Meteorītu apšaude bija iedzinusi ļaudis pazemē. No tālajiem pārgājieniem vajadzēja atteikties. Visi trīs izgāja no telpas tikai vislielākajā nepieciešamībā, ievērojot piesardzību, ko Reniss nosauca par statistisku.
Asteroīds krustoja mazo planētu gredzenu no dienvidiem uz ziemeļiem, un vairums meteorītu krita ziemeļu pusē. Cerības gaita bija lēnāka nekā citiem asteroīdiem, tāpēc meteorīti panāca viņu biežāk un tie krita no rietumiem. Tas nozīmēja, ka samērā bīstamākas ir rieta stundas, jo visas planētas riņķo ap Sauli no rietumiem uz austrumiem.
Kādreiz Ļeņingradas blokādes laikā ielās bija uzraksti: «Šī vieta apšaudes laikā bīstama». Tā arī asteroīdu iemītnieki atzīmēja bīstamos virzienus. Viņi iznāca augšā tikai rītausmā, rāpoja gar ziemeļrietumu sienu, aizsargādamies ar smagu vairogu — raķetes atlūzušo gabalu. Bet tās visas bija «statistiskas» piesardzības. Nomaldījies meteorīts varēja atlidot rītausmā no dienvidrietumiem un trāpīt vairogu no apakšas. Izvadīdami dežurantu, pārējie divi nekad nezināja, vai trešo sagaidīs dzīvu.
Dežūrās viņi devās pēc kārtas. Reniss varbūt biežāk par citiem. Ar visiem saviem trūkumiem gļēvulis viņš tomēr nebija.
12
Piecus mēnešus turpinājās piespiestā bezdarbība. Tad apšaude pārvietojās uz dienvidu puslodi, sāka pierimt un tad norima pavisam. Uz labu laimi paļaujoties, atkal varēja iziet ārā.
Tika atsākti astronomiskie novērojumi, pieminekļa celšana bojā gājušajiem un karšu sastādīšana. Reniss gan ņurdēdams arī piedalījās darbos. Ar kaut ko taču vajadzēja nodarboties.
Atkal pēc pusgada pārtraukuma visi trīs devās uz Melnās Sirds pilsētu.
Kādreizējais vulkāns bija pamatīgi cietis no meteorītiem. Vulkāna nogāzes bija vienos dobumos, taisni kā pēc bombardējuma. Bedres bija izrautas gan kal- derā, gan kādreizējā līča dibenā, gan apburtās pilsētas centrā.
Ar sevišķu interesi cilvēki vēroja bedres. Te bija izveidojušies grunts karjeri, meteorīts it kā bija veicis
izrakumus.
Bet arī dziļumā bija saskatāmi tie paši vulkāniskie pelni. Pelnu kārtas, pelni līdz pašam dibenam, ko sedza nekustīga ēna gluži kā tintes palts.
— Tur ir durvis! — iesaucās Roberts, cieši vērodams kādu ēnu.
Tad arī pieaugušie, kas nebija tik redzīgi, pamanīja, ka šai ēnai ir pārāk precīzs apveids. Patiesi, kaut kas līdzīgs arkai. Vai tiešām arka? Diez vai! Bet ja nu'tā ir arka. .
Pēc mirkļa visi trīs bija bedrē. Smalkie pelni slīdēja no kāju apakšas caurumā. Viņiem pavērās noslēpumains gaitenis, tālumā pilnīgi melns.
Vajadzēja iedegt ķiveru lukturīšus. Blāvie, iedzeltenie stari izcēla no tumsas kādu pazemes galeriju. Vai tā bija mākslīga vai dabiska? Vai šī eja varēja būt izkausēta? Bet kas to būtu kausējis? Vai lava? Diezin vai lavas tecējums varēja būt tik taisns.
Nav šaubu, nav šaubu — te strādājušas saprātīgas būtnes.
Sirds Ņečajevai pukstēja pārsitieniem. Tūlīt atklāsies kāds svarīgs noslēpums. Ko viņi ieraudzīs? Faetona iemītnieku mājokli? Vai visu, pat uz Zemes nepazīstamu, zinātņu mācību grāmatu krātuvi? Varbūt ieraudzīs marmora plāksnēs iecirstas hronikas, sīku katastrofas vēsturi, akmens vai kinorakstus viņiem, tālajiem atceļotājiem? Varbūt kādas varenas mašīnas, vislabāk, ja būtu radioraidītājs, kas varētu noraidīt signālus mīļajai Zemei?
Minēt nevajadzēja ilgi. Gaitenis nobeidzās ar kāpnēm, aiz tām bija durvju aile. No eņģēm norautās durvis bija nomestas zemē. Trīs stari iecirtās tumšajā
telpā, slīdēja pa zemajiem akmens plauktiem, kas bija pilni ar metāla lokšņu kaudzītēm. .
Kas tās par loksnēm un kādam nolūkam? Loksnēs iedobtas kaut kādas rūtiņas. Dzeltens metāls. Vai nav misiņš?
— Tas taču ir zelts! — iekliedzās Reniss. — Velns parāvis, cik daudz zelta! — Viņš grozīja galvu uz visām pusēm, lukturīša stars šaudījās pa loksnēm, tikai pa loksnēm, pa loksnēm vien … — Velns parāvis! Tie laikam te glabājuši zelta krājumus! Nu mēs esam bagātnieki un miljonāri, miljardieri, visbagātākie cilvēki pasaulē! Vai dzirdat, Nadježda Petrovna, visbagātākie!
Bet Ņečajevai acis bija pilnas asaru. Izvilkusi roku no piedurknes, viņa gramstījās pa iekškabatām, meklēja mutautiņu. Ņečajeva šņukstēja, kodīja lūpas, bet nekā nevarēja sevi valdīt. Pārāk liela bija vilšanās. Nekādu cerību glābties! Milzīgi daudz nevajadzīgas naudas — uz Faetona zelts laikam bijusi nauda, — par kuru nevar nopirkt nevienu elpas vilcienu, pat kriksīti maizes, pat vienu dzīves mirkli…
13
— Nauda — visās malās nauda, — svētlaimē skandināja Reniss. — Grams zelta — visās malās grams zelta. Zelts — tas ir skaitlis vistīrākā veidā, tas ir materializēts skaitlis, ilgas, kurām ir svars. Ko vērtas visas jūsu runas, Nadja? Jūs centāties iestāstīt, ka kapitālisms lemts bojā ejai, un te nu, lūdzu, ir — ko mēs redzam kosmosā? Kapitālu. Zelta krājumus.
— Faetona piemērs nekā nepierāda, — pretojās Ņečajeva. — Kapitālisms ir parasta vēstures stadija, ar kuru mēs sastapsimies uz daudzām planētām. Zelts neko vēl nepierāda. Zelts būs vajadzīgs arī komunismā. Tās varēja būt laboratorijas aparātiem sagatavotas loksnes. Bet vēl ticamāk, ka šejienes sabiedrība bijusi līdzīga senās Ēģiptes vai Peru sabiedrībai. Priekš dzelzs un bronzas laikmetiem tautas tālu pārdzīvojušas zelta laikmetu. Tajā zelts ir bijis nevis
maksāšanas līdzeklis, bet vienkārši metāls. Es domāju, ka uz Faetona pirms katastrofas bijis zelta laikmets.
Bet Robertam dzima sava teorija — viszinātniskākā un visfantastiskākā. Roberts bija tais domās, ka uz Faetona mituši tālo zvaigžņu braucēji, kas te iekārtojuši kosmisko remontstaciju, ieguvuši metālus, kā arī zeltu: nerūsējošu, skaistu, higiēnisku materiālu mēbelēm, traukiem, aparātiem, šķērssienām, mazgājamām ierīcēm un kanalizācijas caurulēm.
— Kosmosa ceļotāji nebūtu kalušies akmeņos, pazemes telpas tie būtu izdedzinājuši vai izurbuši, — prātoja vecākais Reniss.
Roberts samulsis apklusa, bet Ņečajeva pateica atbildi priekšā:
— Viņi varēja izmantot kādu vecu alu.
Taču pati tūlīt arī iebilda:
— Bet pilsēta? Pilsēta ar kvartāliem līča krastos? Kādēļ kosmosa ceļotājiem vajadzēja kvartālus?
— Ēģiptieši savas pilsētas cēla pie upēm. Tas bija upju laikmets vēsturē, — atgādināja Reniss.
— Bet senās Krētas iedzīvotāji?
Viņi strīdējās. Pētīja zeltu. Taustīja zelta loksnes, meklēja instrumentus, atkal strīdējās. Tikai vienā ziņā domas sakrita: meklējumi jāturpina. Jābūt vēl citām telpām. Viņi izklaudzināja sienas, pārcilāja zelta loksnes, izklaudzināja grīdu. Kādā kaktā dobji atbalsojās. Tai vietā viņi sāka cirst sienu. Beidzot pavērās sprauga, un gaitenī pirmais iespraucās Roberts. Atkal tumsa, akmeņu aizgruvumi, līkumi. Beidzot strupceļš. Bet kas ir tur, aiz ciešās sienas?
Renisam rēgojās jaunas zelta lokšņu pakas, tīrradņu kaudzes, dārgakmeņu lādes — vērtības, vērtības, nauda, nauda un atkal nauda.
Ņečajeva iedomājās, ka te varēja būt Faetona valdnieka kapenes, līdzīgi noslēpumainajām Tutanhamona kapenēm. Valdnieka kroņi, aproces, zelta vairogi un bruņas, rakstainu trauku kaudzes, smags sarkofags un faetonieša sejas maska (vai tiem bijis cilvēku izskats?). Viņa iedomājās arī jaunās sievas noliktu puķu pušķīti (lauku puķes bija ielikusi Tutanhamonam līdzi viņa laulātā draudzene). Bet galvenais — zīmējumi,
zīmējumi, zīmējumi. Tajos atainota faetoniešu ikdienas dzīve: faetonieši apstrādā tīrumus, sēj, iegūst un kausē zeltu, izlej ķiveres un bruņas. .