Un Nadježda Petrovna, vismierīgākā no visiem trim, izdarīja aprēķinus. Viņai iznāca, ka gaisa pietiks tikai četrdesmit dienām.
Tikai četrdesmit dienām? Vai tiešām beigas? Velti viņi tērējuši laiku, mocījušies, pielāgojušies, gudrojuši un gaidījuši četrus gadus! Acīm redzot, palīdzība nāks par vēlu!
Nekad vēl tā nebija gribējies redzēt Dzimteni! Aizvērtām acīm Nadježda Petrovna atcerējās Kremli, ķieģeļu mūri un torņus. Viņa iet pa krastmalu ar Vadiku pie rokas. Pirmo reizi viņi tik tālu aizgājuši no mājām. Vadiks noguris, ar grūtībām cilā savas resnās kājeles, bet nerimst jautāt: «Kāpēc mūrim ir zobi? … Kāpēc tilts tāds līks?.. Kāpēc uz tilta aug sēnītes? (Tā viņš sauc kniedes.) Un kāpēc aiz upes ir skursteņi? … Un kāpēc upe aizgriežas?»
Un viņa balstiņa tik jauki tricina «r» skaņu vārdā «nogriežas»! Vadiks tikko iemācījies izrunāt «r».
Protams, tas nekad vairs neatkārtosies. Tagad Vadiks pa krastmalu pastaigājas nevis ar māti, bet ar nepazīstamu meiteni brūnā kleitā, ar baltu priekšautiņu un runā nevis par tilta «sēnītēm», bet par dzīves aicinājumu, par Ļermontovu un Ciolkovski. Lai nu tā būtu. Māte samierināsies. Katras paaudzes mātes samierinās ar meitenēm baltā priekšautiņā. Mātei daudz nevajag. Tik vienu reizīti palūkoties uz dēlu. . Kaut vienu reizīti.
Gribas arī pabūt starp savējiem. Viņa ir tā nogurusi no Renisa pašatklāsmes un zobgalībām, tā nogurusi no šīs četru gadu ilgās diskusijas, kas viņai jāiztur, lai neļautu Robertam garīgi izkurtēt. Viņai tā gribas parunāt ar nosvērtiem un kārtīgiem cilvēkiem, kuri nešaubās, ka darbs ir laimes un možuma avots, ka slaveno mākslinieku gleznām jābūt izkārtām muzejā visiem cilvēkiem, bet zelts nododams laboratorijā vispārības labā, ka iemīlēt par zvērādas kažoku ir nekrietni, ka cienīt vajag nevis bagāto, bet čaklo. «Kaut vienu dieniņu pabūt savējo vidū!» viņa domā. «Man ir grūti. Esmu taču tikai sieviete, parasta, vidusmēra sieviete …»
Viena diena pagājusi. Atlikušas trīsdesmit deviņas,
tad trīsdesmit astoņas, tad trīsdesmit septiņas dzīves dienas…
Palīdzība kavējas!
Kartes ir tīri pārzīmētas, savākta minerālu kolekcija, rūpīgi pārrakstīta atskaite par ekspedīciju uz Jupitera pavadoņiem, pieminēti katra nopelni. Zeme nedrīkst aizmirst bojā gājušos karognesējus. Ir uzrakstītas vēstules Padomju valdībai un arī Vadikam — par viņa tēvu. Palīdzība kavējas, bet cilvēki reiz te ieradīsies. Cilvēks ir zinātkārs, tas labprāt neiet garām vietām, kur vēl neviens nav savu kāju spēris. Protams, atbraukušie ievēros zelta teleskopu. Bet vai viņi atradīs pagrabu? Jānorāda tiem ceļš.
Nadježda Petrovna pēdējās dienas strādā ar lāpstu. Vulkāna pelnos viņa rok bultveida bedrītes. Tās ir dziļas un šauras un tūlīt pieplūst ar ēnu piķa melnumā. Melnās bultas ved no teleskopa uz zelta pagrabu — uz viņu mājokli un nākamo kapa vietu.
Roberts palīdz Ņečajevai rakt. Pa radio dzirdama viņa smagā elpa. Roberts noelšas un tad jautā:
— Krustmāt Nadja, pastāsti man, kā tu mīlēji.
Nabadziņš, viņam būs jāmirst nemīlējušam! Viņš to
saprot, tāpēc taujā:
— Krustmāte Nadja, kas ir īsta mīlestība?
— Vārdos tas nav izstāstāms, — saka Nadježda Petrovna. — Tādu vārdu nav.
Spēka viņai pavisam maz. Līdz pārgurumam rakusi, Ņečajeva kabīnē atgriežas viena. Smacīgajā telpā Reniss viņu saņem ar pārmetumiem.
— Tas nav taisnīgi, — viņš sūdzas. — Rakdama jūs pārāk dziļi elpojat. Jūs elpojat biežāk par mani. Sadalīsim skābekli līdzīgās daļās. Esmu ar mieru sadalīt līdzīgi, lai gan plaušu tilpums man lielāks.
Vēl atlikušas trīsdesmit sešas dienas.
Ņečajeva raugās viņā drīzāk ar žēlumu nekā ar nosodījumu. Kā viņš ir novecojis, sabrucis! Sirmi rugāji klāj vaigus, acis asaro un šaudās. Kur palicis staltais vīrietis? Pārbijies skopulis lūdzas viņu:
— Es jūs lūdzu, neelpojiet tik dziļi!
— Ernest, — viņa saka, — kādreiz jūs bijāt cilvēks. Esiet cilvēks arī pēdējā brīdī. Esmu visu jau
pārdomājusi, citas izejas nav. Vienam gaisa pietiks trīsreiz ilgāk nekā trim.
— Vai jālozē? — Reniss pārjautā. Acis viņam iedegas. Viņš tik ļoti tic dieva gādībai!
Nadježdai Petrovnai pat jābrīnās. Nē, lozēt viņa nav domājusi. Gaiss jāatdod Robertam, jāatdod zēnam. Viņš taču nemaz nav dzīvojis.
— Nē! — kliedz Reniss. — Nemēģiniet pierunāt! Es negribu būt augstsirdīgs mironis! Es uzspļauju jums un krustdēlam! Es dzīvošu, es gribu dzīvot!
Kliedzienam pietrūkst gaisa. Reniss atņem elpu un draud ar pirkstu, saprotoši pamirkšķinādams aci:
— Vai jūs, ļoti cienītā, negribat sagrābt zeltu? Nekas neiznāks!
Ko darīt? Ar Renisu strīdēties ir velti un pretīgi. Vai uzupurēties pašai? Negribas dzīvi paildzināt arī šim ārprātīgajam. Varbūt sadalīt gaisu un tad savu daļu atdot Robertam? Kā to lai izdara?
Nakti viņa pamostas no soļiem. Reniss stāv pie viņas guļvietas, smagi nopūšas un tad sapurina viņu:
— Nadja, neguliet, man ir nekrietnas domas. Es gribu jūs nogalināt, lai varētu elpot pilnu krūti.
Ņečajeva skarbi atsaka:
— Ejiet gulēt, Ernest, netraucējiet mani! Tā kā tā jūs mani nenogalināsiet, dūšas pietrūks. Sargieties no Roberta, viņš jums nepiedos.
Vēl atlikušas trīsdesmit piecas dzīves dienas.
Tad trīsdesmit četras dienas..
Trīsdesmit trīs. .
Ko kavējies, mīļā Zeme? Vai tu tiešām nedzirdi mūsu saucienu?
Viņi taupa skābekli, kabīnē ir neciešami smacīgi. Ņečajeva pamostas ar galvas sāpēm, viņa rauc pieri, berzē deniņus. Kad sāp galva, grūti domāt. Bet, kā liekas, pienācis laiks. Atlikt vairs nedrīkst. Šodien viņi sadalīs skābekli un savu daļu atdos Robertam. Viens dzīves mēnesis. Dāvana nav pārāk liela.
Kāpēc viņa iziet no kabīnes? Šķiet, tāpēc, lai visu pienācīgi apsvērtu. Viņa stāv bedrē pie izejas, al- kaini vēro asteroīda dzeltenmelnās klintis. Pat no tām žēli šķirties, tik ilgi te nodzīvots, tik daudz pārdzī
vots. Dzīve ir jauka, ļoti gribas dzīvot! Tad viņa paceļ acis pret debesīm, meklē spožo, zilgano spīdekli. Kur tu esi, Zeme? Ardievu, mīļā!
Piepeši pār zvaigznēm pārlaižas smaila ēna. Iegarens, melns siluets šķeļ Lauvas zvaigznāju, uzliesmo sārta atblāzma, apgaismo zvaigzni melnajā pusē.
— Mūsējie! — sauc Ņečajeva. — Mūsējie!!!
Ausis uztver vairākas balsis. «Vai jūs prātu zaudējusi?» jautā Reniss. Roberts lūdzas: «Tēvoc, iedod skafandru, lai paskatos, kas ar viņu noticis.» Bet Nadježda Petrovna nevar abiem nekā paskaidrot, aizmirsušies visi cilvēciskie vārdi, skaļi raudādama, viņa sauc:
— Mūsējie! Mūsējie! Mūsējie!
Viņa sauc un māj ar rokām, it kā viņu varētu ieraudzīt. Kas zin, varbūt arī redz. Dzirdēt katrā ziņā dzird un noskaņojas uz viņu viļņa. Ausīs dārd sveša, neparasti skaidra balss:
— Sveicināti, biedri! Jūsu ciešanas beigušās. Kas jūs tādi esat? Vai neesat «Džordano Bruno» komanda?
— Mūsējie, mūsējie! — čukst Nadježda Petrovna un rij saldas asaras.
Reniss — tas jau ir līdzās un atbild viņas vietā:
— Jā, mēs esam no «Džordano Bruno» komandas. No mums tikai trīs palikuši dzīvi: Ernests Reniss, Nadježda Ņečajeva, Roberts Reniss.