Nu bija pacietība galā arī Nadježdai Petrovnai.
— Labi, — viņa sacīja. — Mans pienākums jūs dziedināt, bet nav mans pienākums jūs apdienēt. Esiet tik labs un vāriet pats sev pusdienas. Pats audzējiet arī batiellu. Sadalīsim vanniņas. Jūsējās būs no pirmās līdz astoņpadsmitajai. ^
— Man prātā nenāk… — Reniss atcirta.
Viņš patiesi netīrīja kastes, bet aizgāja uz noliktavu un paņēma garšīgāko konservu bundžu. Tāpat viņš izdarījās arī nākamajā dienā. Nadježdas Petrovnas audzināšanas pasākumi neko nedeva. Viņa ar Robertu strādāja un pārtika no saldūdens aļģēm, bet Reniss dzīvoja kunga dzīvi, mielodamies ar neaizskaramo krājumu delikatesēm.
Tad Ņečajeva ar viņu vairs nerunāja, pieteica oficiālu boikotu.
— Kauties ar jums es taču nevaru, — viņa sacīja.
Nadježdai Petrovnai nebija pašai viegli izturēt raksturu, un viņa tīšuprāt aizveda Robertu tālā daudzu dienu ekskursijā uz asteroīda viņu galu, uz Bumbier- kalna virsotni. Reiz jau viņi turp bija gājuši, bet
nebija aizgājuši, jo Roberts toreiz lūdza pārtraukt gājienu, kamēr viņam nebūs sadzijusi kāja.
Gājiens izrādījās ļoti interesants. Bija daudz ko stāstīt. Bet, pārnākusi mājā — par māju viņiem bija melnā aiza ar raķetes atlauzu, — Nadježda Petrovna vispirms ieskatījās siltumnīcā. Astoņpadsmit vanniņas bija apaugušas ar pelējumu — Reniss nebija tām pieskāries. Neko darīt, strīdu vajadzēja turpināt.
Noņēmusi istabā ķiveri, viņa nekā neteica Renisam. Nesasveicinājās arī Reniss. Tikai pēc stundas, nolicis iesākto enciklopēdiju, viņš krustdēlam noprasīja:
— Nu kā tad ir tai Bumbierkalna galiņā, — vai noguri mazāk?
Roberts saspringtā balsī atbildēja:
— Krustmāte Nadja neļāva stāstīt. Viņa teica, ka tas tevi neinteresējot.
Pagāja vēl viena diena saspīlētā nelaipnībā. Nadježda Petrovna visu laiku sev jautāja, vai viņa rīkojas pareizi. Lai jau viņš slinko. Tas tomēr labāk nekā strīdēties.
Pret vakaru (pēc Zemes laika), kad Roberts bija izgājis vēl pabarot aļģes un lielie palikuši vieni, Reniss, griestos skatīdamies, uzsāka:
— Vai tas ir labi — krustdēlu noskaņot pret tēvoci? Vai pati jūs esat bez grēkiem? Es taču neprasu, lai jūs, zēnam dzirdot, uzskaitītu visus savus trūkumus, visu, ko esat aizmirsusi un stundās jaukusi.
Nadježda Petrovna apvaldīja smaidu. Viņa saprata, ka Reniss kapitulē, atzīst savu vainu, tikai negrib to darīt publiski, to neatļauj vīrieša patmīlība.
Šo patmīlību saudzēdama, viņa, sagaidījusi Robertu pārnākam, sacīja:
— Ernest, rīt mēs atkal iesim uz Bumbieri. Instrumenti ir smagi un neērti. Vai jūs nevarētu mūs pavadīt kaut vai līdz kalna pakājei?
— Neesmu vārgāks par jums, uzkāpšu arī līdz kalna galam, — norūca Reniss.
«Kāpēc viņš tik ātri padevās?» Ņečajeva pati sev jautāja. «Kas zin, vai nepadevās tāpēc, ka nebija par ko cīnīties? Taisnību sakot, ko viņš aizstāvēja? Savas tiesības vāļāties uz grīdas, pārlasīt vienu un to pašu
grāmatu, nemitīgi domāt par savu nelaimīgo likteni? Tad jau labāk izklaidēties, aiziet uz kalniem.»
Roberts gan nekā nesaprata un ar rūgtumu aizrādīja
Ņečajevai:
— Jūs, krustmāt Nadja, neesat stingrs cilvēks. Ja jau reiz boikotu pieteicāt, vajadzēja izturēt raksturu.
Ņečajeva viņam kā mazam bērnam noglaudīja galvu:
— Šoreiz nevajadzēja, mans mīļais.
9
Katrs stāsts par asteroīdiem sākas ar skaitļu virkni, ar ģeometrisko progresiju:
90 91 92 93 94 95 96
1 Zi ļ | Zt (Zi f 1 ••
vai arī:
1, 2, 4, 8, 16, 32, 64. .
Šie skaitļi kaut kādu iemeslu dēļ ir proporcionāli attālumam no Merkūrija orbītas līdz citām planētām — līdz Venērai, Zemei, Marsam utt.
Kā radusies šāda likumsakarība — nav zināms. Visticamāk, ka tā saistīta ar planētu veidošanās procesu. Bet šo skaitļu virkni astronomi pazīst jau kopš XVIII gadsimta. Tad pat tika arī atzīmēts, ka viena skaitļa trūkst. Marsam atbilst attālums 22, Jupiteram — 24, bet attāluma 23 planētas trūkst. Un kāds gandarījums bija zinātniekiem, kad šāda planēta atradās 1801. gada 1. janvārī! To nosauca par Cerēru.
Bet tad sākās vilšanās un juceklis.
Cerēra izrādījās ļoti miniatūra, daudz mazāka par Mēnesi. Pie tam gadu vēlāk tādā pašā attālumā no Saules uzgāja vēl vienu mazu planētiņu — Pallādu.
Tad sekoja vairākas planētas pēc kārtas. XX gadsimta beigās jau pazina tūkstošiem mazo planētu, citu par citu mazāku. Tika izteikti minējumi, ka tai pašā rajonā ir simtiem tūkstoši neatklātu lidojošu kalnu un klinšu.
Kāpēc vienas planētas vietā bija simtiem tūkstošu?
Pirmie atklājēji domāja, ka vaina meklējama kādā kosmiskā katastrofā. Sākumā bijusi viena liela planēta (pēc citu domām — komēta), kas laika gaitā sairusi.
Kāpēc planēta bija sairusi? Lieki minēt visas hipotēzes. Zinātnē iesakņojusies šāda hipotēze.
Kādreiz eksistējusī planēta (tai dots pat nosaukums — Faetons) no ātrās griešanās sairusi. Ja mūsu Zeme grieztos septiņpadsmit reižu ātrāk, arī tā sairtu. Faetons bijis mazāks, un mazāks bijis arī ātrums, kas izraisījis katastrofu. Vispirms nolobījusies cietā garoza uz ekvatora, planēta kļuvusi vieglāka, samazinājies gravitācijas spēks, un sadrupšana norisinājusies straujāk. Tā pamazām viss Faetons sairis gabalos. Šie gabali sadurdamies turpinājuši dalīties, salas saskaldījušās atsevišķos kalnos, kalni — klintīs, klintis — akmeņos. Daži gabali saduroties aiztraukuši sāņus Saules virzienā. Ar laiku Faetons piekaisījis ar putekļiem visu Saules sistēmu. Iespējams, ka visi uz Zemes krītošie meteorīti ir bojā gājušās planētas drumstalas.
Trīs katastrofas upuri pagaidām bija vienīgie cilvēki, kas varēja noskaidrot asteroīdu izcelšanās noslēpumu. Viņu novērojumiem būtu neizsakāma vērtība … ja viņi atgrieztos uz Zemes.
Meteorīti pēc sava sastāva iedalāmi dzelzs, dzelzs un akmens un akmens meteorītos. Dzelzs meteorīti ir no tīras dzelzs ar niķeļa piejaukumu, akmens meteorīti sastāv galvenokārt no minerāliem — olivīna un pi- roksēna, kas uz Zemes veidojas tikai lielos dziļumos, zem cietās garozas. Zinātnieki bija tais ieskatos, ka dzelzs meteorīti dzimuši, Faetona kodolā, bet akmens meteorīti radušies tuvāk Faetona virsmai.
Akmens meteorītiem raksturīgi ir nelieli zirnīši un graudiņi — hondras, it kā atdzisuša kausējuma bumbiņas. Viss Cerības asteroīds sastāvēja no hondras iežiem; acīm redzot, tas veidojies no Faetona augšējiem slāņiem. Bet Bumbierkalna tuvumā izzuda pat hondras, šejienes ieži atgādināja Zemes bazaltu.
— Te bijusi cieta garoza, — apgalvoja Reniss pirmajā ekskursijā. — Bet Bumbiera virsotne izlauzusies virspusē.
Tāpēc tik nozīmīga bija grūtā kāpšana šajā trīsdesmit kilometru augstajā kalnā.
Divi stundas lēcienos, divi stundas atpūtas kalna pakājē tumsā. Tad sākās kāpšana kalnā, lēcieni no klints uz klinti pāri līčloču plaisām, ar nolūku šaurāki vai platāki lēcieni, kad katru mirkli draudēja briesmas iegāzties kādā plaisā, kad, ar visu ķermeni lokoties, jāpievelk sev klāt kājas, lai inerce tevi pārnestu otrā malā.
— Briesmīgi atgādina vulkānu, — pusceļā ieminējās Ņečajeva. — Atceros, Robert, uz Ganimēda mēs redzējām tādus pašus sastingušus lavas paugurus.