Visi, kas mūs dzirdēt vēlas,
Tie pie televizoriem lai steidzas…
Maskava bija dzirdama trīs minūtes: dziesmiņa, pulksteņa sitieni, padoms veidošanā vismazākajiem … Tad Zeme izgāja no zenīta, balss apklusa.
Lugu fragmenti, mūzikas darbu gabaliņi (par katru pieaugušie strīdējās — kas ir komponists?). Rakstu fragmenti bez sākuma un beigām — par lauksaimniecību, par mākslu, par starptautisko stāvokli un pieklājības audzināšanu. . Vientuļniekiem viss bija mīļš, visu viņi pierakstīja žurnālā, daudzkārt pārrunāja. Zeme bija sākusi runāt, bija uzvēdījis Dzimtenes gaiss. Šaurās pasaulītes dzīve kļuva saturīgāka, bagātāka, pat vieglāka. Nevajadzēja sevi ar varu iesaistīt sadomātos darbos.
piemžēl nekā viņiem neizdevās dzirdēt par kosmosa pētījumiem, neviena vārda, ka viņus meklē un cer atrast.
Protams, viņiem tūlīt iešāvās prātā apgriežamības princips. Šis princips izsakāms tā: ja vāja stacija dzird spēcīgo, tad arī spēcīgā dzirdēs vājās stacijas raidījumus. Vārdu sakot — Maskavas televīzijas stacija, ja tā klausītos, varētu viņus uztvert.
Bet tam nolūkam bija vajadzīgs, lai Zemes radiostaciju uzmanība būtu pievērsta asteroīdam tieši tobrīd, kad Zeme atrodas zenītā virs zelta teleskopa, un lai Roberts visu laiku karātos fokusā un sauktu: «Glābiet!», un lai Zemes stacijas būtu noskaņotas taisni uz šo vilni.
Taisnību sakot, nemaz nevajadzēja karāties virs teleskopa un piecas minūtes no vietas saukt «palīgā». Izdevīgāk un prātīgāk bija pievadīt fokusam strāvu, novietot tur pārsprieguma novadītāju ar strāvas pārtraucēju un raidīt visā pasaulē un kosmosā pazīstamos signālus: trīs īsus, trīs garus, trīs īsus:
SOS! Glābiet mūsu dvēseles!
Strāvu viņi nežēloja. Pārsprieguma novadltāja darbības laikā izslēdza visas spuldzes, visus akumulatorus, pat apkures un gaisa attīrīšanas aparātus. Zelts netika taupīts. Vadu arī vajadzēja gatavot no zelta,
izvilkt to veselus sešus kilometrus no saules stacijas līdz teleskopam.
Tad viņi uztaisīja otru teleskopu, divdesmit kilometrus no vulkāna, lai varētu nelaimes signālus noraidīt arī citās stundās. Vadu izvilka arī uz turieni.
Dzīve ieguva jēgu un krāsainību, pie apvāršņa iemirdzējās gaisma. Brīvajos brīžos visi apsvēra atgriešanās izredzes. Protams, ar cilvēkiem viņi tik drīz vēl netiksies: no Zemes līdz šejienei ir gandrīz vienu gadu ilgs ceļš, mēneši divi vajadzīgi ekspedīcijas sarīkošanai. Svarīgi, lai viņus uztvertu. Viņi labprāt kavējās atmiņās par daudzajiem Zemes radioteleskopiem: Padomju Savienībā, Anglijā, Amerikā, Čehoslo- vakijā, Itālijā. Radioteleskops ir arī uz Mēness. Bet vai uz Marsa ir? Kad priekš septiņiem gadiem viņi atstāja Zemi, Marsa observatoriju jau projektēja. Pagājuši tik daudz gadu, varbūt tā jau darbojas? Varbūt ir nozīme raidīt SOS signālus uz Marsu? Vēl viena cerība uz veiksmi. Un Marss ir zenītā taisni citās stundās nekā Zeme.
Par Marsu iedomājās Reniss. Viņš dzīvi piedalījās visos darbos, uzņēmās pat signālu noraidīšanu. Bet zeltu no savas daļas viņš gan nedeva.
— Kam jums vajadzīgs zelts? — viņš jautāja Ņečajevai. — Jums tas ir vienkāršs metāls. Jūs to nodosit Arējās tirdzniecības fondā vai arī elektrotehnisko laboratoriju vajadzībām. Bet es no katras loksnes iegūšu vissmalkākās, jums nesaprotamas baudas.
— Nesaprotamas vai nevajadzīgas? — noprasīja Ņečajeva.
— Es uzcelšu sev pili, — skaļi fantazēja Reniss. — Viena istaba būs no dzintara, otra — no ziloņkaula, trešajā istabā gar sienām tapešu vietā būs manas zelta loksnes. Pats sev ierīkošu gleznu galeriju, tikai sev. Reiz dzīvojuši pasaulē gudrais Leonardo, dzīvespriecīgais Rubenss, sentimentālais Grēzs, sapņainais Go- gēns, kuri gleznoja, pauda savu dvēseli audeklos un cieta. . Bet es nopirkšu viņu dvēseles un sakāršu pie sienām, lai kutina manus nervus. . Tad atnāks zinību vīri un stāstīs man par visinteresantākajiem atklājumiem, lūgs palīdzību. Un tad es pa
teikšu: «Te jums būs miljons Fermī teorēmai, kuru atrisināt tā kā tā neviens nevar. Bet cīņai ar vēzi ne- lūdziet, cilvēku tāpat jau par daudz.»
— Kāds barbarisms! Kāds stūrgalvīgs stulbums! — sašuta Ņečajeva.
Reniss paraustīja plecus:
— Sauciet mani, kā gribat, jums to nesaprast. Jūs esat vidusmēra sieviete, bet es no izredzēto sugas. Dievs zināja, kam uzticēt bagātību, un es jau nu to pratīšu izmantot. Pasaukšu visslavenākās dziedātājas, lai kliedē manu garlaicību. Korespondenti skries jautāt manas domas par Zemi un kosmosu. Es viņiem pateikšu: «Pēc maniem novērojumiem kosmoss ir plašāks.» Visas avīzes to pārdrukās un mācību grāmatās citēs: «Kosmoss ir plašāks, kā zīmīgi izteicies mūsu slavenais Renisa kungs, kura vārdiem zelta skaņa.»
Ņečajeva brīnījās. Kāpēc Reniss to visu saka viņai skaļi? Viņš taču zina, ka tas viņu uztrauc un rada sašutumu. Varbūt Reniss viņu kaitina? Vai varbūt katram cilvēkam vajag izteikties, atklāt savu sirdi kaut vai ienaidniekam?
— Jūs drāžat iesmu, kad putns vēl mežā, — viņa sacīja, lai izbeigtu šo nepatīkamo pašatklāsmi. — Neviens nezina, kad pēc mums atlidos raķete. Varbūt jūs tad jau būsit simtgadīgs vecītis.
Un tūlīt Ņečajeva dabūja uzklausīt vispatiesāko atzīšanos:
— Jums to nesaprast. Jūs esat reāliste, tuvredzīgs cilvēks, jūs redzat lietas, bet netverat to sakarības. Tāda nejaušību virkne: iet bojā divdesmit divi cilvēki, dzīvi paliek trīs, es — vienīgais vīrietis. Ir simtiem tūkstošu asteroīdu, mēs nonākam uz tā, kur glabājas Faetona zelta krājumi. Pilsēta izpostīta līdz pamatiem, pat desmit metru zem pamatiem, bet zelts saglabājies. Un nejaušs meteorīts tieši mums atklāj pagrabu. Tātad tā nav nejaušība. Tā ir dieva gādība. Zelts man piešķirts kaut kādiem lieliem mērķiem. Man vēl tie nav zināmi, ar tiem es iepazīšos uz Zemes. Un, protams, dieva gādība mūs novedīs uz Zemi… vistuvākajā laikā.
Bet pagāja gads… un vēl viens gads. Bet dieva gādība kavējās.
Cilvēki pūlējās tai palīdzēt, kā vien varēdami. Katras četras stundas raidīja SOS uz Zemi, katras četras stundas — uz Marsu. Šo darbu uzņēmās Reniss, veica to labprāt un kārtīgi. Ņečajeva un Roberts (kas jau bija izaudzis par dūšīgu jaunekli) pabeidza aprakstīt un fotografēt asteroīdu. Arī viņi gaidīja raķetes no Zemes, negribēja tās saņemt tukšām rokām.
Pa to laiku asteroīds bija veicis pusapli, atkal ievirzījies mazo planētu joslā un šķērsojis to no ziemeļiem uz dienvidiem. Arī šoreiz cilvēki pārlaida bombardēšanu savā pagrabā. . Diemžēl pagrabā nevarēja paglābt siltumnīcu un elektrostaciju. Zaudējumi bija paprāvi.
Meteorīti sadauzīja visas aļģu vanniņas, iznīcināja divas trešdaļas no pusvadītāju aizsargplātnēm. Tās atjaunot nebija nekādu iespēju.
Robinsons savā tropu salā medīja, audzēja kazas, sēja labību. Daba viņu dāsni baroja. Savu naturālo saimniecību viņš kopa divdesmit astoņus gadus un būtu varējis kopt vēl ilgāk.
Neauglīgā, bezgaisa asteroīda robinsoni pārtika no vecajiem krājumiem, tērēja no Zemes atvestās mantas, bet šo mantu kļuva arvien mazāk un mazāk. Izdega elektriskās spuldzes, ne ar ko tās nevarēja aizstāt. Roberts izauga no sava skafandra, tāpēc no kabīnes iziet vajadzēja pēc kārtas. Gaļas konservi bija izbeigušies, vitamīnu krājumā vairs nebija, sabojājās automātiskais temperatūras regulētājs, un Reniss to neprata salabot.
Meteorīti sīkās druskās sasita heliostacijas aizsarg- plātņu lielāko daļu. Ak vai, uz asteroīda nevarēja pagatavot kristāla silīciju. Arvien vairāk izsīka ūdens, jūtami samazinājās gaisa rezerves. Taisnība, aļģes atjaunoja gaisa rezerves, izdalīdamas skābekli no ogļskābās gāzes, bet šis process nenorisinājās bez zaudējumiem. Katra sasistā vanniņa, katra appelējusī kultūra samazināja gaisa krājumus.