— Mēs dzirdēsim Zemi? — Ņečajeva pat pietrūkās kājās. — Mēs dzirdēsim Zemi? Un jūs par to runājat tik vienaldzīgi?
Reniss skatījās griestos, kustināja lūpas un sevī kaut ko rēķināja.
— Tik un tā jēgas nebūs, — viņš atkārtoja. — Automātisku, paškustīgu radioteleskopu jūs nemācēsit uztaisīt. Vajadzēs taisīt nekustīgu, pret zenītu vērstu. Jums vajadzēs gaidīt, kamēr Zeme nonāk zenītā, lai dzirdētu kādus fragmentus trīs četras minūtes diennaktī. Jāņem vērā arī asteroīda ass slīpums. Tādēļ Zeme pilnu gadu neatrodas zenītā. Mūsu gads ilgst piecus Zemes gadus, no kuriem četrus gadus jūsu teleskops vispār nedarbosies.
— Ernest, Ernest! Kā jūs varat būt tik nejūtīgs? Vai tiešām jūs pats neilgojaties dzirdēt Zemi? Lai būtu trīs minūtes, lai būtu gads! Mēs uztaisīsim piecus teleskopus dažādiem slīpumiem.
— Bet es neesmu ar mieru tērēt zeltu šai muļķīgajā pasākumā, — sakaitināts pārtrauca Reniss. — Atlidos raķete, bet zeltu būsim izsvaidījuši, sagraizījuši, un to vajadzēs pamest te..
— Ak tā, jums zelta žēl? — Ņečajevas balsī skanēja izbrīns un nicinājums. — Bet tur ir arī mana daļa.
— Savu, lūdzu, varat ņemt.
— Arī manu, — piebilda Roberts.
— Zēna tiesu neaiztieciet! Viņš nav pilngadīgs. Es esmu viņa aizbildnis.
— Ceru, ka jūs neatteiksities sagatavot teleskopa aprēķinus, — vēsi noteica Ņečajeva. — Sagatavojiet arī Zemes kustības tabulas. Es jums samaksāšu … pēc profesora algu likmes.
15
Parastais optiskais teleskops domāts gaismas staru sakopošanai no liela laukuma. Fokusā stari summējas, zvaigžņu gaisma kļūst spožāka.
Radioteleskops domāts radioviļņu sakopošanai no liela laukuma un to ievirzīšanai vienā punktā — fokusā. Fokusā viļņi summējas, radioskaņa kļūst skaļāka.
Teleskops sakopo gaismu ar paraboliskā spoguļa
(vai lēcas) palīdzību. Radioteleskops savāc radioviļņus ar paraboliskās antenas palīdzību./
Asteroīda gūstekņiem grūti bija uzbūvēt precīzu parabolu, bet palīgā nāca smaguma spēks. Parastā aukla, kas nokarājas aiz pašas smaguma, veido ķēdes līniju. Ja izliekums nav liels, tad ķēdes līnija maz atšķiras no parabolas.
Kā teleskopam, tā radioteleskopam ir viens un tas pats likums: izliekums nedrīkst atšķirties no parabolas vairāk par vienu astoto daļu no viļņa garuma. Optiskais teleskops domāts gaismas viļņiem, kuru garums ir mazāks par mikronu. Pagatavot teleskopa spoguli ir neiedomājams darbs, tādus spoguļus slīpē gadiem. Radioteleskops uztver metru garus viļņus, novirzes nedrīkst būt pāri desmit centimetriem. Te nekas nav slīpējams, teleskopu var uztaisīt no stiepļu tīkla, lai tikai tīkla acs nebūtu lielāka par desmit centimetriem |
'Nevajag pat katrā ziņā gatavot stiepli. Reniss ierosināja pagatavot teleskopu no zelta sloksnēm, novietojot tās ik pa desmit centimetriem/
No diviem virtuves nažiem Roberts uztaisīja milzīgas šķēres, ar ko zelta loksnes sagriezt sloksnītēs. Darbs bija nogurdinošs. Zelts te svēra mazāk nekā uz Zemes, bet mīkstāks nebija it nemaz. Sloksnītes tika savienotas diezgan vienkārši — galus atlieca un saplacināja ar parastu āmuriņu. Tad milzīgi garo sloksni salocīja un nogādāja vietā. Sloksni nostiprināja … un gāja pēc nākamās.
Radioteleskopu cēla sešu kilometru attālumā no Melnās Sirds pilsētas. Tur uzgāja vajadzīgu apaļu bedri, kas laikam bija kādreizējā vulkāna parazitārais krāteris. Protams, sloksnes nostiprināt un pielāgot varēja tikai dienā. Četras sloksnes pa īso dienu — tāda izveidojās norma. Pa nakti visi trīs devās uz seno laiku «bankas» pagrabu, kur lukturīšu gaismā grieza un savienoja sloksnes. Bet nevarēja taču mēnešiem dzīvot skafandrā. Vajadzēja nomazgāties, atpūsties, pagatavot ēdienu, no jauna uzpildīt baterijas — un tādēļ bija jāatgriežas mājās — jāveic deviņdesmit kilometri un jāaizkavē jau tā nešķirīgais darbs.
Tāpēc nolēma uzsākt kaut ko grandiozu — pārcelties uz zelta krājumu pagrabu, pārvietot uz Melnās Sirds pilsētu hermētisko kabīni, ūdens tvertnes, helio- staciju un siltumnīcu.
Uz Zemes tas būtu neiespējami, uz asteroīda bija iespējami, gan ar ļoti lielām grūtībām. Trīstonnu smagās ūdenstvertnes te svēra tikai trīsdesmit kilogramu, bet to masa palika agrākā — trīs tonnas. Iedomājieties, ka jums pa ūdeni jāvelk plosts, uz kura atrodas piekrauta automašīna. Kosmosa robinsoni pārvērtās strūdziniekos. Tvertnes viņi apsēja ar zelta sloksnēm, ap kaklu apmeta zelta lences («Jūs, Nadježda Petrovna, nu esat zelta važās,» līksmoja Reniss). Par lēcieniem vairs nebija ko domāt. Krava saīsināja lēcienus, pārvērzdama tos parastajos soļos. Nu vajadzēja iet normālā Zemes ātrumā, vienmērīgi, rāmi, neapstājoties. Triju tonnu inerce neļāva mainīt ātrumu. Deviņdesmit kilometru ar vienu tvertni, deviņdesmit kilometru ar otru, deviņdesmit kilometru ar dzīvojamo telpu. . Varat iedomāties, cik daudz laika prasīja pārvietošanās. Lai gan laika nebija ko žēlot. Cietumnieki zaudē gaismu, brīvību, darbu, bet laika viņiem atliku likām. Tie var uzsākt visgausākos darbus. Morozova biedri varēja sacerēt garu garos dzejoļus un klauvējot tos darīt zināmus citiem, ar naglu drupināt mūri un restes vīlēt ar nagu vīli. Bet asteroīda gūstekņi varēja stiept ūdens tvertnes apkārt savai planētai. Laika tiem pietika.
Apmēram trīs (Zemes) mēneši pagāja, līdz viņi nopina zelta tīklu radioviļņu uztveršanai.
Beidzot teleskops bija gatavs. Sloksnēs sagrieztas divsimt piecdesmit zelta loksnes, uzbūvēta antena sešu miljonu dolāru vērtībā, pēc Renisa aprēķiniem — visdārgākā cilvēces vēsturē. Un Saule, zenītā kāpdama, atspoguļojās sloksnēs. Spīdēja zelta pinums, vizēja žilbinoši mirguļi…
Uz Zemes pie radioteleskopiem ceļ īpašus torņus, lai uztvērējs būtu fokusā.ļ Uz asteroīda iztika bez torņa, pa daļai tāpēc, ka nebija droši, kur varētu atrasties fokuss. No blakus klints vienkārši nokarināja vēl vienu zelta sloksni, kurā Roberts ieķērās ar rokām
un palika karājamies virs teleskopa. Nav grūti būt akrobātam, ja sver ceturtdaļu kilograma, jļ
Saule tomēr kāpa zenītā, un tai līdzi augšup droši virzījās visspožākie debess spīdekļi — baltā Venēra un zilganā Zeme.
Roberts šūpojās savā zelta sloksnē kā zirneklis pavedienā. Pieaugušie, galvas pacēluši, vēroja viņu. Renisa un Ņečajevas uztvērēji bija noskaņoti uz Roberta viļņa. Arī viņi klausījās, tā bija retranslācija no otrējā avota. Viņi uztvēra kaut kādu čaukstoņu, sprakšķus, dūkoņu, kaut kādas elektriskas norises telpā: it kā lidojošu elektronu svilpienus, it kā sadursmju dārdus.
Vai tiešām nekas neiznāks? Vai tiešām veltas pūles? Lai gan pūļu nav žēl. Zēl satriekto cerību.
Ņečajeva skatās uz Renisu. Ja tas pateiks ko dzēlīgu, viņa neizturēs. . viņa sitīs. . vai arī sāks raudāt. . vai izplūdis histēriskos smieklos.
«Nevajag palaisties, nevajag. .» viņa sevi mierina.
Piepeši Roberts iekliedzās visā balsī:
— Dzirdu … es dzirdu.. Vilnis astoņdesmit divi centimetri!
Nu dzirdēja arī Nadježda Petrovna. Svilpoņai, dūkoņai un sprakšķiem cauri lauzās vienkāršs motīvs, līksma bērna dziesmiņa:
Sākam, sākam, sākam Bērniem pārraidi. .
Nadježdai Petrovnai kņudēja deguns.
— Tā ir Maskava … — viņa čukstēja. — Vadiks pašlaik klausās.
Nadježda allaž aizmirsa, ka viņas Vadiks sen jau liels, bet viņai tas arvien vēl šķita tikai bērns.
Tā ir Maskava!.. Mūsējie!
Ņečajeva, laimes asaras rīdama, raudāja, šņukstēja, šņaukājās. Viņa tak astoņus gadus nav bijusi mājā, divus gadus nav dzirdējusi dzimto valodu..