Viņi bija ļoti noguruši un pat priecājās, kad norietēja Saule. Te, cauri Bumbierkalnam, gāja ekvators, tādēļ Saule nogrima aiz horizonta kā akmens. Nakts iestājās vienā mirklī. Ceļinieki apmetās pirmajā klinšu plaisā, kas pagadījās, un aizmiga uz divām stundām. Viņos jau sāka veidoties asteroīda dzīves ritms.
Tā viņi, kalnā kāpjot, «pārnakšņoja» divas reizes un atkal devās augšup. Kalns kļuva arvien stāvāks, kāpšana grūtāka, bet atteikties neviens nedomāja. Katrs alpīnists, katrs tūrists sapratīs Ņečajevu un Robertu. Kalnu virsotnēm piemīt sava pievilcība. Cilvēks ir dzimis dabas valdnieks, tam patīk raudzīties uz dabu no augšas, mīdīt kājām nedzīvos akmeņus.
Kalna gals jau tuvu, pavisam līdzās. Pēdējā piepūle, pēdējais lēciens — un cilvēki stāv pašā kalna galā.
Viss asteroīds viņiem pie kājām. Milzīgs akmens kuģis peld zvaigžņu okeānā. Pie horizonta zvaigznes birst kā smiltis. Tā vien šķiet, ka asteroīds ar savu apaļo priekšgalu šķeļ dzirksteļainus ūdeņus. Roberts sajūsmā iesaucās:
— Ei, planēta, klausi manu komandu! Virziens no Saules pa labi. Pilnā gaitā uz priekšu!
Saules apgaismotā puse spīdēja kā Mēness pie Zemes debesīm. Tumšā puse kā drūms siluets virzījās uz zvaigznēm. Interesanti bija vērot terminatoru — robežu starp gaismu un ēnu. Tāpat kā uz Mēness, apgaismotā puse izskatījās ļoti plakana, bet ēna izcēla katru pauguru, pakalnus pārvērta asos izciļņos, klintīs,
smailēs. Tie pazibēja tikai uz pāris mirkļiem un atkal nozuda, tos aprija ēnas melnā mēle.
Sieviete un pusaudzis sēdēja uz ieapaļas kores, kājas pār tūkstoš metru dziļu bezdibeni pārkāruši. Augstumi viņus vairs nebiedēja. Apakšā bija līdzenums, arī ieapaļš. Tas atgādināja milzīgu vulkāna krāteri. Uz Zemes tādu vulkānu tagad nav, bet kādreiz bijuši. Tos sauc par kalderiem. Piemēram, Kamčatkas Petro- pavlovska uzcelta uz tāda kaldera malām. Tagad šo kalderu applūdinājis okeāns, un izveidojies apaļš līcis, lieliska stāvvieta kuģiem.
Ņečajeva bija bijusi Kamčatkā, un viņai uzreiz iešāvās prātā šis salīdzinājums. «Ēna kā paisums jau iela- vījusies līcī, un melnais ūdens kāpj arvien augstāk,» viņa domāja. «Šim līcim ir dīvains sirds apveids. Sirds pieplūduši ar melnām asinīm. Melnu asiņu taču nav, tās nav asinis, bet skumjas. Skumjām pārplūdusi sirds. Apveidi nemainās, jo klinšu strēle vidū ir augsta. Uz tās es uzceltu pilsētu.»
Un pēkšņi ārkārtīgi skaidri viņa ieraudzīja it kā pilsētu: stūrainus kvartālus, laukumus, lokveida un radiālas ielas un ceļus, kas līčločiem aizvijas kalnos.
Savām acīm neticēdama, viņa brīdi vēroja šo parādību. Tad ēna pārvietojās un aizsedza pilsētu.
10
Melnās Sirds pilsēta tā arī palika tikai kā pasakaina mirāža, apburta rēgu pilsēta. Tā parādījās uz mirkli pirms Saules rieta un mirkli pēc lēkta, kad Saule bija zemu un meta sevišķi garas ēnas. Tikai uz brītiņu! Tad apburtā pilsēta atkal pagaisa, kļuva neredzama, paslēpās no ziņkāro acīm.
Kad cilvēki nokāpa kalderā, tiem uzreiz neizdevās atrast sirdsveida līča klinšu strēli. Vienam no viņiem vajadzēja — un to uzticēja Robertam — kāpt atpakaļ kalna korē un no turienes parādīt virzienu.
Tāds pats paradokss gadās arī Zemes tuksnešos. Gaisā ļoti labi saredzami cietokšņa apveidi — vaļņi, kvartāli, ielas. Bet, kad cilvēks nonācis zemē, nekas
nav atrodams. Ielu līnijas pazudušas, tās apslēpj pauguri, barhani, sālskoku krūmi un visvisādu krāsu māls. Un aiz kokiem neredz meža.
Ar Roberta palīdzību pieaugušie uzgāja «pilsētu», bet arī tas neko nelīdzēja. .
Lēzeni paaugstinājumi, garenas ieplakas, šķietami grāvji bija viss, ko izdevās saskatīt. Vulkāniskie pelni klāja kvartālus, vulkāniskie pelni uz braucamajiem ceļiem. Nekādu drupu, nekādu pazīmju, ka te varējuši būt kādi pagrabi, pamati var ūdens notekas. Nekā nedeva arī izrakumi — pelni un tufs, tufs un pelni, nekādu dzīvības zīmju, pat nekādu atkritumu. .
— Varbūt pilsēta ir tikai šķitums? — prātoja Nadježda Petrovna. — Varbūt visas šīs līnijas un pauguri — tikai dabas rotaļa?
Bet Reniss apgalvoja: «Te notikusi meteorītiska sadēdēšana.» Šādu terminu viņš bija izdomājis pats. Zemes ģeologi par sadēdēšanu sauc iežu sadrupšanu vēja, ūdens, aukstuma un karstuma, augu un dzīvnieku iedarbībā. Uz asteroīda nebija ne vēja, ne ūdens, ne dzīvības, bet to nepārtraukti knābāja meteorīti. Uz Mēness katrs meteorīts drupina akmeņus, tos pārvērsdams putekļos. Mākonītis lēnām nosēžas uz virsmas. Lai aizbēgtu no Mēness izplatījumā, jāattīsta 2,4 kilometri liels ātrums sekundē. Retam puteklītim tas var izdoties. Turpretī atraušanās ātrums no asteroīda bija tikai 60 metru sekundē. Te pēc trieciena palika rets puteklītis, vairums aizlidoja. Tādējādi sīkie meteorīti pamazām sakapājuši asteroīda virsmu. Jau kopš senseniem laikiem sīkie meteorīti aprijuši pilsētas drupas, visu augsni un augsnes apakškārtu, pat pazemes būves. Bet, tā kā iznīcināšana notikusi vienmērīgi, tad kvartālu vietā izveidojušies pakalni. Meteorīti noskrapstījuši mājas līdz ar pagrabiem, pilsēta pazudusi, bet pēdas palikušas.
— Es neticu, ka tā bijusi pilsēta, — pretojās Ņečajeva. — Tas šķiet pat dīvaini. Vai var tik neticami sagadīties: reiz bijusi civilizācija, cilvēki uzcēluši pilsētas, un taisni tai brīdī centrbēdzes spēks saraustījis planētu gabalos?
— Bet varbūt sagadīšanās nav nejauša, — iebilda
Reniss, — un Faetona iedzīvotāji paši saraustīja savu planētu, kad prata to izdarīt.
Nadježda Petrovna sašuta:
— Kāpēc? Kas par muļķībām! Tik augstas tehnikas laikmetā cilvēkiem jābūt gudrākiem. Un tad, ja jau nu kaut kas tāds bija sācies, viņi varēja pārcelties uz Marsu vai Zemi..
Reniss mīklaini nosmīnēja:
— Mīļā Nadja, par Visumu jūs spriežat kā īsta mežone. Varbūt viņi — Faetona iemītnieki — nedomāja, ka tiem jāglābjas? Varbūt Visumu viņi jau bija izdibinājuši, atminējuši visus noslēpumus, īstenojuši visas vēlēšanās, un viņi varēja secināt, ka dzīvei nav jēgas, ka nav nekā cita, kā vien pārmērības un garlaicība. Vai nesaprotat? Vai jums nekad nav garlaicīgi, nekad nav gribējies aizmigt un nepamosties?
Ņečajeva paraustīja plecus. «Pozē!» viņa sevī nodomāja. Bet skaļi sacīja:
— Tādām noskaņām nevajag ļauties. Nevajag!
11
Meteorītu bombardēšana sākās ar dārdošu būkšķi, pat kabīnes sienas nodrebēja. Tad skanēja sīka rībi- nāšana un atkal būkšķi. Agrāk tādi netika dzirdēti.
Mazo planētu gredzens ir šaurs, un tas atrodas apmēram tādā pašā plaknē kā Zemes orbīta. Tomēr asteroīda Cerība orbītas atšķīrās no šīs plaknes un divas reizes to šķērsoja. Nupat varēja gaidīt, ka Cerība šķērsos šo plakni pirmo reizi.
Līdz šim asteroīds ceļoja no meteorītiem samērā brīvā telpā. Bet nu tas devās iekšā pašā meteorītu drūzmā.
Cilvēki uz asteroīda bija nodzīvojuši vairāk nekā gadu. Sai laikā nejauši meteorīti tikai trīs reizes bija trāpījuši pusvadītāju plātnēs, sabojājuši tikai vienu aļģu vanniņu. Bet nu vienā naktī pagalam bija četras vanniņas, un, kad Nadježda Petrovna pasniedzās pēc batiellas, piektajai vanniņai izsita caurumu viņas acu priekšā.
Divas stundas vēlāk Reniss pārnāca bāls, spiezdams ciet caurumu skafandrā. Viņš paskatījās no aizas un ieraudzīja līdzenumā paceļamies putekļu stabus. Labi gan, ka skafandra caurumi paši ātri aizvilkās ciet.