
Tad Renisam ienāca prātā, ka dzīvotspējīgās šūnas nav vis jāmeklē veselajās, bet ieplīsušajās vanniņās. Ūdens no tām bija iztecējis un šūnas sasalušas. Kas
zin, varbūt sasalušās, bezgaisa telpā izžuvušās šūnas drīzāk atdzīvojas nekā sapuvušās?
— Mēģinājumu izdarīsim ar plašu vērienu, — sacīja Reniss. — Ūdeni nežēlojiet. Nav ko taupīt. Vai nu dzīvība, vai nāve. .
Ar ūdeni viņi pielēja visas vanniņas, katrā iebēra šķipsniņu sasalušo putekļu. Nu atlika gaidīt, cerēt un rakstīt atvadu vēstules. Visi trīs gulēja virtuvē un lūkoja mierīgi elpot — tā patērēja mazāk gaisa. Taču katru pusstundu Roberts žēlabaini lūdza: «Krustmāte Nadja, aizejiet un, lūdzama, paskatieties.» Skābekļa atlika trim dienām, tad vairs tikai divām. Priekšpēdējās dienas beigās vienā vanniņā ūdens sasarka. Nadježda Petrovna izvietoja kultūras pa visām četrdesmit sešām vanniņām.
Pēc divām dienām varēja elpot ar pilnu krūti, pēc sirds patikas.
6
Ir ēdiens un ūdens, gaisa pietiek, ir silta, gaiša un droša istaba. Bet sirds tik grūta kā pašās pirmajās dienās pēc katastrofas.
Kamēr notika cīņa par savu un citu dzīvībām, skumt nebija vaļas. Bet nu rokas nolaidušās, viss kļuvis pretīgs, galvā tik viena doma: «Kāda jēga ķepuroties? Ar to tik novilcina bojā eju. Ilgāk mocīsimies.»
«Tikai neļauties skumjām,» visu laiku sev atkārtoja Nadježda Petrovna. «Skumjas vajag slēpt. Zēna dēļ. Tā vajag.»
Roberts atguva samaņu sestajā dienā, murgos izceļodamies pa nišu. Samaņu viņš atguva pamazām un pamazām arī uzzināja par traģēdiju. Sākumā Roberts tikai nemitīgi jautāja, kāpēc neviens Viņu neapmeklējot, bet tad, ievērojis, ka abi ar tēvoci, guļ virtuvē, viņš kaut ko nojauta un sāka iztaujāt. Nadježda Petrovna nedomāja sagudrot kaut ko nepatiesu, bet pamazītēm visu viņam izstāstīja.
Cauru vakaru zēns nogulēja, pret sienu aizgriezies, smagi pūta un centās valdīt asaras. Bet otrajā dienā
viņš jau apjautājās, kāds izskatoties asteroīds, vai uz tā esot ūdens un kā viņi dzīvošot. Zēna veselīgā daba neļāva viņam noslēgties bēdu pilnajā pagātnē. Sirds dziļumos šis piedzīvojums viņu pat mazliet priecināja. Katastrofa kosmosā, trīs izglābušies, neapdzīvotais asteroīds! Ar kādu skaudību viņā noraudzītos citi puikas uz Zemes.
Ņečajeva neļāva viņam celties, baiļodamās, vai tik triecieni nav bojājuši slimo mugurkaulu. Roberts gulēja paklausīgi, bet visnotaļ žēlojās par garlaicību. Garlaicīgi bija gulēt, gribējās tikt ārā, pavērot asteroīdu, palēkāt pa pasauli, kur tik mazs pievilkšanas spēks. Bet Ņečajeva domāja, ka zēns ilgojas pēc Zemes, ka viņu, tāpat kā pieaugušos, nomāc bezcerīgā nākotne. «Viņu vajadzētu izklaidēt, modināt interesi par kaut ko,» viņa domāja.
Visupirms Nadježda Petrovna ierosināja organizēt Robertam skolu.
Mācījies zēns jau bija agrāk, ceļā būdams. Raķete bija viņa māja un skola. Pasaulē vēl nebija tāda skolnieka, kuru būtu mācījuši tik daudz profesoru …
Bet profesori aizgājuši bojā. Palikuši tikai divi skolotāji bez kādiem mācības līdzekļiem. Bibliotēka gājusi bojā katastrofā, saglabājusies tikai virtuve. Aiz tīras nejaušības virtuvē bija palikušas divas grāmatas: «Narodovoļca Morozova atmiņas», kuras allaž pārlasīja Nadježda Petrovna, un enciklopēdijas otrais sējums burts «A». Reniss bija paņēmis šo sējumu, lai palasītos, kas tur rakstīts par asteroīdiem.
Sī nejaušība uz ilgu laiku noteica Roberta zināšanu raksturu. Uz ilgiem gadiem viņš kļuva par burta «A» zinātāju. Viņš zināja diezgan daudz par atomu un gandrīz nekā par molekulām, viņam bija sakarīgs priekšstats par arhitektūru un miglains par glezniecību, viņš varēja no galvas uzzīmēt Āfrikas karti, bet it nemaz nespēja iedomāties Eiropas apveidus.
Visus pārējos enciklopēdijas sējumus, visas pārējās mācību grāmatas vajadzēja aizstāt tēvocim unNadjež- dai Petrovnai.
Ņečajeva uzņēmās mācīt ķīmiju, bioloģiju, medicīnu un krievu valodu. Renisam vajadzēja mācīt Ro-
bērtam dzimto valodu, fiziku un matemātiku. Vēsturi un literatūru viņi nolēma mācīt kopīgi, jo šos priekšmetus abi teicami vis nepārzināja.
Taisnību sakot, pieaugušajiem pašiem bija interesanti. Vajadzēja sistematizēt savas zināšanas, domās sastādīt mācību grāmatas. Pēkšņi atklājās robi. Tādās reizēs viņi cītīgi šķirstīja enciklopēdiju, cenzdamies aptvert, kurā A burta vārdā varētu būt kaut kas minēts, kas palīdzētu noskaidrot vajadzīgo jautājumu.
Vēsture izraisīja niknus strīdus. Pirmo stundu Ņečajeva sāka šādiem vārdiem: